Ja man kādreiz nāksies rakstīt grāmatu par "rietumnieciskajiem" spēkiem bijušo padomju republiku politikā, es jau šobrīd zinu, kura seja rotās šīs grāmatas vāku. Tas būs Mihails Nikolozovičs Saakašvili. Lieliskās "Baltās naktis" šogad mums neliedza baudīt vēl kādu estētisku fenomenu – skatu, kā bijušais Gruzijas prezidents un bijušais Odesas gubernators kopā ar atbalstītājiem forsē Polijas un Ukrainas robežu un, par spīti robežsargu kordonam, burtiski ielaužas valstī, kas tikko atņēmusi Mišam pilsonību.
Saakašvili politisko biogrāfiju es īsi komentēšu vēlāk. Tomēr grūti noliegt, ka šis cilvēks uzliek zināmu politiķa standartu. Politikas pētniekam uz viņu paraudzīties ir aptuveni tas pats, kas kaislīgam numismātam paturēt rokās slaveno "Konstantīna rubli" – retu un izcilu eksemplāru, kurš daudzējādā ziņā iemieso pašu numismātikas ideju. Arī Saakašvili ar visām savām dīvainībām faktiski personificē politisko virzību uz Rietumiem dažās postpadomju republikās. Pie mums, protams, visu ar šo personāžu saistīto plašsaziņas līdzekļi gandrīz nekomentē. Par to nav jābrīnās. Šis sižets jau sen vairs neierakstās mūsu galvenajā naratīvā: Saakašvili taču vēl nesen bija labais, kā nekā, 2008. gadā turējās pretim Krievijai pat ar ieročiem. Taču arī Porošenko ir labais – tāpat kā viņa iekšlietu ministrs, brašais Donbasa ATO varonis Arsens Avakovs. Tad ko lai iesāk nabaga latviešu komentētājs, kad Avakovs publiski nosauc Saakašvili par "**** gubernatoru", Saakašvili Avakovu par "**** korumpēto ministru" un zagli, par ko Avakovs beigās ielej viņam vēl ūdeni sejā? Te patiešām var samežģīt smadzenes, tādēļ labāk paklusēt.
Lai nu kā, Saakašvili patiešām ir kolorīts kadrs. Padomājiet vien: viņš spēja diezgan radikāli mazināt "sīko" korupciju Gruzijā – valstī, kas ar augstu korupciju bija slavena vēl relatīvi stingrajos padomju laikos. Viņš gāja uz augstu risku 2008. gadā ar ārkārtas prezidenta vēlēšanām, kurās spoži uzvarēja – lai pēc tam padarītu Gruziju par parlamentāru republiku. Savukārt pēc aiziešanas no prezidenta amata viņš izpildīja absolūti unikālu triku, pēc Maidana no Ņujorkas ierodoties Ukrainā, lai ar pompu uzņemtos tīri krieviskā Odesas apgabala gubernatora pienākumus – un pēc tam ar švunku dotos pret savu bijušo labvēli Porošenko cerībā ieņemt viņa vietu. Karjeras ziņā viņa vienīgais līdzinieks ir Tomass Peins, kurš pamanījās spēlēt redzamu lomu gan Amerikas, gan Franču revolūcijā. Īsi sakot, te mums tiešām ir darīšana ar politiķi – ar īsteni harismātisku līderi, kurš sevi pilnībā velta politiskajam darbam.
Tas gan nebūt nenozīmē šo cilvēku idealizēt. Man ir gadījies viņu pāris reižu redzēt, kā saka, "dzīvajā", un viņš nebūt neatstāj ļoti simpātisku iespaidu. Vispirms – Saakašvili acīmredzot ir sociopāts, un viņa izturēšanās ir diezgan ekstraverta un neirotiska. Viņš spēj pārliecināt, taču reizēm eksplodē, drusku uzspēlēdams savu gruzīna temperamentu. Saakašvili visdrīzāk ir "autoritārā personība", kādu to apraksta Lācarsfelds un Adorno, un es noteikti negribētu strādāt viņa vadībā. To apstiprina arī cilvēki, kas viesojušies pie viņa Tbilisi prezidenta pilī: nerunājot par padotajiem, viņš esot ļoti dominējošs arī pret savu holandiešu sievu. Īsi sakot, viņš noteikti nav nekāds eņģelītis, un, ja viņu palaistu kādas Rietumu demokrātijas parlamentā, viņš ātri vien izpelnītos traka un neaudzināta populista slavu.
Vienīgā nelaime, ka viņš nestrādā Rietumos, bet gan postkomunistiskajā Gruzijā un Ukrainā, un tās ir valstis, kur politika norit mazliet citā toņkārtā. Neesmu Gruzijas politikas eksperts, taču, ja man stāsta par augsta līmeņa korupciju Saakašvili valdībā, es sliecos tam ticēt. Tomēr es nedomāju, ka šādas koruptīvas attiecības būtu pildījušas viņa paša kabatas – drīzāk jau finansējušas tos pompozos projektus, ar kuriem Saakašvili centās iemūžināt sevi Gruzijas politikā, – visas šīs stikla un tērauda ministrijas, Reihstāgam līdzīgās pilis, pieczvaigžņu viesnīcas Tbilisi centrā. Tas ir cilvēks, kuru maz interesē ērti pasēdēt kādā amatā. Viņam drīzāk rūp, kas paliks pāri, kad viņš tajā amatā vairs nesēdēs. Un tikai retais noliegs, ka pēc viņa Gruzija jau vairs nebūs tāda, kā bijusi: par spīti visiem skeptiķiem, kas apgalvoja, ka šajā valstī korupciju apkarot principā neesot iespējams.
Šajā personā mums ir darīšana ar reģionā reti sastopamu tipāžu: rietumnieku reformatoru, kurš vienlaikus ir talantīgs un nekaunīgs populists. Saakašvili ir studējis ASV, turklāt kādu mirkli stažējies ļoti prestižā advokātu birojā – tas, protams, ļāva cerēt uz spožu karjeru šajā jomā. Taču viņš atgriezās Gruzijā. Ļaudīm, kuri kādu laiku ir padzīvojuši vai pamācījušies "civilizētajā pasaulē", piemīt nosliece arī pēc atgriešanās dzimtenē tēlot "amerikāņus" un "eiropiešus", lai varētu rezignēti novērsties no mūsu rūgtajām reālijām. Tas nebija Saakašvili gadījums: viņš ar pilnu krūti metās iekšā Gruzijas politikas Augeja staļļos. Viņš rīkojās strauji un izlēmīgi, kas liedza pretiniekam konsolidēt spēkus un padarīja iespējamas radikālas reformas – arī ar ļoti brutāliem gājieniem. Tas tolaik bija izšķirīgi. Kurš šodien vairs atceras otru tālaika varoni, Viktoru Juščenko, kas arī nāca pie varas uz "oranžās revolūcijas" viļņa? Saakašvili nečammājās un rīkojās ļoti asi – un ar to, protams, ieguva sev daudzus ienaidniekus.
Tomēr tieši gatavība riskēt ir tas, ko vislabāk novērtē vēlētāji. Tā ir šī gatavība līst iekšā kautiņā, no kura principā varētu izvairīties, – lai pēc tam iznāktu ārā kā uzvarētājs. Pašlaik mēs esam viena šāda kautiņa vidū. Kas gan traucēja Saakašvili uzturēties kaut kur Eiropas Savienībā? Vai viņš nevarētu iekārtoties uz dzīvi kādā Nīderlandes villā, lai pēc tam braukātu pa pasauli, lasīdams lekcijas par korupcijas apkarošanu un Putina Krieviju? Vai viņš nevarētu iesauļoties, nomest svaru un iestāties labi apmaksātā darbā kādā Vašingtonas vai Briseles domnīcā? Taču tas, redz, vairs nebūtu Saakašvili. Viņš pat pāri slēgtai robežai lien iekšā Ukrainas politikā, par savu līdzgaitnieci šoreiz izvēlējies Jūliju Vladimirovnu un pulcē ap sevi cilvēkus, kurus viņa ugunīgā personība turpina iedvesmot.
Pašlaik ir grūti prognozēt, ar ko tas beigsies. Izskatās, ka Saakašvili nav nekāds dižais komandas spēlētājs un Ukrainas politikā viņam neviens nedos tik plašu operatīvo telpu kā Gruzijā – pat tad, ja viņš kļūtu par prezidentu, kas ir maz ticams. Katrā gadījumā tas ir tipāžs, kurš krietni vien devalvē sodīšanos par "populisma" vilni mūsdienu Eiropā. Ir gadījumi, kad vajadzīgas reformas ir pa spēkam tikai harismātiskam, ar pārgalvīgu temperamentu apveltītam populistam – un nevis birokrātiskiem, politkorektiem mirlām, ar kuriem šodien ir pārpilna visa Eiropa.
1