Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.
Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. No šīs dienas turpmāk viņa rakstītais būs pieejams arī "Satori" žurnālā un tā sociālajos tīklos, bet šajā publikācijā apkopojam viņa rakstīto aizvadītās nedēļas garumā.
1. daļa. Kā tas var beigties?
Kas ir Putina iecerētais iznākums jeb "end game"?
Aplūkošu Čikāgas Universitātes profesora Pola Posta četrus scenārijus – neviens no tiem nav iepriecinošs. Šie scenāriji nav prognozes par to, kā attīstīsies faktiskā situācija, tie kalpo kā interpretācijas par Putina potenciālajiem mērķiem.
Scenārijs nr. 1: marionešu valdība
Putins cenšas ieņemt Kijevu (vispirms to ielencot ar karaspēku no dienvidu – Krimas – un ziemeļu – Krievijas/Baltkrievijas – uzbrukuma asīm), gāzt esošo valdību un izveidot prokrievisku marionešu valdību. Ukraina turpina uz kartes pastāvēt kā valsts, kuru sargā beztermiņa Krievijas militārais "atbalsts".
Scenārijs nr. 2: valsts bojāeja
Putins cenšas anektēt visu Ukrainas valsti un inkorporēt to Krievijā. Līdzīgs scenārijs tika īstenots Krimā. Šādā scenārijā turpinās brutāls partizānu karš. Ir pētījumi, kas lēš, ka Putinam vajadzētu ievest okupācijas karaspēku apjomā līdz pat 600 000 karavīriem, lai īstenotu totālu valsts okupāciju.
Scenārijs nr. 3: imperiālā ekspansija
Putina režīma etnonacionālisms savienojumā ar paranoju un apdraudējumu (ko viņš izjūt no Ukrainas tiekšanās pretī funkcionējošai demokrātijai un tirgus ekonomikai) noved viņu pie mēģinājuma atjaunot bijušo Krievijas impēriju/PSRS. Visa Krievijas pašpasludinātā "ietekmes sfēra" kļūst par nākamo mērķi. Šī ietekmes sfēra iekļauj tādas valstis kā Gruzija, Moldova, (jau suverenitāti zaudējusī) Baltkrievija un valstis Centrālāzijā.
Scenārijs nr. 4: lielvaru karš
Putins izmanto šo konfliktu, lai labotu arī citas "vēsturiskās kļūdas", kas tika minētas viņa garajā pirmskara runā, konkrēti – bijušo padomju republiku, tostarp Baltijas valstu, "atdošanu" Rietumiem.
Putins saredz šo kā savu iespēju un uzbrūk Baltijas valstīm, uzsākot lielvaru karu starp Krieviju un NATO aliansi. Automātiski tiek iedarbināts NATO Ziemeļatlantijas līguma 5. pants.
Kurš scenārijs ir visvairāk ticams?
Tas primāri ir atkarīgs no diviem apsvērumiem:
1) Vai Putina mērķi šīs operācijas kontekstā ir maksimālistiski vai ierobežoti?
2) Kādas būs operacionālās izmaksas Ukrainas ieņemšanai (respektīvi – cik grūti tas būs izdarāms, cik liela būs Ukrainas pretestība, cik būs kritušo Krievijas karaspēka rindās, vai augs neapmierinātība Krievijas sabiedrībā)?
Respektīvi, ja Putina mērķi ir maksimālistiski un viņam izdodas ieņemt Ukrainu samērā viegli un lēti, tas Kremlim var radīt pārdrošības sajūtu. Šāds fenomens tādam valsts līderim kā Putinam var paaugstināt riska apetīti. Ja Rietumu sankcijas nebūs pietiekami asas, ja Ķīna, Indija un citi ekonomiskie partneri sniegs Krievijai ekonomisku atbalstu, scenārijs nr. 3 nav izslēdzams.
Rezumējot: neatkarīgi no tā, kurš scenārijs piepildīsies, mēs redzam, ka notikumi Ukrainā tieši ietekmē arī mūsu drošības situāciju. Citējot neveiksmīgo britu premjeru Nevilu Čemberlenu: "Šī nav tālienes zeme, par ko mēs neko nezinām."
2. daļa. Kodolieroči
Esmu saņēmis daudz jautājumu par kodolieroču potenciālo nozīmi šīs krīzes turpmākajā attīstībā. Manuprāt, ir pamats īsi apskatīt šo jautājumu, jo Putins savā liktenīgajā runā, kas autorizēja militāro iebrukumu, patiešām draudēja ar "vēl nepieredzētu" triecienu visiem "ārējiem spēkiem", kas sniegs tiešu atbalstu Ukrainai.
Vienkāršojot – Putins ir atklāti draudējis Rietumiem ar kodolkaru, ja tie sūtīs savu karaspēku uz Ukrainu vai sniegs tiešu militāru atbalstu Kijevai (Krievijai ir pasaulē lielākais kodolarsenāls). Nav pārsteigums, ka Rietumi ir kategoriski atteikušies to darīt. NATO dalībvalstis ir sūtījušas Ukrainai ieročus, sniedz vērtīgu atbalstu ar izlūkošanu un humanitāro palīdzību, taču karaspēka sūtīšana ir "sarkanā līnija", jo tad šis karš kļūtu par konfliktu starp Krieviju un NATO.
Īsi apskatīšu ASV Jūras kara flotes koledžas (US Naval War College) profesora Toma Nikolsa scenārijus, caur kuriem attiecības starp Krieviju un NATO var nonākt līdz bīstamai kodoleskalācijai, kuru nevēlas ne viena, ne otra puse.
Scenārijs nr. 1:
Mazāk ticamais scenārijs: Krieviju iedrošina "progress" Ukrainā un tā sāk tieši apdraudēt/uzbrukt NATO austrumu flanga dalībvalstīm (Polijai vai Baltijas valstīm). Šādā gadījumā visa NATO alianse, tostarp ASV ar savu kodolarsenālu, būtu spiesta tieši iesaistīties un sniegt palīdzību saviem Centrālaustrumeiropas sabiedrotajiem. Šis ir tā saucamais apokalipses scenārijs jeb "doomsday scenario", kura dēļ tika radīta tāda alianse kā NATO.
Aukstā kara laikā mieru nosargāja kodolspēka atturēšana. Ļoti vienkārši sakot – aukstā kara laikā tieši fakts, ka abām pusēm bija milzīgi kodolieroču arsenāli, paradoksālā kārtā atturēja abas puses no tieša uzbrukuma otrai. Teorētiski arī šajā gadījumā Putinam, apsverot uzbrukumu jebkurai NATO dalībvalstij, jārēķinās, ka NATO ir kodolalianse.
Scenārijs nr. 2:
Krietni ticamāks scenārijs – kodolkrīze varētu izcelties no starpgadījuma vai kļūdas. Karš vienmēr ir riskants un neparedzams fenomens, it īpaši situācijā, kad viena puse ir spēcīgāka par otru. Cilvēki un to kara mašinērija mēdz pieļaut kļūdas. Piemēram, 2015. gadā Turcija notrieca krievu kara lidmašīnu, 2020. gadā Irāna notrieca pasažieru lidmašīnu, bet 2014. gadā prokrieviskie separātisti notrieca pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas.
Ir bezgalīgi daudz iespēju rasties šādai potenciālai kļūdai Ukrainas šībrīža haosā. Iespējams, Krievija var notriekt NATO lidmašīnu, balstoties uz kļūdainu identifikāciju. Tāpat iespējama situācija – Krievija var pārprast, ka NATO ir uzbrukusi tās gaisa spēkiem.
Jebkāda kļūda, nelaikā izšauts vai slikti notēmēts militārs trāpījums var likt Krievijai, ASV vai abām divām paaugstināt savu kodolarsenālu kaujas gatavību. Tas notiek ļoti reti, un tas ir bīstami, jo faktiski tas mūs pietuvinātu par vienu soli tuvāk kodolkaram.
Scenārijs nr. 3:
Biedējošākā versija. Ja Putins nebūs apmierināts ar kara attīstību Ukrainā (ja Krievijai būs pārāk daudz kritušo, ja teritorijas ieņemšana palēnināsies, ja Krievijā turpināsies protesti), viņš var paaugstināt savu kodolarsenāla gatavību, tādējādi demonstrējot spēku un signalizējot, ka viņš ir gatavs iet "līdz galam", lai sasniegtu savus militāros mērķus. Tad arī Vašingtona būtu spiesta spert šādu soli. Šādā abpusējas signalizēšanas ("tit-for-tat" signalling) scenārijā abas puses vērotu otras katru mazāko kustību un visi kļūdas eskalācijas riski (ko minēju otrajā scenārijā) pēkšņi kļūtu eksistenciāli. Tad paradoksālā kārtā situācija Ukrainā nokļūtu otrajā plānā.
Ironiskā kārtā šī nav pirmā reize, kad Ukraina nonāk diskusijas centrā saistībā ar kodolieročiem. Pēc PSRS sabrukuma Ukrainas teritorijā atradās trešdaļa padomju kodolarsenāla. Pateicoties šim "mantojumam", Ukraina uzreiz kļuva par trešo lielāko kodolvalsti pasaulē.
Ekonomiskās krīzes un starptautiskā spiediena rezultātā Ukraina atdeva šos ieročus, 1994. gadā parakstot Budapeštas memorandu, ar kuru ASV, Lielbritānija, un Krievija (!) garantē Ukrainas drošību un suverenitāti. Tagad mēs redzam, cik vērtīgas ir šīs drošības "garantijas".
Rezumējot: uztraukties par kodolkara iespējamību ir psiholoģiski nomācoši un "neproduktīvi". Taču fakts paliek fakts: kodolieroči nosargāja mieru aukstajā karā, un mums ir jācer, ka tie nosargās mieru starp Krieviju un Rietumiem arī šoreiz.
3. daļa. Konflikta aizmirstais stāsts – Baltkrievijas atbalsts Krievijas agresijai pret Ukrainu
Lai arī visu uzmanība šobrīd (pamatoti) ir vērsta uz kaujām, kas notiek ap Kijevu, īsi apskatīšu stāstu, ko nedrīkstam aizmirst – to, kā Baltkrievijas diktators Lukašenko ne tikai "pazaudēja" savas valsts suverenitāti, bet arī nodeva savu kaimiņvalsti, šobrīd atbalstot Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā.
Īss vēsturisks ieskats – kopš Lukašenko iznīcināja demokrātiju savā valstī ap 1994. gadu, viņš ir vēsturiski centies pozicionēties kaut kur pa vidu starp Krieviju un Rietumiem – pamīšus pielabinoties Maskavai, lai izkaulētu izdevīgākas gāzes cenas, un flirtējot ar Eiropu diskusijās par cilvēktiesībām, lai iegūtu politisku leģitimitāti un veicinātu tirdzniecību.
Visu šo laiku Lukašenko autoritārais režīms ir īstenojis brutālas represijas pret opozīciju, Baltkrievijas ekonomika ir stagnējusi, cilvēki masveidā emigrējuši. Tautas neapmierinātība sasniedza jaunu augstāko punktu 2020. gada prezidenta vēlēšanās. Kā zināms, Lukašenko nācās viltot vēlēšanu iznākumu un izmantot vardarbību (tostarp no Krievijas iesūtītus specdienestus) pret paša tautu, lai noturētos pie varas. Taču ar to vien nepietika – Lukašenko bija zaudējis leģitimitāti līdz tādai pakāpei, ka viņš kļuva pilnībā atkarīgs no Kremļa atbalsta.
Kāpēc tas ir svarīgi? Kopš Lukašenko ir kļuvis pilnībā atkarīgs no Maskavas labvēlības, Krievija ir sākusi kāpināt savu militāro klātbūtni Baltkrievijā un izmantot tās teritoriju, lai veiktu iebrukumu Ukrainā. Vēl pirms pāris nedēļām Krievija "pagarināja" militārās mācības Baltkrievijas teritorijā, atstājot tur bez termiņa 30 000 lielu karaspēku.
Un vēl svarīgāk: Baltkrievija ir ļāvusi Krievijas karaspēkam un tankiem šķērsot tās robežu ar Ukrainu, tādējādi nostādot Ukrainu vēl bīstamākā situācijā. Baltkrievija ir ļāvusi Krievijas armijai izmantot tās gaisa aizsardzības un kontroles sistēmas, degvielas uzpildes stacijas un visu nepieciešamo infrastruktūru.
Kāpēc mums Latvijā par to jāuztraucas? Minēšu trīs iemeslus.
1. Krievijas karaspēka un tehnikas masveida izvietošana Baltkrievijā rada spiedienu uz visām NATO austrumu flanga valstīm, it īpaši uz tām, kuras robežojas ar Baltkrieviju. NATO alianse ir spiesta reaģēt uz šādu militāra spēka koncentrāciju pie mūsu robežām un stiprināt Centrālaustrumeiropas sabiedrotos, kas nozīmē, ka ilgtermiņā mūsu reģions kļūst arvien vairāk militarizēts. Šādos apstākļos ir paaugstināti eskalācijas un kļūdas riski.
2. Tikpat svarīgi ir atcerēties, ka Baltijas valstu vienīgais sauszemes savienojums ar pārējo NATO aliansi ir tā saucamais "Suvalku koridors" – nepilnus 100 kilometrus plata zemes robeža starp Lietuvu un Poliju. Suvalku koridoru no abām pusēm ielenc Kaļiņingrada (Krievijas teritorija, kurā ir izvietots liels karaspēks un "Iskander" raķetes) un Baltkrievija.
Ja Suvalku koridors tiek ieņemts, tad Baltijas valstis tiek burtiski "nogrieztas" nost no pārējās Eiropas un NATO karaspēks, kas atrodas Eiropā, nevarēs nākt palīgā pa sauszemi, ja šāda nepieciešamība rastos.
3. Lukašenko režīms nupat rīkoja "referendumu" par konstitucionāliem grozījumiem, kas ļautu Krievijai tās teritorijā izvietot kodolieročus. Lai saprastu, kādas šim solim var būt sekas, aicinu iepazīties ar manu vakardienas rakstu.
Nobeigumā – kad starptautiski sauks pie atbildības tos, kas ir atbalstījuši agresiju pret Ukrainu, mēs nedrīkstam aizmirst par mūsu kaimiņu Lukašenko. Viņš ir ne tikai izmantojis militāro spēku pret savu tautu, bet arī novājinājis savu valsti līdz tam, ka tā tiek izmantota, lai iznīcinātu citu.
4. daļa. Konflikta līdzšinējie pārsteigumi
Joprojām nav iespējams paredzēt tālāko kara attīstību, un no manas puses būtu bezatbildīgi censties to darīt. Taču, manuprāt, ir vērtīgi īsi paanalizēt un izcelt šī kara iezīmes un dimensijas, kas ir sagādājušas pārsteigumu.
Šajā pārdomu procesā par vienu no stūrakmeņiem izmantoju Džona Hopkinsa Universitātes (Johns Hopkins University) profesora Eliota Kohena analīzi.
Minēšu sešus pārsteigumus.
Pārsteigums nr. 1: Krievijas pirmā uzbrukuma viļņa neefektivitāte
Krievijas pirmais uzbrukuma vilnis nav sasniedzis gaidīto, Kremlim vēlamo rezultātu. Gaisa desanta un "specnaza" (Krievijas speciālo uzdevumu vienību) veiktie uzbrukumi lielā mērā nav bijuši efektīvi. Pirmo sešu uzbrukuma dienu laikā nav kritusi neviena lielā pilsēta, pat ne Harkiva, kas atrodas Ukrainas austrumos.
Tas ir būtiski, jo tādu lielu pilsētu kā Harkiva ieņemšanai būtu īpaši svarīga nozīme Krievijas turpmākā iebrukuma attīstībā. Krievijas armiju nomoka loģistikas problēmas – trūkst munīcijas, trūkst degvielas, tehnika masveidā lūst, karavīru morālais stāvoklis ir zems, tāpēc tai ir akūti nepieciešams ieņemt lielas pilsētas ar dzelzceļa mezgliem, lidlaukiem utt.
Līdz šim tas nav izdevies. Ukraiņu pretestība bijusi varonīga.
Pārsteigums nr. 2: Rietumu reakcijas vienotība par militārā atbalsta sniegšanu Ukrainai
Lai arī sākotnēji varēja novērot minstināšanos, Eiropas, ASV, Lielbritānijas un Kanādas reakcija ir bijusi pārsteidzoši nopietna un vienota attiecībā uz ieroču nosūtīšanu Ukrainai. Lai arī to ir viegli kritizēt, jāsaprot, ka tādām valstīm kā Vācija vai Zviedrija (kurai vēsturiski neitralitāte ir bijusi svēta) sūtīt ieročus un militāro ekipējumu Ukrainai ir patiešām vēsturisks lēmums un pagrieziena punkts.
Vai tas aizņēma ilgāku laiku, nekā mēs Latvijā to vēlētos? Iespējams.
Vai mums tomēr ir jānovērtē šāda vēsturiski nepieredzēta Rietumu solidaritāte ar Ukrainu? Nešaubīgi.
Pārsteigums nr. 3: sankciju vēriens
Rietumu (un citu globālo partneru, piemēram, Japānas) pieņemtās sankcijas, tostarp vairāku Krievijas banku atslēgšana no SWIFT, gaisa telpas slēgšana Krievijas lidmašīnām, vīzu iesaldēšana, tehnoloģiju eksporta ierobežošana uz Krieviju, noved pie vispārējas Krievijas izolēšanas no globālās sabiedrības.
Krievijas agresija pret Ukrainu neatgriezeniski grauj tās starptautiskās reputācijas un kredibilitātes paliekas.
Pārsteigums nr. 4: Ukrainas un Rietumu dominance informatīvajā telpā
ASV izlūkdienesti vēl pirms Krievijas iebrukuma izmantoja netradicionālu taktiku, publiski nopludinot informāciju par Krievijas iebrukuma plāniem, lai atņemtu Kremlim jebkādu ieganstu uzbrukt Ukrainai. Kremļa izmantotais iegansts par "Kijevas īstenoto genocīdu" nav guvis ne mazāko ticamības pakāpi.
Kopš Krievijas iebrukuma sākuma informatīvajā telpā redzami pierādījumi par Krievijas karaspēka pastrādātajiem kara noziegumiem, uzbrukumiem civiliedzīvotājiem un laupīšanu, kā arī stāsti un liecības par ukraiņu bruņoto spēku varonību, tautas drosmi un politiķu izlēmību.
Kā redzam, morālajām un ētiskajām vērtībām ir spēks. Patiesībai ir spēks.
Pārsteigums nr. 5: pretestība pret karu Krievijā
Ir sākusies ievērojama pretestība pret karu Krievijas iekšienē – notikuši protesti vismaz 48 (!) Krievijas pilsētās un Krievijas drošības struktūras pirmo četru protestu dienu laikā aizturēja vairāk nekā 2000 cilvēku, tostarp žurnālistus.
Jāatceras, ka piedalīšanās protestos Krievijā prasa drosmi un šāda uzdrīkstēšanās maksā savu cenu.
Tāpat arī sāk veidoties pieklusināta pretestība pret karu Krievijas elites vidū – bagātnieki sāk sajust sankciju spēku, oligarhu bizness cieš, to īpašumi un noglabātie miljardi Rietumu bankās tiek apdraudēti.
Pārsteigums nr. 6: prezidenta Zelenska līdera spējas
Pirms šī konflikta eskalācijas prezidenta Zelenska reputācija bija neviennozīmīga. Viņa popularitāte saruka, un klīda aizdomu ēna par viņa gatavību īstenot grūtas, nepieciešamas reformas.
Jāatzīst, ka lielais vairums Rietumu analītiķu un politiķu krietni nenovērtēja prezidenta Zelenska līdera prasmes. Kara laikā viņš ir demonstrējis apbrīnojamu drosmi, iedvesmojoši uzrunājot tautu, motivējot Ukrainas bruņotos spēkus un aktīvi piesaistot arvien lielāku Rietumu atbalstu caur diplomātiskajiem kanāliem.
Viņš nav "pametis kuģi", tieši pretēji – viņš ir noraidījis ASV piedāvāto evakuāciju no Kijevas. Tas ir visspēcīgākais signāls tam, ka Ukraina nepadosies.
Rezumējot: augsto tehnoloģiju un digitalizācijas laikmetā var rasties iespaids, ka šī kara iznākumu izšķirs tas, kam būs modernāki ieroči vai lielāks karaspēks. Skaidrs, ka minētajiem faktoriem ir ārkārtīgi liela nozīme.
Taču nedrīkst aizmirst arī par citiem spēka avotiem – tautas saliedētību un pārliecību, līderības spēku, starptautisko solidaritāti un ticību demokrātiskajām vērtībām.
5. daļa. Ķīna
Ir grūti novērst acis no Krievijas pastrādātajiem šausmīgajiem kara noziegumiem Harkivā pirmdien.
Vienlaikus, lai veicinātu niansētāku izpratni par šī kara gaitu, manuprāt, ir būtiski palūkoties uz "lielo bildi" un izmaiņām, ko tā nes ģeopolitiskajā situācijā ārpus tiešā konflikta reģiona.
Tāpēc īsi apskatīšu daudzu uzdoto jautājumu – kā cita globālā lielvara, Ķīna, ir sevi pozicionējusi attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā?
Faktiski šis konflikts Ķīnu nostādījis pretrunās.
No vienas puses, Ķīna vēsturiski ir stingri iestājusies par valstu suverenitāti un nejaukšanos citu valstu "iekšējās lietās". Proti, Pekinai ir vitāli svarīgi, lai citas valstis ciena "vienas Ķīnas politiku" – pozīciju, ka Ķīnas Tautas Republika un Taivāna ir viena valsts.
Svarīgi zināt – Pekina līdz šim ir bijusi kategoriski pret jebkāda veida separātismu vai citu valstu "jaukšanos" tās iekšējās lietās (piemēram, pret ASV militāro atbalstu Taivānai).
No otras puses, Ķīna arvien vairāk sāk piebalsot Krievijas kritikai par NATO. Piemēram, arī Pekina pauž, ka NATO paplašināšanās kārta, kurā tika uzņemta arī Latvija, bija kļūda. Tāpat Ķīna publiski aicina Rietumus vairāk respektēt Krievijas drošības intereses un ietekmes sfēras.
Ir skaidrs, ka Ķīnai, tāpat kā Krievijai, derdzas ASV ietekme (tostarp NATO veidolā) jebkurā pasaules daļā, sākot no Austrumeiropas līdz Klusajam okeānam.
Ķīnas piesardzīgā manevrēšana šajā neērtajā situācijā redzama arī tās publiskajos izteikumos. Pēc stratēģiskas nogaidīšanas vienīgais Ķīnas paziņojums aicina "deeskalēt" situāciju un risināt to caur "dialogu". Ņemot vērā, ka jau vairākas dienas Ukrainā krīt bumbas un artilērijas lādiņi, ir grūti šādus aicinājumus uztvert pavisam nopietni.
Ķīna kritizē Krievijai uzliktās sankcijas, kā arī aizliegusi jebkādas pretkara akcijas, demonstrācijas vai saturu digitālajā vidē.
Cenšoties nosēdēt uz abiem krēsliem, Ķīna, no vienas puses, norāda, ka tā atzīst visu valstu, tostarp Ukrainas, suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. No otras puses, tā pauž, ka tomēr katrs gadījums jāizskata atsevišķi.
Svarīgi atzīmēt, ka Ķīna izlēma atturēties ANO Drošības padomes balsojumā, kas nosodītu Krievijas agresiju. Fakts, ka Ķīna nepievienojās Krievijas uzliktajam veto, norāda, ka tai rūp tās reputācija un ka tā nav gatava atklāti atbalstīt karu.
Jautājums, ko daudzi uzdod – vai Ķīna var piedāvāt "drošības spilvenu", ar ko paglābt Putinu no Rietumu sankciju skarbuma?
Uz šo sarežģīto jautājumu centīšos sniegt vienkāršotu atbildi.
Jāatzīmē, ka Ķīnai jau ir zināma pieredze, palīdzot Krievijai mīkstināt sankciju sitienu un mazināt atkarību no ASV dolāra kopš 2014. gada Krimas aneksijas. Arī šoreiz īstermiņā Ķīna var spert soļus, lai atbalstītu Krieviju (piemēram, tā jau paziņoja, ka atvieglos Krievijas graudu eksportu).
Taču ar šādiem soļiem nepietiks, lai kompensētu sankciju "sitienu" pa Krievijas ekonomiku, turklāt pārorientēšanās uz Ķīnu aizņems laiku.
Taču ilgtermiņā Ķīna varētu kļūt par pircēju Krievijas gāzei un citām eksporta precēm, no kurām atsakās Eiropa.
Vienlaikus Ķīna būs ļoti piesardzīga jautājumā par sadarbību ar sankcionētajām Krievijas institūcijām un uzņēmumiem. Jāatceras, ka Ķīnas tirdzniecība ar ASV pagājušajā gadā sasniedza 657 miljardus (!!!) dolāru, tāpēc kompānijas, kas ir orientētas uz ASV tirgu, baidīsies "sapīties" ar Krieviju.
Vienkāršojot – Ķīnai pārkāpt Rietumu uzstādītās sankcijas būtu solis ar augstu riska pakāpi.
Ko tas viss nozīmē ilgtermiņā?
Krievijas politiskā, ekonomiskā, un kulturālā izolācija no Rietumu puses, iespējams, to iegrūdīs Ķīnas apkampienos.
Taču ir jāsaprot, ka tā nebūs īsta alianse. Ķīnu un Krieviju vieno nicinājums pret Rietumiem, un tās "pabalsta" viena otru, vadoties pēc situācijas. Taču tā nebūtu ilgtspējīga, uz vērtībām balstīta savienība.
Rezumējot: ja Putins domā, ka Ķīna viņu "piesegs" no savas pastrādātās agresijas sekām, tad tā būs atelpa tikai uz mirkli. Jebkāda nākotnes partnerība starp Ķīnu un Krieviju nebūs līdzvērtīga. Ķīna ir globāla lielvara, kas veido aptuveni 18% no globālās ekonomikas, kamēr Krievija – tikai 3%.
Rietumu sankciju rezultātā Krievija būs izolēta no starptautiskajiem finanšu tirgiem, sporta pasākumiem, kultūras notikumiem.
Krievijas kļūšana par Ķīnas "benzīntanku" diez vai sniegs Putinam to imperiālo statusu, ko viņš bija iedomājies.
6. daļa. Ko domā Putinam pietuvinātie? Vai var notikt Krievijas režīma maiņa?
Šodienas ierakstā centīšos paskatīties aiz mistērijas plīvura, balstoties uz dažādu autoru rakstīto, taču atgādinu, ka es neprognozēju nākotni. Es neesmu zīlnieks vai gaišreģis. Šī konkrētā ieraksta žanrs ir pamatota spekulācija.
Sākšu ar ātru ieskatu mūsdienu Krievijas varas sistēmā.
Putina režīma varas galvenie balsti ir drošības aparāts – "siloviki" (armija, specdienesti, policija, gvarde) un oligarhi (kas kontrolē dažādas nozares, piemēram, naftu, dārgmetālus, transportu utt.).
Šobrīd, vērojot kara attīstību, Putinam pietuvinātie drošībnieki un oligarhi pavisam noteikti sāk saprast, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.
Ātri iezīmēšu, kā pietuvinātie Putina sistēmas dalībnieki dzīvoja pirms šī iebrukuma Ukrainā.
Krievijas varas politiķi un oligarhi, kas piedalās Kremļa varas kartelī, savas korupcijas "augļus" pārsvarā baudīja Rietumos – sazagtos miljardus Šveicē un Austrijā, villas Francijā un Itālijā, bērniem smalkas skolas Anglijā, jahtas Monako.
Rietumu sankcijas šo "medus maizi" ir laupījušas un, iespējams, pat neatgriezeniski. Vairs nebūs, kā agrāk, uzdzīve ir beigusies un neatsāksies, kamēr vien pie varas paliks Putina režīms.
Saprotot šo realitāti, Putina pietuvinātie sāks sev klusībā uzdot jautājumu: "Vai esam gatavi dzīvot milzīgā Ziemeļkorejā, izolēti no pārējās pasaules ar visām greznībām, pie kā esam tik ļoti pieraduši?"
Iespējams, atradīsies tādi indivīdi, it īpaši no drošībnieku rindām, kas būs gatavi parakstīties uz šo. Noteikti ir arī tādi spēlētāji, kas būs lojāli Putina režīmam līdz galam.
Taču ir pamats domāt, ka ir gana daudz tādu, kas šādam scenārijam nebūs gatavi. Viņi sev jautās: "Mums ir svarīga skaistā dzīve, ko esam sev veiksmīgi izkārtojuši pēdējo 20 gadu laikā – vai būs iespējams to turpināt baudīt pie esošā režīma?"
Ja Putina "sabiedrotie" secinās, ka tas nav iespējams, tad viņi stāv biedējošas un milzīgas izvēles priekšā – grimt ar kuģi vai arī lēkt nost.
Šeit atduramies pret būtisku problēmu. Putina varas atslēga slēpjas tajā, ka viņš ir padarījis sevi par mūsdienu Krievijas centrālo varas institūciju. Citiem vārdiem sakot, Krievijas esošajā varas sistēmā Putins ir vairāk nekā individuāls spēlētājs – viņš ir drīzāk koka stumbrs, kas satur visus zarus.
Tāpēc īstie jautājumi, ko sev uzdos pietuvinātie, būs:
"Vai mēs varam nomainīt koka stumbru, nenogāžot visu koku?"
"Vai mēs to varam izdarīt ātri un gludi, bez iekšējām cīņām, kas var novest pie neparedzamām sekām?"
Šādi jautājumi, iespējams, jau tiek čukstus izteikti Kremļa gaiteņos vai oligarhu privātajās sarunās, jo pietuvinātie saprot, ka mēģinājumam vērsties pret Putinu obligāti jāizdodas. Ja tu mēģini un tev neizdodas... (Manuprāt, nav jāskaidro, kāds liktenis tevi sagaida.)
7. daļa. ANO un globālā reakcija uz Krievijas agresiju pret Ukrainu
Ļoti daudz tiek domāts un diskutēts par ES, NATO un Rietumu sankcijām un reakciju uz Krievijas uzsākto karu. Taču pasaule nav tikai Rietumi, un globālajai reakcijai būs svarīga nozīme tajā, vai Krievijas uzvedība tiks normalizēta un pieņemta vai arī atbilstoši sodīta.
Trešdien notika ANO Ģenerālās asamblejas (stipri vienkāršojot – "pasaules parlamenta", kurā piedalās visas 194 pasaules valstis) balsojums, kas atspoguļo visas globālās sabiedrības vērtējumu par Krievijas īstenoto agresiju.
Ko šis balsojums parāda? Minēšu piecus, manuprāt, svarīgākos faktus:
- Krievija šajā balsojumā piedzīvoja lielāko izolāciju 75 gadu laikā. 141 (!) no 193 valstīm nosodīja Putina režīma īstenoto agresiju.
- Tikai 4 valstis atbalstīja Krieviju – Lukašenko vadītā Baltkrievija, Kima Čenuna vadītā Ziemeļkoreja, Asada vadītā Sīrija un Eritreja (to pārvalda brutāla diktatūra, kas masveidā iepērk ieročus no Krievijas). Rezumējot – tikai četri no pasaules brutālākajiem režīmiem bija gatavi atbalstīt Krieviju. Ja šie ir tavi vienīgie "draugi", tad tu kaut ko dzīvē dari nepareizi.
- Krieviju nosodīja pat tās valstis, kas tradicionāli bijušas prokrieviskas. Piemēram, Serbija tomēr balsoja par atbalstu Ukrainai, tādējādi izvēloties Eiropas nākotni.
- Krieviju nosodīja arābu valstu ekonomiskie un militārie smagsvari – Ēģipte, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Katara.
- Krieviju nosodīja Tālo Austrumu tehnoloģiju supervalstis – Japāna, Singapūra, Dienvidkoreja.
Kāpēc šis pieņemtais dokuments ir svarīgs?
Pirmkārt, šim balsojuma dokumentam ir politiska un juridiska nozīme – Krievija šajā dokumentā ir trīs reizes nosaukta par agresoru un Baltkrievija ir nosaukta par līdzdalībnieci šajā noziegumā.
Otrkārt, mums Latvijā tas ir svarīgi, jo balsojums apliecina – Ukraina nav viena, Ukraina nav tikai Eiropas problēma. Visa pasaule pauda, ka Krievijas 19. gadsimta loģika par impēriju "ietekmes sfērām" nav pieņemama mūsdienās.
Treškārt, lai arī tas nenozīmē, ka Krieviju var izslēgt no ANO (tam būtu nepieciešams Drošības padomes balsojums), tas tomēr apliecina, ka Krievija faktiski tiek iezīmēta par "toksisku" valsti ANO ietvaros. Ar katru dienu ANO spiediens uz Krieviju palielināsies tiesiski, politiski, un jebkuras Krievijas iniciatīvas tiks ierobežotas un vairs negūs atbalstu.
Kāda ir jēga no ANO un šī balsojuma? Minēšu divus galvenos iemeslus.
- Tas, ka ANO dalībvalstis ir paudušas tik kategorisku nostāju, neizbēgami ietekmēs pasaules sabiedrības domu. Nē, tas nebūt nav nekas abstrakts! Pasaules sabiedrības vērtējumā ieklausīsies valdības, politiķi, mediji, korporācijas, investori, tūristi – ikviens, kurš apsvērs sadarbību ar Krieviju, tagad būs spiests padomāt divreiz. Mēs jau sākam novērot daudzu svarīgu kompāniju boikotu pret Krieviju ("Shell", "BP", "Apple", "H&M", "Disney", "Nike").
- Pēc šāda balsojuma par atbalstu Ukrainai ANO mobilizēs visus institucionālos spēkus, lai atbalstītu Kijevu. Nedrīkst aizmirst, ka ANO paspārnē ir tādas organizācijas kā Pasaules Veselības organizācija (WHO), ANO Bērnu fonds (UNICEF), UNESCO, ANO Attīstības programma (UNDP) un citas, kas sniegs būtisku humāno palīdzību Ukrainai.
Rezumējot: globālās sabiedrības reakcija uz Putina režīma īstenoto agresiju ir nepārprotama.
Šis balsojums ir ļoti spēcīgs politisks brīdinājums Krievijai, ka tās vieta "civilizēto" pasaules valstu lokā ir apdraudēta.
9