Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.
Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Turpmāk viņa rakstītais būs pieejams arī "Satori" žurnālā un tā sociālajos tīklos; šajā saitē iespējams lasīt viņa rakstīto aizvadītās nedēļas garumā.
Pēdējo dienu laikā jēdziens "lidojumu aizlieguma zona" (angliski "No Fly Zone" (turpmāk – LAZ)) ir kļuvis par visvairāk apspriesto tematu publiskajā diskusijā par turpmāko kara attīstību.
Ukrainas prezidents Zelenskis ir lūdzis NATO partneriem to ieviest virs Ukrainas, un informatīvajā telpā cirkulē dažādi kareivīgi noskaņoti viedokļu raksti par to, kā LAZ apturēs Putina agresiju.
Šajā rakstā īsi apskatīšu, vai LAZ patiešām ir tas, par ko to "mālē", un kādas tā ieviešanai varētu būt sekas. Raksts balstīts uz pētnieka Tonija Lorensa, žurnālistes Lorenas Vitnijas Gotbrasas un atvaļinātā ASV ģenerāļa Marka Hertlinga analīzi.
Sāksim ar pamatu – kas īsti ir LAZ?
LAZ kā termins raksturo situāciju, kurā viena puse (šajā gadījumā NATO) nosūtītu savus gaisa spēkus, lai slēgtu gaisa telpu virs konflikta zonas (Ukrainas), tādējādi liedzot iespēju citai pusei (Krievijai) izmantot savus gaisa spēkus operāciju īstenošanai.
Stipri vienkāršojot – viena puse izvieto savus gaisa spēkus debesīs virs konflikta zonas, signalizējot, ka otrai pusei ir aizliegts izmantot gaisa telpu, lai īstenotu uzbrukumus, transportētu karavīrus vai ieročus un veiktu novērošanu.
Izklausās pietiekami vienkārši, vai ne?
Kāds ir galvenais LAZ ieviešanas risks?
Ieviešot LAZ un demonstratīvi signalizējot otrai pusei, ka tās pieeja attiecīgajai gaisa telpai ir liegta, ir jābūt arī gatavībai to uzreiz realizēt.
Vienkāršojot – LAZ ieviešana nav tikai "mutes brūķēšana". Ja iesaistītā puse pasludina LAZ ieviešanu, tad tai jāuzņemas gatavība notriekt otras puses lidmašīnas, helikopterus, dronus un citus gaisa spēkus, kas izmanto "liegto" gaisa telpu.
Kādos gadījumos LAZ strādā?
LAZ ieviešana ir efektīvi īstenojama, ja vienai pusei ir liels militārais un tehnoloģiskais pārspēks pār otru pusi.
ASV un sabiedrotie nesenajā vēsturē LAZ ir ieviesuši trīs reizes – Irākā pēc 1991. gada Līča kara, Bosnijā no 1993. līdz 1995. gadam un Lībijā 2011. gadā. Taču katrā no šīm reizēm pretējām pusēm nebija gaisa spēku, kas varētu izrādīt nopietnu pretestību ASV. Nebija pat reālu jautājumu par to, vai LAZ ieviešana varētu neizdoties.
Taču mūsdienu Krievija nav Irāka, Dienvidslāvija vai Lībija. Tas ir krietni augstākas raudzes pretinieks.
Kāda būtu Krievijas pretreakcija?
Krievija jau ir samaksājusi lielu cenu par šī kara uzsākšanu (tās ekonomiskā, politiskā un kulturālā izolācija paātrinās – skatiet piezīmju 7. daļu, tāpēc ir pamats domāt, ka Kremlis pilnīgi noteikti nenoliktu ieročus un nepiekristu absolūtai NATO kontrolei pār Ukrainas gaisa telpu.
Krievija cīnītos pretī, un tas nozīmētu tiešu militāru cīņu starp Krievijas un NATO spēkiem. Šāda konflikta eskalācijas riski ir apokaliptiski. Šādā gadījumā taktisko kodolieroču potenciāla izmantošana būtu iespējama.
Kas šobrīd rada vislielākos zaudējumus Ukrainai?
Patiesībā Krievija šobrīd nemaz nav sasniegusi absolūtu gaisa spēka pārākumu pār Ukrainu. Ukrainas gaisa aizsardzības spēki ir strādājuši apbrīnojami efektīvi, notriecot dučiem Krievijas iznīcinātāju, helikopteru un pāris transporta lidmašīnu.
Šobrīd lielākās problēmas un zaudējumus Ukrainas pusei rada Krievijas artilērija un raķešu sistēmas, dažas no tām ir bāzētas Krievijā vai Baltkrievijā. LAZ neatrisinātu šos draudus.
Vai LAZ neieviešana nozīmē padošanos un bezspēcību Putina priekšā?
Nekādā gadījumā. Par spīti sakāpinātajām diskusijām ap to, LAZ ieviešana nav vienīgais likumsakarīgais solis no Rietumu puses.
Ir daudzi citi svarīgi darbības virzieni – Rietumiem jāturpina kāpināt sankcijas, lai samazinātu "skābekli" Putina režīmam, jāturpina sūtīt Ukrainai advancētas ieroču sistēmas, jāsūta humānā palīdzība, jāstiprina NATO austrumu flangs un jāpadziļina diskusijas par Somijas un Zviedrijas pievienošanos NATO.
Tikpat svarīgi – lai arī par to vēl tiek diskutēts – pastāv iespēja, ka Polija (sadarbībā ar ASV) pārdos Ukrainai savu MiG iznīcinātāju floti. Šīs lidmašīnas ir padomju ražojums, un Ukrainas piloti jau ir apmācīti ar tām lidot. Šāds Ukrainas gaisa flotes pastiprinājums būtu nozīmīgs atbalsta solis.
Rezumējot: LAZ nav maģisks vairogs, kas liegtu Krievijas gaisa spēkiem īstenot operācijas Ukrainas gaisa telpā. LAZ būtu politisks, militārs, stratēģisks signāls par gatavību notriekt Krievijas lidmašīnas.
Zelenska lūgums pēc LAZ ieviešanas ir saprotams, ņemot vērā viņa kontekstu un pozīciju. Zelenska pienākums ir mobilizēt sabiedroto atbalstu, tāpēc ir loģiski, ka viņš cenšas panākt maksimālu, pat tiešu NATO militāru iesaisti šajā karā.
Tomēr patlaban riski, kas izriet no LAZ ieviešanas, ir pārāk augsti, un citi Rietumu atbalsta soļi šobrīd vēl nav izsmelti.
2