Piezīmes par Ukrainu. 19. daļa: Ukrainas Rietumu partneru audits – četri uzticamākie un trīs vilšanās

Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.

Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.

19. daļa: Ukrainas Rietumu partneru audits – četri uzticamākie un trīs vilšanās

Daudz tiek rakstīts par nepieciešamību Rietumu pasaulei saglabāt vienotību attiecībā uz atbalstu Ukrainai. Un patiešām, Rietumu valstīm ir izdevies vienoties par vairākām sankciju paketēm, ieroču piegādēm, finansiālo un humāno palīdzību. Taču viss nav tik vienkārši un diemžēl Rietumu valstu reakcija nav bijusi vienprātīga.

Šodienas ierakstā īsi apskatīšu, manuprāt, četrus Ukrainas uzticamākos Rietumu sabiedrotos un trīs Rietumu individuālistus, kas līdz šim ir pievīluši.

Sākšu ar četriem uzticamākajiem Ukrainas atbalstītājiem.

1. ASV

Kopš Putina izvērstā kara sākuma var nešaubīgi teikt, ka ASV ir uzņēmusies globālā līdera lomu, īstenojot Krievijas politisko, diplomātisko un ekonomisko izolāciju.

Tieši ASV iesaiste ir panākusi iepriekš nepieredzētu sankciju ieviešanu, un to rezultātā – šīgada Krievijas IKP kritums aizskalos pēdējo 15 gadu laikā sasniegto pieaugumu.

No praktiskās puses – pēdējo triju nedēļu laikā ASV ir sniegusi Ukrainai militāro palīdzību vairāk nekā 1 miljarda (!!!) dolāru vērtībā, ieskaitot "Javelin" prettanku raķetes (ko ukraiņi ir izmantojuši ar iespaidīgu efektivitāti), "Stinger" pretgaisa raķetes, dronus un citu munīciju.

Vienkāršiem vārdiem sakot – ASV Krievijas izolēšanā un Ukrainas apbruņošanā ir paveikusi visvairāk.

2. Lielbritānija

Lai arī uz "Brexit" fona pastāvēja nopietnas bažas, ka Lielbritānija – valsts ar Eiropas nopietnākajiem bruņotajiem spēkiem – zaudēs interesi par Eiropas drošības jautājumiem un ļausies "Global Britain" fantāzijām, karš šādas bažas ir kliedējis.

Salīdzinot ar citām Eiropas lielvalstīm – Franciju, Vāciju un Itāliju – Lielbritānijas politiskais un militārais atbalsts Ukrainai ir bijis visnopietnākais, un tieši premjers Džonsons ir paudis viskategoriskāko nostāju pret attiecību normalizēšanu ar Putina režīmu.

Viens spilgtākais piemērs – Londona ir spērusi nozīmīgu soli, lai palīdzētu aizlāpīt Ukrainas militāro spēku vājāko vietu – pretgaisa aizsardzību, piegādājot pasaulē modernākās tuvās distances pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas "Starstreak".

3. Polija

Kopš kara sākuma Polija ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Ukrainas atbalsta placdarmiem (atspēriena punktiem) – tieši caur Poliju tiek organizēts vairums Rietumu ieroču, tehnikas, degvielas un humānās palīdzības piegāžu Ukrainai.

Tāpat nedrīkst aizmirst par humānās krīzes neaptveramo mērogu – pēdējo triju nedēļu laikā Polija ir uzņēmusi vairāk nekā 2 miljonus (!!!) bēgļu no Ukrainas.

Vienkāršiem vārdiem sakot – Polija nav izvairījusies no nopietnas reģionālas atbildības un ir kļuvusi par vienu no atslēgas spēlētājām visā Ukrainas atbalsta koalīcijā.

4. Baltijas valstis

Atšķirībā no trim iepriekš minētajām valstīm Baltijas valstis ir mazas, un to militārās spējas nav salīdzināmas ar Vašingtonu, Londonu vai Varšavu. Taču tieši tāpēc Baltijas valstu izrādītais atbalsts ir īpaši simbolisks un aizkustinošs.

Baltijas valstis ir sūtījušas prettanku sistēmas, munīciju un humāno palīdzību, kā arī aktīvi strādājušas pie tā, lai padarītu stingrāku Eiropas pozīciju. Ir skaidrs, ka Baltijas valstu vēsturiskie brīdinājumi par Putina režīma patieso dabu ir piepildījušies, un Rietumu partneri tagad ir spiesti nopietnāk uzklausīt Baltijas valstu viedokli.

Arī Baltijas valstu parlamentu spīkeru vizīte Kijivā kara apstākļos ir spilgts solidaritātes apliecinājums, ka Ukrainas "labākie draugi" Eiropas Savienībā un NATO ietvaros ir tieši baltieši.

Tagad apskatīsim trīs Rietumu partnerus, kas līdz šim sagādājuši vilšanos:

1. Francija

Ir skaidrs, ka Francija ir lielvara un šobrīd arī ES prezidējošā valsts. Bet tas neattaisno Francijas līdz šim piekopto individuālismu – pēdējā mēneša laikā prezidents Makrons ir sazvanījies ar Putinu vismaz 11 reizes, taču šādu divpusējo "psihoterapijas seansu" jēga un iznākums ir miglains.

Vēl nozīmīgāks risks – tieši Francija ir visvairāk ieciklējusies uz "uguns pārtraukšanu" kā galveno prioritāti, nevis uz visstingrāko militāro un politisko atbalstu Kijivai, lai nosargātu Ukrainas vitālās nacionālās intereses. Kā jau rakstīju 16. daļā, konflikta iesaldēšana par katru cenu ir ārkārtīgi bīstams scenārijs.

2. Ungārija

Citējot Ungārijas premjeru Orbanu: "Jūs man jautājat, kurā konflikta pusē ir Ungārija? Ungārija ir Ungārijas pusē."

Šāds egoisms neprasa īpašus komentārus.

Ungārija ir mērķtiecīgi izvairījusies no atbalsta sniegšanas savai kaimiņvalstij cīņā pret Putina agresiju, kā arī neļauj transportēt bruņojumu uz Ukrainu caur savu teritoriju.

Arī attiecībā uz sankcijām Ungārija ir bremzējusi progresu, kategoriski izslēdzot sankcijas pret Krievijas enerģētikas nozari.

3. Gruzija

Gruzijas valdības reakcija uz šo karu sagādā ne tikai vilšanos, bet arī pārsteigumu. Ja kādam būtu jāsaprot Krievijas agresijas cena un sekas, tad tai būtu jābūt Gruzijai, kura ir zaudējusi kontroli pār vairāk nekā 20% tās teritorijas kopš 2008. gadā īstenotā Krievijas iebrukuma.

Par spīti masveida tautas atbalsta akcijām, Gruzijas valdība ir atteikusies ieviest sankcijas vai pievienoties Rietumu atbalsta koalīcijai aiz bailēm "provocēt" Krieviju.

Vēl viens spilgts kauna traips – Gruzijas valdošā partija noraidīja iespēju Gruzijas parlamentam uzklausīt Ukrainas prezidenta Zelenska uzrunu.

Rezumējot: tā nav klišeja – teikt, ka Rietumu valstīm ir jābūt saliedētām attieksmē un rīcībā, atbalstot Ukrainu.

Šis nav laiks individuāliem izgājieniem vai spalvu spodrināšanai – Krievija centīsies izmantot jebkuru plaisu Rietumu vienotībā, lai mēģinātu mīkstināt sankciju spēku un atjaunot ekonomisku sadarbību.

Katrā ziņā karš norauj visas maskas un parāda – uz kuriem sabiedrotajiem var paļauties vairāk un uz kuriem nevar.