Foto: "Unsplash"
 
Karš Ukrainā
21.03.2022

Piezīmes par Ukrainu. 16. daļa: pamiers tikai ar ukraiņu nosacījumiem

Komentē
1

Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.

Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.

 

16. daļa: pamiers tikai ar ukraiņu nosacījumiem

Ar katru dienu aug Putina īstenotā kara upuru skaits. Vienlaikus arvien plašāk izskan runas par potenciālu pamieru vai diplomātiskajām iniciatīvām, tostarp Izraēlas un Turcijas vadībā.

Taču ir skaidrs, ka uguns pārtraukšana nenozīmētu ilgtspējīgu politisku regulējumu un turpmāku netraucētu Ukrainas attīstību.

Šodienas ierakstā īsi apskatīšu, ko nozīmē daudzu piesauktā konflikta "iesaldēšana" – kāda ir bijusi līdzšinējā pieredze ar to un kādus riskus šāds iznākums ietver?

Sāksim ar pamatiem – ko tieši nozīmē jēdziens "iesaldēts konflikts"?

Atšķirībā no "karsta" kara, iesaldētā konfliktā vairs nenotiek regulāra, aktīva karadarbība, bet tajā nav ticis sasniegts politisks vai diplomātisks atrisinājums.

Taču apzīmējums "iesaldēts" pēc savas būtības ir maldīgs.

Iesaldēti konflikti nekad nav pārtraukti vai atrisināti līdz galam – tie turpina radīt nopietnas masveida ciešanas. Arī iesaldēto konfliktu zonās aug upuru un ievainoto skaits, un tajās ir novērojami plaši cilvēktiesību pārkāpumi un humānas krīzes.

Austrumeiropā ir četri iesaldētie konflikti, no kuriem trijos ir novērojama vistiešākā Krievijas iesaiste – Dienvidosetija un Abhāzija (Gruzijā), Piedņestra (Moldovā) un Krima un Austrumukraina (līdz 2022. gadam).

Krievija atklāti noliedz, ka ir iesaistītā puse jebkurā no šiem iesaldētajiem konfliktiem un cenšas spēlēt viltus "mediatora" lomu, aktīvi ierobežojot starptautisko organizāciju piekļuvi un darbību šajos reģionos.

Kā Krievija izmanto iesaldētos konfliktus savu stratēģisko mērķu īstenošanai? Minēšu trīs darbības virzienus.

  1. Kremlis izmanto iesaldētos konfliktus, lai saglabātu savu ietekmes sfēru ārpus Krievijas robežām. Krievija vēlas saglabāt šos konfliktus neatrisinātus, lai saglabātu savu militāro klātbūtni un īstenotu "lienošo aneksiju" (creeping annexation). Piemēram, Krievija izmanto iesaldēto konfliktu Dienvidosetijā un Abhāzijā, lai īstenotu tā saucamo "borderizāciju" – regulāru fizisko žogu pārcelšanu vairākus desmitus metrus uz priekšu, lai lēnām pārņemtu kontroli pār arvien lielāku Gruzijas teritoriju.
  2. Krievija izmanto iesaldētos konfliktus, lai liegtu valstīm ceļu uz integrāciju ES un NATO. Tieši Ukraina, Moldova, un Gruzija ir vēsturiski izrādījušas lielāko apņēmību pievienoties eiroatlantiskajai telpai, taču šie iesaldētie konflikti ir vēsturisks "enkurs ap potītēm" un Krievija aktīvi tos izmanto un saasina sev izdevīgos brīžos.
  3. Krievija izmanto šos iesaldētos konfliktus, lai iejauktos attiecīgo valstu iekšpolitikā, destabilizētu to sabiedrības un kavētu jebkādas mērķtiecīgas reformas. Krievijas atbalsts "separātistiem" iet roku rokā ar agresīvu dezinformāciju, iejaukšanos vēlēšanu procesos un citām hibrīdkara metodēm.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Kā varam spriest no pieredzes, konflikta iesaldēšana ar Krieviju ietver sevī ārkārtīgi nopietnus un paliekošus drošības riskus.

Atduroties pret nespēju sasniegt vēlamo rezultātu kara gaitā, Kremļa vistiešākajās interesēs ir mūžīgi saglabāt neatrisinātu konflikta iznākumu, ko tas varēs nākotnē eskalēt sev izdevīgos brīžos.

Latvijas vēsture uzskatāmi parāda, cik sarežģīti ir panākt okupācijas karaspēka izvešanu.

Diemžēl patlaban Putina rīcība un retorika nekādi neliecina par patiesu gatavību diplomātiskam risinājumam.

Lai arī no Kremļa pārstāvjiem ik pa laikam izskan miglainas runas par pamieru, Krievijas karaspēks turpina apšaudes, arvien koncentrē spēku vienības un mēģina par katru cenu ieņemt Mariupoli.

Savukārt mēģinājumi ieņemt Mariupoli liecina, ka Krievija nav nolikusi malā ambīcijas anektēt vēl citas Ukrainas teritorijas daļas valsts dienvidos.

Rezumējot: kara iesaldēšana, balstoties uz Putina prasībām vai noteikumiem, būtu ārkārtīgi bīstama.

Skaidrs, ka uguns pārtraukšana ir prioritāte, jo tā samazinātu civiliedzīvotāju ciešanas un Ukrainas militāros zaudējumus, taču uguns pārtraukšana vien nenozīmē stabilu ilgtermiņa mieru. 

Beigu beigās tikai Ukrainas prezidents un parlaments (un neviens cits) var izlemt, ar kādiem nosacījumiem viņi ir gatavi slēgt vienošanos par uguns pārtraukšanu un pamieru.

Domājot par potenciālu pamieru, stingri jāturas pie pozīcijas "neko par Ukrainu bez Ukrainas" (Nothing about Ukraine without Ukraine).

Tomass Pildegovičs

Tomass Pildegovičs ir dzimis 1997. gadā Rīgā. Šobrīd Tomass ir politikas un starptautisko attiecību doktorants Kembridžas Universitātē. Tāpat viņš ir strādājis Eiropas Parlamentā saistībā ar drošī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!