Karš Ukrainā
16.03.2022

Piezīmes par Ukrainu. 14. daļa: kā Baltijas valstis "ielēca" braucošā NATO vilcienā

Komentē
0

Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.

Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.

 

14. daļa: kā Baltijas valstis "ielēca" braucošā NATO vilcienā

Putina īstenotā agresija apliecina, uz ko viņš ir gatavs, lai liegtu Ukrainas tautai veikt demokrātisku izvēli par savas valsts ceļu uz dalību NATO. Šajā kontekstā, manuprāt, ir vērtīgi īsi atskatīties uz to, kā Latvija kļuva par dalībvalsti aliansē, kas šobrīd ir mūsu drošības garants.

Ir jāsaprot, ka Baltijas valstu uzņemšana NATO ne tuvu nebija pašsaprotama, taču tā arī nenāca "kā aklai vistai mieža grauds".

Jautājums ir ļoti sarežģīts, un tā pilnvērtīgai analīzei būtu nepieciešama disertācija, nevis īss apskats. Vienkāršības un skaidrības labad fokusēšos uz PIECIEM svarīgākajiem faktoriem, kas ļāva Latvijai realizēt šo mērķi.

1. Latvijas sabiedrības un politiķu vienprātība par šo mērķi

Pēc tam kad pievienošanās NATO tika nosprausta par mērķi, neraugoties uz dažnedažādām valdību maiņām un politiķu rokādēm, šo prioritāti izdevās nosargāt.

Jāuzsver, ka mēs nedabūjām "brīvbiļeti" uz aliansi – 90. gados vairums Rietumu politiķu un apskatnieku bija izteikti skeptiski par mūsu izredzēm. Tāpēc bija svarīgi, ka dažādas mūsu valdības noturēja nepieciešamo kursu uz reformām – cīņu pret korupciju, demokrātisko principu ievērošanu, aizsardzības spēju izveidošanu.

Īpašs nopelns šajā sasniegumā bija prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kā arī tā laika ārlietu un aizsardzības ministriem un iestāšanās sarunu delegācijai, kas ne tikai mobilizēja valsti uz šo mērķi, bet arī pārliecināja sabiedrotos.

2. ASV atbalsts

ASV kā NATO "līdera" atbalstam bija izšķiroša nozīme šajā sasniegumā, jo gan demokrāti, gan republikāņi atbalstīja Baltijas valstu tuvināšanos NATO.

Prezidentam Klintonam bija būtiska ietekme, lai panāktu Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas (atgādināšu, ka Krievijas karaspēks palika Latvijā līdz pat 1994. gadam, krietni pēc neatkarības atjaunošanas).

Savukārt prezidents Bušs bija izlēmīgs – viņam bija iespēja izvēlēties starp dažādiem NATO paplašināšanās scenārijiem, un viņš pārliecināja skeptiskās Rietumeiropas valstis (Vāciju, Franciju, Itāliju) par plašo un ambiciozo scenāriju ("big bang enlargement"), kas iekļāva Baltijas valstis.

3. Krievijas samierināšanās

Pēc aukstā kara beigām Krievija piedzīvoja strauju tās politiskās un ekonomiskās ietekmes sabrukumu. Un kopumā pat pirmajos gados pēc Putina nākšanas pie varas attiecības starp Krieviju un Rietumiem bija medus mēneša fāzē. Tajā laikā daudzi vēl loloja ilūzijas par Putinu kā demokrātu, un atsevišķos jautājumos Krievija bija tiešām krietni vairāk vērsta uz sadarbību, nekā tas ir šobrīd.

Raugoties uz Krievijas īstenoto agresiju pret Gruziju 2008. gadā un pret Ukrainu 2014. gadā, nevar izslēgt: ja Baltijas valstis censtos iestāties NATO 5–10 gadus vēlāk, iespējams, jau būtu par vēlu.

Vienkāršojot – tajā laikā Krievijas un Rietumu attiecībās vēl bija vēlme sadarboties, un Krievija faktiski akceptēja vai samierinājās ar Baltijas valstu iestāšanos NATO.

4. Baltiešu diasporas loma

Stāsts, ko nedrīkst aizmirst, ir baltiešu diasporas nozīme mūsu interešu lobēšanā.

Latvijai bija ļoti spēcīgs atbalsts no tautiešiem ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā – šie cilvēki aktīvi lobēja kongresmeņus, rakstīja petīcijas, ziedoja naudu un veidoja sabiedrisko domu, stāstot par to, kas ir Baltijas valstis un kāpēc tās ir vērts uzņemt.

Tāpat arī mūsu diasporas pārstāvji sniedza bagātīgu starptautisko pieredzi, zināšanas un ekspertīzi – vairāki cilvēki atgriezās, lai palīdzētu neatkarību atguvušajai Latvijai modernizēt valsts pārvaldi un būvēt bruņotos spēkus no nulles.

5. Veiksme

Viens būtisks aspekts – 11. septembra terorakti dramatiski mainīja starptautiskās drošības dienaskārtību un strauji mobilizēja ASV vēlmi "apvienot" pasaules demokrātijas maksimāli plašā koalīcijā.

Vienkāršiem vārdiem sākot – ASV steidzami meklēja jaunus demokrātiskus sabiedrotos, tāpēc prezidents Bušs iestājās par plašo NATO alianses paplašināšanos.

ASV apņēmība kombinācijā ar Krievijas samierināšanos radīja unikālu vēsturisku iespēju Baltijas valstīm fundamentāli izmainīt savu drošības politikas orientāciju un iecementēt sevi  daļā no Rietumu pasaules (protams, iestāšanās ES bija tikpat svarīgs, paralēli notiekošs process).

Rezumējot: Latvijas iestāšanās NATO nebija pašsaprotams vai "dabisks" iznākums.

Mūsu tauta to pieprasīja, mūsu politiķi īstenoja sarežģītas reformas, ASV sabiedrotie mūs atbalstīja, un tad, kad mums sāka strauji tuvoties garām braucošais vilciens, mums izdevās tajā ielēkt.

Nevar noliegt, ka pirmajā desmitgadē pēc valsts neatkarības atjaunošanas tika pieļauts daudz kļūdu, taču mūsu iestāšanās NATO un ES ir eksistenciāli svarīgs sasniegums un veiksmes stāsts.

Tagad Latvijai caur dalību NATO ir piešķirta labākā drošības polise, kāda pasaulē eksistē. Bail iedomāties, kāds liktenis mūs sagaidītu, ja mums tādas nebūtu.

Tomass Pildegovičs

Kembridžas Universitātes starptautiskās drošības eksperts.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!