Foto: "Unsplash"
 
Karš Ukrainā
14.03.2022

Piezīmes par Ukrainu. 12. daļa: maratons, nevis sprints

Komentē
0

Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.

Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.

 

12. daļa: maratons, nevis sprints

Sabiedrībā ir jaušams nogurums – cilvēkiem sāk apnikt lasīt ziņas par kara gaitu, savukārt attēli un video ar šausminošiem skatiem vairs neizraisa tik saasinātu emocionālu reakciju. Mūsu reģionā notiekošais karš lēnām tiek normalizēts par daļu no mūsu ikdienas apziņas.

Taču šodienas rakstā īsi paskaidrošu, kāpēc šis karš būs maratons, nevis sprints. Pār Eiropu krīt jauns dzelzs priekškars, bet mēs nedrīkstam sagurt.

Raugoties no Kremļa puses, vīzijas par ātru militāru uzvaru un "atbrīvotāju sagaidīšanu ar ziediem" ir tikušas sagrautas. Ukrainas bruņotie spēki un tauta demonstrē acīmredzamu rūdījumu no cīņas pret Krievijas agresiju, kas ilgst jau kopš 2014. gada.

Krievijas kritušo skaits ir pārsniedzis jau 13 000 (pēc Ukrainas aprēķiniem), un tā ir zaudējusi tehniku vismaz 5 miljardu dolāru vērtībā, nemaz nerunājot par jau jūtamajām sankciju un izolācijas sekām.

Taču ir skaidrs, ka šie zaudējumi neattur Putinu no tālākas eskalācijas. Tieši pretēji.

Pat ņemot vērā dažādas taktiskas kļūdas, nopietnas loģistikas kļūmes un apkaunojošas sakāves informatīvajā karā, Putins acīmredzami nav gatavs nolikt ieročus. Jebkāds iznākums, kas nav "uzvara" pār acīmredzami vājāku pretinieku, potenciāli rada eksistenciālu draudu Putina režīma stabilitātei.

Putins noteikti atceras to, kā zaudējums Afganistānā pret "vājāku pretinieku" noveda pie PSRS bojāejas. Lai arī PSRS cieta nozīmīgus upurus un materiālos zaudējumus, galvenokārt sakāve atstāja psiholoģisku traumu, jo tika neatgriezeniski iedragāts PSRS varenības tēls.

Atgādināšu, ka PSRS karaspēks pameta Afganistānu 1989. gadā un PSRS sabruka 1991. gadā. Kremļa saimnieks noteikti atceras šo vēsturisko epizodi un darīs visu, lai nepieļautu šāda scenārija atkārtošanos.

Putins ir skaidri demonstrējis gatavību izmantot jebkādus taktikas paņēmienus un metodes, lai salauztu Ukrainas pretestību.

Atduroties pret nespēju ieņemt nevienu no lielajām, stratēģiski svarīgajām pilsētām (Kijivu, Harkivu vai pat ielenkto Mariupoli), Putins ir sācis izmantot barbariskas metodes – bez žēlastības bombardēt civilo infrastruktūru un civiliedzīvotājus.

Šādas taktikas pielietošana Putinam nav nekas jauns – 1999. gadā Čečenijas karā Putins no zemes virsmas noslaucīja galvaspilsētu Grozniju, un vēl samērā nesen, 2015. un 2016. gadā, viņš pakļāva Sīrijas pilsētu Alepo šausmīgiem kara noziegumiem.

Taču pat ar tik zvērīgas taktikas pielietošanu ātra Krievijas "uzvara" vairs nav iespējama.

Putina agresija ir mobilizējusi Ukrainas sabiedrību totālai aizsardzībai un kāpinājusi naidu pret agresora karaspēku, bet tas padarīs mēģinājumus īstenot paliekošu okupāciju neiedomājami dārgu un sarežģītu.

Arī atbalsts, ko sniedz Rietumi, veicot advancēta bruņojuma sūtīšanu, kā arī piedāvājot ekonomisko un humāno palīdzību, padarīs Ukrainas pretošanās izredzes ilgtspējīgākas. Tas nozīmē, ka pat scenārijos, kur kādas no "atslēgas" pilsētām krīt, Ukraina ir gatava ilgam un ārkārtīgi brutālam karam.

Vēl viens būtisks apsvērums – Rietumu ieviestās sankcijas, kas tiešām ir nopietnas, pilnu efektu radīs pēc zināma laika.

Balstoties uz pieredzi ar tādām valstīm kā Irāna vai Ziemeļkoreja, autoritāri un totalitāri režīmi spēj pašsaglabāties pat zem drakonisku sankciju spiediena, izmantojot dažādas manipulācijas un represijas.

Tāpat ir jāatceras, ka, pateicoties tās nozīmei globālajos gāzes un naftas tirgos, Krievijas tūlītēja izolācija no pasaules ekonomikas nav iespējama.

Kamēr Rietumi neieviesīs sankcijas arī pret Krievijas naftas un gāzes sektoriem, Eiropa turpinās finansēt Putina kara mašinēriju.

Rezumējot – tas, ka sāk iezagties kolektīvais nogurums no ziņām par karu, nekādā veidā nenozīmē, ka šis karš tuvojas beigām. Mums ir jāspēj domāt plašākos un ambiciozākos rāmjos, kas sniedzas pāri karstākajām ziņu aktualitātēm vai vēlēšanu cikliem.

Vienkāršiem vārdiem sakot, mums ir jādomā, kā mēs atbalstīsim Ukrainu nevis nedēļām vai mēnešiem, bet gadiem vai pat gadu desmitiem ilgi.

Pat ja kādā brīdī sarunas novedīs pie īsa pamiera, gan militārais konflikts, gan politiskā pretstāvēšana, gan ekonomiskais karš turpināsies. Ar draudiem Eiropas drošībai mums jārēķinās vēl ilgu laiku.

Tomass Pildegovičs

Kembridžas Universitātes starptautiskās drošības eksperts.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!