Foto: "Unsplash"
 
Karš Ukrainā
09.03.2022

Piezīmes par Ukrainu. 10. daļa: NATO atturēšanas spēks kā Latvijas drošības garants

Komentē
0
Saglabā

Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.

Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.

 

10. daļa: NATO atturēšanas spēks kā Latvijas drošības garants

Esmu saņēmis neskaitāmus jautājumus no sērijas: "Vai tiešām NATO aizstāvēs Latviju?"

Šajā ierakstā centīšos īsi un tieši paskaidrot, kā NATO sargā un garantē Latvijas drošību.

Kategoriski nepiekrītu tiem, kas sludina, ka trešais pasaules karš ir neizbēgams, un tāpēc kūda NATO tieši iesaistīties militārā karadarbībā Ukrainā, "pirms nav par vēlu".

Ir jāsaprot – šāda apzināta lēkšana četrus soļus uz augšu pa eskalācijas trepēm burtiski nozīmētu brīvprātīgu atteikšanos no mūsu spēcīgākā instrumenta – NATO atturēšanas spēka.

Sāksim ar pašiem pamatiem – ko nozīmē katrā mājsaimniecībā, bārā, un diskusijā piesauktais NATO 5. pants?

NATO līguma 5. pants skaidri ietver sevī NATO pastāvēšana jēgu – pārējās alianses valstis automātiski aizstāv cita citu. Citas valsts aizsargāšana ir tikpat svarīga kā savas teritorijas aizsargāšana, jo pretējā gadījumā sagrūst visa politiski militārā alianse.

Vienkāršojot – NATO darbojas pēc musketieru principa "viens par visiem, visi par vienu". Tā ir apzināta dalībvalstu izvēle sasaistīt kopā savu eksistenci, jo kopā ir vieglāk un efektīvāk to aizsargāt.

Tagad par svarīgāko loģikas kļūdu vai pārpratumu – NATO atturēšanas spēju nenovērtēšanu. Vairākās analīzēs, ko esmu lasījis (nesaukšu konkrētus medijus vārdā), aizmirsta ļoti būtiska lieta – analīze par drošību NESĀKAS ar kaujas vai aizsardzības plāniem.

Ir jāsaprot, ka militārie spēki pamatā ir domāti mērķu sasniegšanai bez to plašas lietošanas.

Vienkāršojot – tieši atturēšanas spēks (deterrence) ir NATO kā Latvijas drošības garanta stūrakmens.

Skaidrojums turpinājumā.

Atturēšanas spēku kā konceptu ir grūti saprast un uztvert, jo tā efektivitāti īsti nevar izmērīt. Paradoksālā kārtā atturēšana strādā tad, ja tu to neredzi – NATO atturēšanas spēks šobrīd strādā, jo karš pret NATO nenotiek.

Tāpēc nav brīnums, ka daudzi aizmirst vai nenovērtē tās spēku, bet uzreiz ķeras pie X stundas aizsardzības plāniem un kara bungu rībināšanas.

Atgādināšu: NATO atturēšanas spēks nav pievīlis nevienu dalībvalsti kopš alianses dibināšanas pirms vairāk nekā 70 gadiem. To labi zina un novērtē arī ārpus NATO, arī Maskavā.

Paskaidrošu nedaudz detalizētāk ­– ir divu veidu atturēšana: atturēšana caur sodīšanu (deterrence by punishment) un atturēšana caur liegumu (deterrence by denial). NATO Latvijai sniedz abus.

Atturēšana caur sodīšanu

Vienkāršojot – politisks, militārs, stratēģisks signāls otrai pusei, ka jebkāds uzbrukums tiks sodīts ar visnopietnāko pretreakciju, turklāt skaidri ar darbiem parādot, kāds būs šis sods.

Šajā kontekstā ir svarīgi pieminēt "trip-wire" jēdzienu. Latvijā ir bāzēta NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa ar vairāk nekā 1 600 karavīriem no 10 NATO dalībvalstīm, un tikko ieradās vēl papildu ASV karavīri. NATO rīcībā ir arī ļoti daudz citu instrumentu, tai skaitā visātrāk izvēršamie – 40 tūkstošu karavīru lielie NATO Reaģēšanas spēki.

Faktiski agresija pret Latviju nozīmētu vistiešāko agresiju pret visām šīm alianses dalībvalstīm. Tas nozīmētu 5. panta aktivizēšanu un attiecīgi tiešu agresijas "sodīšanu".

Atturēšana caur liegumu

Šis atturēšanas veids fokusējas uz to, lai padarītu uzbrukuma cenu tik augstu un sāpīgu, ka tas attur agresoru. Šis atturēšanas veids strādā, ja izdodas pārliecināt otru pusi, ka tā nesasniegs savus tiešos stratēģiskos mērķus par sev pieņemamu cenu.

Šajā atturēšanas veidā atslēga ir "forward defence" jēdziens, kurš apzīmē NATO spēku klātbūtnes, tehnikas un infrastruktūras stiprināšanas darbus, kas Baltijas valstīs tiek veikti regulāri. Šīs procedūras lielākoties ir slepenas, taču ietver gan iepriekš sagatavotu infrastruktūru, gan loģistikas ķēdes, gan arī specifisku militāro plānošanu.

Šeit svarīgi pieminēt, ka būtiska nozīme ir mūsu nacionālajām aizsardzības spējām, kā arī totālās (visaptverošās) aizsardzības koncepcijai – teorētiska uzbrukuma scenārijā mums ir jāspēj uzbrukumu un okupāciju padarīt maksimāli ilgu un sarežģītu, lai ļautu mūsu sabiedrotajiem mobilizēt un sniegt pilnvērtīgu atbalstu.

Vai ar atturēšanu vien pietiek un stāsts ar to beidzas?

Nē, atturēšana ir tikai pirmais mūsu drošības garanta līmenis. Skaidrs, ka, ja kaut kāda iemesla dēļ atturēšana nenostrādātu, tiktu aktivizēti nacionālie un NATO aizsardzības plāni.

Aizsardzības plāni ir atturēšanas papildinājums, un to piesaukšana un lietošana atturēšanu stiprina. (Aizsardzības plānu nozīmi plānoju apskatīt kādā no nākamajiem rakstiem.)

Vēl viens būtisks aspekts – atturēšana vienmēr ir redzama un komunicējama, jo otrai pusei, galu galā, ir jāzina, ka viņu attur.

Tas izskaidro NATO militāros manevrus un augsta līmeņa vizītes saspīlējuma brīžos, tostarp Rīgā. Tas ir uzskatāms signāls gan mums, gan potenciālajiem pretiniekiem, ka NATO ir te un sabiedrotie ir ar mums.

Vienkāršojot – daudzās sabiedroto valstu amatpersonu vizītes ir vēlama daļa no atturēšanas spēka komunicēšanas, nevis pamats satraukumam, "jo kaut ko sliktu saka aiz slēgtām durvīm".

Rezumējot: viedokļu raksti, kas sola, ka pasaules gals ir klāt, un kūda NATO tieši iesaistīties karadarbībā Ukrainā, pieļauj milzīgu stratēģisku kļūdu – atteikšanos no mūsu alianses atturēšanas spēka un sabiedroto saliedētības, kas šobrīd ir spēcīgāka nekā jebkad iepriekš.

Vienlaikus tas nav iemesls būt pasīviem vai pašapmierinātiem. Skaidrs, ka karš Ukrainā ir ārkārtīgs drauds un mums jāturpina uz Putina režīmu izdarīt maksimālu sankciju spiedienu, jāapbruņo Ukraina, jāsniedz tai ekonomiskā un humānā palīdzība.

Taču, citējot ASV pētnieku Tomu Nikolsu, ir milzīga atšķirība starp gatavošanos karam un iesaistīšanos tajā.

Tomass Pildegovičs

Tomass Pildegovičs ir dzimis 1997. gadā Rīgā. Šobrīd Tomass ir politikas un starptautisko attiecību doktorants Kembridžas Universitātē. Tāpat viņš ir strādājis Eiropas Parlamentā saistībā ar drošī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!