30. oktobra vakarā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sniedza koncertu, klausītājiem piedāvājot Gijoma Konesona "Uguņošanu", Emanuela Sežurnē Dubultkoncertu vibrofonam, marimbai un orķestrim un Igora Stravinska svītu "Ugunsputns". Daži atmiņā paliekoši mirkļi mijās ar jau dzirdētām skaniskām un muzikālām nepilnībām, tomēr koncerts "LNSO. Francija. Sitaminstrumenti" Latvijas koncertdzīves krāsu paletē ienesa interesantus toņus un neparastas nokrāsas, ko gribētos dzirdēt biežāk.
Koncerta uvertīra – franču vidējās paaudzes skaņraža Gijoma Konesona "Uguņošana", kas piešķīra pacilātu sajūtu visam vakaram, – tapusi pašās 20. gadsimta beigās. Kā dzirkstošs šampanietis tā šaujas gaisā un gavilējoši ilustrē krāšņu svētku epizodi. Mūzika ir ekspresīva un intensīva, tomēr par atmiņā paliekošu vērtību nekļūst, jo komponists nepiedāvā neko oriģinālu un spilgti individuālu; mēģinu atcerēties, kur jau kaut ko līdzīgu esmu dzirdējusi un sajutusi. Daudz interesantāk par šī opusa skanējumu man šķiet vērot Gunti Kuzmu pie diriģenta pults. Pieprasīta un atzīta klarnetista statusu viņš aizvien veiksmīgāk apvieno ar pieprasīta un visai atzīta diriģenta lomu. To, ka diriģenti pilnveido savas prasmes tikai tad, ja viņiem tiek dota iespēja stāties orķestra priekšā, Kuzma apliecina vistiešākajā veidā, jo viņa profesionālo izaugsmi grūti nepamanīt. Diriģentam nesagādā problēmas panākt piepildītu, kuplu un bagātu orķestra skanējumu forte vietās, kad mūziķi dzirksteļo viņam līdzi, tomēr precizitāte viņa interpretācijās ir vēl pilnveidojama brīžos, kad mūzika paredz negaidītu dinamikas maiņu ar dažu instrumentu kopīgu, vienlaicīgu iestāšanos.
Arī koncerta otrajā daļā, kad tiek atskaņota Igora Stravinska svīta "Ugunsputns" reti dzirdamajā 1945. gada redakcijā, diriģenta un orķestra kopīgās veiksmes un neveiksmes ir līdzīgas – mierīgie, plūstošie piano posmi kļūst statiski, it kā apstājušies, bez kustības. Prātā nāk vizualizācija: plakne, kas sadalīta laukumos, ar krāsu aizpildot tikai lielos laukumus, bet mazākos atstājot baltus – ne jau apzināti, vienkārši tādēļ, ka nepieciešama lielāka uzmanības koncentrācija un prasmes, lai tos aizkrāsotu. Klausoties svītas ritējumā, atšķirība starp piano un forte, tutti un kamersastāva epizodēm konkrētajā atskaņojumā ir uzkrītoša – savādā, nebūt ne pozitīvā veidā acumirklī mainās gan diriģents, gan orķestris, it kā samazinot muzicēšanas intensitāti, koncentrēšanos. Šķiet, orķestris spēlē notis, nesaprotot, uz kurieni mūzika virzās un vai vispār virzās, līdz ar to arī klausītāji tiek atstāti tikai novērotāju lomā, netiek dota iespēja izgaršot, izdzīvot mūziku personīgi. Iespējams, tā ir apzināta interpretācija, taču tādā gadījumā jautājumu ir vēl vairāk nekā tad, ja pieņemam to kā vienkāršu neizdošanos iedzīvināt mūziku pilnībā. Protams, nav nekāds jaunums, ka enerģiski aktīvu mūziku ir vieglāk izstrādāt un pasniegt nekā kameriski intīmu. Lai nu kā, pēc viena koncerta nav iespējams galīgi pateikt, vai šī ir atsevišķa neveiksme vai tā kļūs par pastāvīgu problēmu diriģenta karjerā. Atzinību gan pelnījuši koka pūšaminstrumentālisti – obojists Egils Upatnieks, flautiste Anete Toča, klarnetists Mārtiņš Circenis un fagotists Normunds Zvejnieks –, kuru soloepizodes ir muzikāli piepildītas, emocionāli ekspresīvas un tehniski noslīpētas.
Koncerta galvenais, gaidītākais un svarīgākais notikums, kas sapulcējis Lielajā ģildē gandrīz visus Latvijas sitaminstrumentālistus, kuriem šajā vakarā pašiem nebija jāstrādā, ir franču sitaminstrumentālista, pedagoga un komponista, aktīvi koncertējošā Emanuela Sežurnē uzstāšanās kopā ar Elīnu Endzeli: tika atskaņots paša Sežurnē Dubultkoncerts vibrofonam, marimbai un orķestrim. Tas, ka solo ar orķestri spēlē sitaminstrumentālists, šoreiz pat divi, ir notikums, ko mūsu reģionā nemaz negadās tik bieži dzirdēt. (Pēdējos gados gan redzamas nelielas, pozitīvas izmaiņas, tomēr līdz situācijai, kad atskaņot koncertu sitaminstrumentiem būs tikpat ierasti kā atskaņot koncertu vijolei, čellam vai klavierēm, vēl tāls ceļš.) Viņu ansamblis ārēji šķiet nesaderīgs – atbrīvotais Emanuels Sežurnē un saspringtā Elīna Endzele, relaksēts vīrietis un koncentrējusies sieviete –, tomēr mūzikā viņi abi ir līdzvērtīgi un saskaņoti, atšķirības ir tikai vizuālas un neietekmē atskaņojumu. Sežurnē dubultkoncerts formas ziņā neatkāpjas no sensenās klasiskās trijdaļības ar tempu pretstatījumiem (Allegro–Adagio–Vivace), tomēr tematiski tas ir kontrastu pilna eklektisma caurstrāvots franču kolorīta, ebreju intonāciju, džeza brīvības un amerikāņu filmu mūzikas ideju apvienojums. Ļoti iespējams, ka daļa klausītāju to raksturos kā banālu, seklu un bezjēdzīgu mūziku, tomēr negribētos tam piekrist, jo, lai arī tajā nav nekā dziļi filozofiska un eksistenciāla, tā ir dzīva, patiesa un garšīga mūzika – tāpat kā izturēts franču sarkanvīns vai izcili uzņemts franču kino, kas atstāj bagātīgu pēcgaršu. Bez tā visa itin labi var iztikt, bet ir taču tik patīkami to izbaudīt. Sežurnē mūzika viegli slīd uz priekšu, mainās ainas un raksturi, bet klātbūtnes sajūta un intriga nezūd. Tāpat nemainīga ir lieliskā saspēle starp autoru, kurš spēlē vibrofonu, un Elīnu Endzeli, kura lieliski pārvalda marimbu, – viņi nesacenšas, nekonkurē viens ar otru, viņi sarunājas un veido dialogu. Orķestris abus papildina un neļauj aizspēlēties improvizatoriskos soloposmos. Ne vienmēr ir viegli atrast īsto līdzsvaru starp solistu (solistiem) un orķestri, taču Guntim Kuzmam tas neapšaubāmi ir izdevies – ja par to iedomājos tikai tagad, pāris dienu pēc koncerta, tātad atskaņojuma laikā nav radušies nekādi jautājumi vai iebildumi, kas traucētu izbaudīt mūziku. Te, šķiet, noderīga Kuzmas solista lielā pieredze, kas gūta, uzstājoties ar dažādiem orķestriem, jo viņš perfekti izjūt un izprot diriģenta lomu koncertžanra skaņdarbos – nav nekā lieka, nekā pārspīlēta, viss ir perfekti nostājies savās vietās. Publika to novērtē ar skaļām ovācijām, kas tiek apbalvotas ar solistu duetu, atskaņojot Sežurnē opusu "Losa".
Nobeigumā dažas piezīmes par LNSO. Patiesību sakot, ne tikai par viņiem. Jau labu laiku esmu to pamanījusi, tas atkārtojas koncertu no koncerta gandrīz visos Latvijas orķestros – mūziķi (ne visi, protams, bet pietiekami liela daļa, lai tam pievērstu uzmanību) uz skatuves uznāk nelaimīgi. Dažreiz viņi uznāk tik ļoti negribīgi, ka rodas vēlme viņus pažēlot un teikt: "Labi, labi, nespēlējiet, es varu iztikt bez koncerta, ejam mājās!" Jā, algas mazas, bet vai tas ir vienīgais iemesls? Vai – pavērojiet mūziķus, kad viņiem ir pauzes! Daži, neskatoties uz to, ka tajā brīdī nav jāspēlē, ir mūzikā ar visu sirdi un dvēseli, bet daudzi jo daudzi vienkārši sēž un gaida, kad atkal būs jāspēlē. Paskatieties uz viņiem, to tiešām var redzēt! Kad Elīna Endzele un Emanuels Sežurnē spēlēja duetu "Losa", mans skatiens nejauši pievērsās dažiem mūziķiem, un uzreiz bija skaidrs – viņus absolūti neinteresē skatuves priekšā notiekošais. Vai tas ir slikti? Nezinu. Lai uz to sev atbild katrs mūziķis pats. Man tikai šķiet svarīgi to pateikt un rosināt par to padomāt.
0