Rvīna Vardes ilustrācija.
 
Sarunas
27.07.2023

Pieslēgties antīko citplanētiešu komforta zonai. Fišera un Rvīna saruna

Komentē
0

Miķelis Fišers ir mākslinieks, scenogrāfs, Purvīša balvas laureāts un Latvijas pārstāvis 2017. gada Venēcijas biennālē, savukārt no šodienas galerijā "Look" skatāma viņa jaunākā izstāde "Deģeneratīvā distopija. Dambrieža cilts". Rvīns Varde ir rakstnieks, publicists, raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs un putnu vērotājs. Šī ir viņu saruna – par ticību, varmācību, ego un spītēšanu gruzonam.

Rvīns: Tavā stāstā ir daudz ceļojumu – gan iekšējo, gan ārējo. Kas tevi pamudināja tos sākt? Jo ne visi cilvēki ceļo.

Miķelis: Tas bija astoņdesmito beigās, kad sāka publicēt fragmentus no Rēriha, par milzu vecajiem. Man liekas, ka ceļojums sākās tad. Kaut kas no teozofijas.

Rvīns: Vai ir vēl kādi uzvārdi, izņemot Rērihu?

Miķelis: Es tagad negribētu plātīties ar erudīciju, to visu lasīju sen. Esmu piefiksējis, ka lasīšana tagad neiet. Tā ir deviņdesmito gadu ekstrēmā ezoteriskā literatūra, izdevniecība "Sofija", visas tās grāmatas plānajos vāciņos, zinātniskā fantastika gan filmu, gan grāmatu formātā, atsevišķas šamanisma prakses, bet visradikālāk mani ietekmējusi paplašinātās apziņas pieredze. Vēl, protams, ciguna prakse. Pārējo es kombinēju kopā ar spēka vietām.

Rvīns: Bet tu neatstāj fanātiska cilvēka iespaidu, tu ar to visu aplīpi, bet pa jokam. Vai arī es maldos?

Miķelis: Tā arī ir. Jaunā sektanta jūsma, kad tu ej un sludini draugiem, man dzīvē bijusi tikai vienu reizi, tieši ar cigunu. Un kāpēc es apstājos tieši pie ciguna? Ļoti vienkārši – jo tur nekam nav jātic. Protams, ir efektīvāk, ja tu to visu vizualizē, bet tas darbojas fiziskā līmenī un tas ļoti pārliecina. Un ciguns nepieprasa nekādu ticību. Man patīk vārds "ticība". Pareizāk sakot, tas man nepatīk.

Rvīns: Forši. Tātad tev tās plānās grāmatiņas nepielīp, bet kāpēc citiem pielīp?

Miķelis: Jā, nevar teikt, ka neizglītotiem cilvēkiem nepielīp. Tie, [kam pielīp], nav cilvēki no sliktām ģimenēm, emocionāli neinteliģenti – es neesmu atradis vienu elementu. Viens varētu būt kritiskās domāšanas trūkums, tomēr attiecināt to uz visiem cilvēkiem arī nebūtu pareizi.

Rvīns: To mēs redzējām arī kovida laikā, kad daži ārsti runāja muļķības, kaut gan ārsti nav muļķi.

Miķelis: Cilvēcei ir tāda īpašība, ka tā var veltīt milzu enerģiju, lai izstumtu no savas apziņas un realitātes lietas, kas nav ērtas. Lietas, kas negarantē dvēseles glābiņu un mieru. Piemērs – ekoloģija. Cik var iet demonstrācijās? Nekas nemainās, paliek tikai sliktāk. Pats no sevis labāk nepaliks, tas ir skaidrs pat muļķim, bet nekas nemainās.

Rvīns: Un kā tas ir saistīts ar kritisko domāšanu?

Miķelis: Tas ir vistiešākā veidā saistīts ar tās trūkumu. Man patīk doma, ka ticēt nevar nekam, vismazāk tam, ko tev saka kāds cits. Gari, kas tevi apciemo, būtnes vai skolotāji. Varbūt var mazliet ticēt savai pieredzei, bet vienmēr vajag atstāt vietu kritiskajai domāšanai. Bet reliģija pieprasa ticēt jebkam, ko tu nevari pierādīt vai apgāzt. Man izdodas neticēt, man izdodas atstāt vietu. Tā ir recepte, kura rada imunitāti.

Rvīns: Tev neliekas, ka šad tad realitāte mēģina tādus kā tu pakļaut?

Miķelis: Baigi liekas. Man pat šķiet, ka viņai ir īpašs plāns uz mani. Bet visa ļaunuma sakne ir ticība un pozitīvā domāšana – uzdot vēlamo par esošo.

Rvīns: Kad tev pazūd zeķe, tu saki, ka to noslēpa zinātne, nevis mājas gariņš?

Miķelis: Nē, man vienmēr ir arī trešais variants – citplanētieši. To gan es nezinu, bet jāatstāj tā, lai viss nav skaidrs.

Rvīns: Vai citu cilvēku dzīvē ir kādas nozares, par kurām tu varētu teikt, ka vispār tās nesaproti?

Miķelis: Jā. Pārsvarā visas.

Rvīns: Vai tu sevi nesalīdzini ar citiem?

Miķelis: Tikko es sevi pieķeru, ka mēģinu salīdzināt, dūšīgi sevi sarāju. Man tā ir mīkla, ar kādām domām un motivācijām dzīvo citi cilvēki.

Rvīns: Tu skaties uz sejām?

Miķelis: Jā.

Rvīns: Tavi novērojumi ir optimistiski vai pesimistiski?

Miķelis: Protams, ka pesimistiski. Ir tādas dienas, kad uzlūkot jebkuru cilvēku ir ļoti, ļoti nepatīkami.

Rvīns: Par ko tu domā, kad aizmiedz?

Miķelis: Lai aizmigtu, es mēģinu atcerēties iepriekšējās nakts sapni. Parasti nevaru atcerēties ne sižetu, ne lokāciju, bet tikai sajūtu.

Rvīns: Tu labi guli?

Miķelis: Ļoti slikti.

Rvīns: Jāsecina, ka varbūt neizdodas atcerēties to sapni!

Miķelis: Visu laiku mostos pa nakti.

Rvīns: Un tad guli pusi dienas.

Miķelis: Nevar jau atļauties, bet es varētu pusi dienas nogulēt.

Rvīns: Tad jau tu guli labi, tikai nelaikā.

Miķelis: Par maz. Bet ko nu par to miega higiēnu, kuru tas interesē?

Rvīns: Ja mēs domāsim, kuru tas interesē, mēs vispār nevarēsim parunāt. Nesen es palasīju, kas rakstīts uz žurnālu vākiem kioskā, tas ir prātam neaptverami. Ja kāds to absorbē kā nopietnu informāciju, man nav, ko teikt. Man nav ne jausmas, kas interesē citiem cilvēkiem. Mums nav nekā kopīga!

Miķelis: Es pievienojos visos punktos. Nekā kopīga nav, un katrs dzīvo savā kosmosā.

Rvīns: Vai tu tici dialogam?

Miķelis: Dialogs ir iespējams, bet tas nav absolūts. Dialogs kā parādība nav nosodāma lieta.

Rvīns: Bet tu minēji, ka vismaz daļēji var balstīties uz savu pieredzi. Vai varētu teikt, ka šobrīd tu labāk zini, ko gribi, nekā pirms gadiem divdesmit?

Miķelis: Nu nē, godīgi sakot, es nezinu, ko es gribu.

Rvīns: Bet ko negribi?

Miķelis: Es noteikti negribu fiziskas ciešanas, varmācību, karu, slimības. Ļoti negribētos pildīt par sevi dumjāku cilvēku rīkojumus. Strādāt arī negribas, tas nav labi. Nu, naudas dēļ.

Rvīns: Bija tāds Ēriks Bulatovs, mākslinieks, kurš ilustrēja bērnu grāmatas, bet tad emigrēja uz Parīzi. Un viņš teica: "Un te jau man maksāja par to, ka es esmu es." Tā gan ir laba sajūta.

Miķelis: Tā ir vislabākā. Tādā nozīmē strādāt drīkst.

Rvīns: Kā krokodils Gena, kurš strādāja par krokodilu zoodārzā. Bet tā ir cīņa, kas jāizcīna.

Miķelis: Tas gan, bet ne visiem paveicas, citi cīnās līdz pat nāvei.

Rvīns: Tu domā, ka tā ir veiksme?

Miķelis: Faktoru kopums. Vieniem ir, un vieniem nav. Bet ko es negribētu visvairāk – nodarīt pāri citiem.

Rvīns: Es biju kafejnīcā, un viena sieviete palūdza atnest viņai kafiju līdz galdiņam. Pēc laika viņa atkal lūdz. Un tad viņai atnes, un es skatos, ka viņa pati nevar pacelt krūzi ar rokām, tās trīc. Un viņa dzer no krūzes pa tiešo, pieliecoties. Kāpēc viņai ar to vispār ir jāsaskaras, kas šī ir par pasauli? Kāpēc viņas ķermenis viņu pieviļ?

Miķelis: Es tev piekrītu, man nav izskaidrojuma – kāpēc jāizvaro bērni un jāspīdzina cilvēki? Tā man ir milzīga mīkla. Liekas, ka ar to lietu kaut kas nav kārtībā.

Rvīns: Bet no budisma viedokļa dzīve ir ciešanas.

Miķelis: Kristietībā arī, tā rakstīts Dzīvības grāmatā, būs tikai sliktāk, un tad visiem būs pizģec. Tāds ir plāns. Bet es tikko izdomāju izskaidrojumu, kāpēc tas ir ok! Iedomājies: tagad modē ir sarunas par to, ka šī realitāte ir projekcija. Ja mēs būtu divdimensiju būtnes, kā mēs redzētu trešo dimensiju? Tā būtu pilnīgi nesaprotama. To dimensiju nemaz nevarētu redzēt, jo esam vienkāršotā projekcija. Un ciešanas nav nekādas ciešanas, bet ir kaut kāda projekcija.

Rvīns: Nu, tu to sev pateiksi, kad sāpēs zobs.

Miķelis: Jā, līdz tai vietai viss līmējas. No taisnas šķautnes projekcija būtu taisna līnija, bet no robainas līnijas sanāk citāda.

Rvīns: Tu teici, ka negribi nodarīt pāri citiem.

Miķelis: Jā, gribas būt pēc iespējas mazāk kretīnam.

Rvīns: Bet tev izdodas?

Miķelis: Par to var spriest tikai citi. Man nav ne jausmas, kas es par cilvēku.

Rvīns: Es dzirdēju krogā sarunu, jaunieši vaicāja viens otram: "Ja uz tevi raudzītos sieviete, kādu viņa tevi ieraudzītu?" Tas ir labs jautājums.

Miķelis: Labi, ka tu piemini sievieti, jo viņa var teikt, ka tu esi ļoti labs cilvēks, bet citā situācijā – ka tu esi slikts un egoists. Un kā tad to var saprast? Tad tu esi labs vai slikts?

Rvīns: Tu teici, ka lielāko daļu cilvēku lietu nesaproti. Vai tu varētu par kādu lietu teikt "mēs"?

Miķelis: Īsti ne. Zini, man vienmēr ir bijušas ilgas pēc mākslinieku grupas. Senos laikos tās bija ļoti izplatītas, grupā ir cita enerģija, jaudīgāka. Var daudz vairāk izdarīt. Bet es neesmu atradis grupu. No otras puses, ir ļoti patīkami, ka esi pats par sevi. Gribētos būt krutam un pašpietiekamam.

Rvīns: Kāpēc?

Miķelis: Jautājums ir par lielāku brīvību. Personiskā brīvība katram cilvēkam nepieciešama atšķirīgā daudzumā, citiem to vajag pavisam nelielu.

Rvīns: Pārsvarā brīvība nav kritērijs.

Miķelis: Ir forši pieslēgties egregoram, kas kļūst par tavu sirdsapziņu – vai tā ir reliģija, vai iekārta, vai ideoloģija. Tad nav jādomā, tā ir daudz foršāk.

Rvīns: Tad kāpēc tev gribas būt brīvam? Sanāk neloģiski.

Miķelis: Varbūt man nesanāk pieslēgties egregoriem.

Rvīns: Nesanāca sakrāt dārgai mašīnai, iestāsti sev, ka nemaz negribējās. Bet tu mēģini pieslēgties vai nemaz neesi paredzēts pieslēgumam?

Miķelis: Man liekas, ka tas nav par mēģināšanu – tu vai nu pieslēdzies, vai ne, tā nav apzināta rīcība.

Rvīns: Tu uztver sevi nopietni? Kā Miķeli Fišeru?

Miķelis: Nē. Bet ir arī dziļi eksistenciāli pārdomu brīži.

Rvīns: Proti, kad ir slikti?

Miķelis: Jā, pārsvarā. Nevar jau visu laiku gruzīties.

Rvīns: Kas tev palīdz, ja tomēr gruzies?

Miķelis: Ja gruzons nav tik masīvs, palīdz radošs darbs, kuram tu redzi tūlītēju rezultātu. Ideālā gadījumā tā ir glezniecība, bet to nevari darīt, ja esi ļoti sagruzījies. Var sagruzīties vēl vairāk, ja nesanāk.

Rvīns: Es noklausījos vienu lekciju. Smadzeņu pētnieks teica, ka radošo darbību sekmē nevis laime, bet gan mērena nomāktība. Bet vai tev ir arī radošie rituāli?

Miķelis: Protams! Pirms sākt, man jāsakārto darbavieta, un to var darīt pat nedēļu vai ilgāk. Būvēt plauktiņus, ierīces, pielāgojumus. Tas ir viens no prokrastinācijas veidiem, var mazgāt arī grīdas.

Rvīns: Tas ir stulbs uzstādījums, bet vai ir vēl kāds iemesls kaut ko radīt materiālajā pasaulē?

Miķelis: Vienīgā eksistences jēga materiālajā pasaulē ir kaut ko radīt. Tikai radīt nevis radīšanas pēc, bet radīt apzināti. Radīt ar mērķi.

Rvīns: Ja tu kļūtu par diktatoru, ko tu iesāktu?

Miķelis: Es uzreiz noveltu visu atbildību no sevis un uzaicinātu visadvancētākos speciālistus risināt to visu manā vietā.

Rvīns: Bulgakova Jēzus romānā pateica, ka jebkāda vara ir vardarbība.

Miķelis: Es tam piekrītu, es nezinu nevienu varu, kas tāda nebūtu. Tu zini?

Rvīns: Nezinu, bet es arī nezinu, kā to var atrisināt citā veidā.

Miķelis: To sauc par iedzimto grēku.

Rvīns: Ka vardarbība ir nepieciešama?

Miķelis: Jā! Dzīvnieku pasaulē pastāv vardarbība, pa melno. Ir naivi cerēt, ka cilvēku pasaulē tās nebūs. Mēs esam ieslēgti trīsdimensiju modelī, tā tas darbojas. Tikai kāpēc mēs tajā esam ieslēgti? Arī mazs bērniņš var atņemt citam mantiņu. Un ievilkt pa muti. Var arī darīt to apzināti, un tas ir iedzimtais grēks.

Rvīns: Bet bērni vispār ir ļoti egoistiski, viņi saka: "Man ir karsti," "Es nevaru izturēt". Viņi nesaka: "Pacenšamies un tiekam galā." Viņš uzreiz kliedz, viņš ir pasaules centrs. Citi cilvēki nepastāv, viņu nogurums arī. Viņu ieliek steliņģī un paskaidro, ka arī citi pastāv, bet tas nav no sākta gala.

Miķelis: Kā viņš piedzimst tik milzīgs, tas ego? Tu viņu vairāk vai mazāk apkaro, bet viņš ir visaptverošs. Bet ego ir mehānisms, kas palīdz prātam tikt galā ar šo realitāti, to pārvārīt. Varbūt tieši tāpēc viņš ir tik liels, jo informācijas ir tik daudz. Tu nezini, no kurienes šeit esi nokļuvis.

Rvīns: Kādu iespaidu uz tavu ikdienu atstāj savas ierobežotības apzināšanās?

Miķelis: Nomācošu iespaidu. Eksistence šajā realitātē nebūt nav vienkārša, tā ir ļoti intensīva, šķiet, par daudz. Un tādēļ ir tieksme būt ārpus šīs realitātes, kurā ir citas problēmas. Varbūt to nav vispār.

Rvīns: Tu to kultivē? Piemēram, es kultivēju apzinātas muļķības.

Miķelis: Mans ideāls mākslā ir pašpietiekamas realitātes radīšana, nav pat svarīgi, kādā formātā. Bet es runāju caur tēlu sistēmu par lietām, kuras man šķiet svarīgas. Cita, savādāka realitāte.

Rvīns: Ja bērnudārznieks tev prasītu, ko tu ar to visu īsti gribi teikt, ko tu atbildētu?

Miķelis: Ka pasaule ir daudz savādāka, nekā izskatās. Ka tajā notiek tik daudz jocīgu lietu, no kurām daudzas nevar saprast. Un nevarēs.

Rvīns: Tu esi samierinājies, ka nevarēs, vai izbaudi to?

Miķelis: Es tiešām gūstu no tā milzīgu baudu. Tāpēc mani tik ļoti interesē pirmsplūdu tehnoloģijas. Tieši akmens apstrāde, artefakti, par kuriem nav saprotams, kā tie izgatavoti un pārvietoti. Lielā mērā nav skaidra arī funkcija. Pilnīgi nekas.

Rvīns: Pieslēgšanās egregoram noteikti ir jautājums par komfortu. Tātad šajā gadījumā tevi interesē tieši diskomforts.

Miķelis: Jā, bet ja nu es pieslēdzos antīko citplanētiešu komforta zonai?

Rvīns: Tas varētu būt skaisti.

Miķelis: Tā taču arī ir cilvēku grupa, bet pieslēgties līdz galam es nevaru – man jāatstāj vieta šaubām.

Rvīns: Kāpēc māksla ir būtiska?

Miķelis: Māksla konfigurē domtelpu. Lai cik tas neizklausītos absurdi, tās parametri noteiktā mērā ir harmoniski.

Rvīns: Daba arī konfigurē. Es biju Portugālē, un tur pat nebija radiatoru. Kāpēc mūsu senči toreiz neaizgāja līdz Vidusjūrai, viņi bija kūtri?

Miķelis: Es domāju, ka viņi bija siltajās zemēs, bet neizgāja uz konfliktu. Viņi bija mazāk agresīvi.

Rvīns: Bet kāpēc man tādēļ jāmaksā rēķini?

Miķelis: Tagad viņiem tur toties būs par karstu.

Rvīns: Par ko tu pēdējā laikā esi bijis sajūsmā? Ar nosacījumu, ka pats to neesi radījis.

Miķelis: Man patika "Jenūfas" uzvedums operā, diezgan labi patika. Bet uz kara fona domāt par mākslu un sajūsmināties... Tagad māksliniekam ir lielāka atbildība, ir labs brīdis padomāt, cik daudz čerņas laist ārā no sevis publiski.

Rvīns: Bet čerņa var būt arī protests pret čerņu.

Miķelis: Tieši tā. Un ir trausla robeža, ko var sajust, bet var nesajust.

Rvīns: Kas ietekmē to, ka tu esi nonācis šeit?

Miķelis: Man itin bieži liekas, ka tā ir milzīga kļūda un pārpratums. Tā ir vislielākā mīkla, laikam visvairāk es gribētu uzzināt tās atminējumu.

Rvīns: Ko vēl?

Miķelis: To, kāpēc vajadzīga varmācība. Vai tiešām nekādi nevarēja iztikt bez tās. Jo pat televizorā nepatīkami uz to skatīties, kur nu vēl piedzīvot. Kas vēl? Nav jēga jautāt, priekš kam tas viss, jo atbildi nevarēs saprast.

Rvīns: Kāda ir visjocīgākā skaņa, kuru tu esi dzirdējis savā mūžā?

Miķelis: Tas bija Baltezerā. Laikam bija liels vējš, un plānais ledus bija salūzis gabalos. Bija uznācis liels sals, un izlūzušie ledus gabali bija iesaluši spoguļledū vertikāli kā milzīgas, nosarmojušas kaijas. Visā lielajā līcī pie baznīcas, ik pa 15 metriem. Bija svētki, un baznīca sāka zvanīt zvanus, ārkārtīgi ilgi. Rezonanse sākās pašā sākumā, momentā radās virstonis, un skaņa piepildīja visu ieleju ar dūkoņu. Gandrīz vai reliģiska pieredze, ārkārtīgi jaudīga. Un tā skaņa planēja pa visu ezera ieleju.

Rvīns: Saki, vai tu pamani katru dienu?

Miķelis: Nepamanu. Gribētos kādu jauku paradumu, kā vakarā pārdomāt to dienu, tas būtu labi, bet nesanāk. Ir vēl vieta izaugsmei.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!