Par Viktora Freiberga un Danielas Zacmanes grāmatu "Vakar, šodien, rīt. Piezīmes par filmām un dzīvi" (2022)
Šajā pavasarī, gatavojot maģistrantūras nobeiguma pētījumu kino teorijā, žēli nācās atskārst, ka nekas tā neatsedz rakstura nepilnības kā rakstīšana. Pēc filmu noskatīšanās, mēģinot artikulēt acumirklīgās un nenoteiktās "patika" vai "nepatika" reakcijas, atklājās uzņēmības, koncentrēšanās spēju un rūpības trūkums. Uzmeklēt, savietot un izvērst vārdus tā, lai tekstam piešķirtu loģiski organizēta veseluma, labskanības, erudīcijas un atklāsmes pretenziju, daudzkārt šķita neiespējami. Taču staignajos brīžos, kad pašpaļāvība zuda, tvēros pie žurnāla "Rīgas Laiks" sadaļas "RL skatās" filmu aprakstiem, kurus veido Daniela Zacmane, Mārcis Ošiņš, Dāvis Sīmanis un Ilmārs Šlāpins.
Nerimstošās simpātijas pret "RL skatās" ir uzturējusi autoru līdzsvarotā, atbruņojošā atklātība, lieliskais stāstnieku talants un plašās zināšanas par kino un citām mākslām. Sadaļas veidotāju piezīmēs ieausta iejūtīga attieksme pret visdažādākajiem varoņiem, kā arī vērīgas atziņas par vispārcilvēcīgo, demonstrējot tādus regulāras kino pieredzes ieguvumus kā empātija un virzība sevis, sabiedrības un pasaules izpratnē. Šķiet, tieši anotāciju nelielais garums maldīgi radīja iespaidu, ka uzrakstīt pāris rindas par tikko redzēto būs relatīvi vienkāršs veids, kā pārvarēt kārtējo frustrējošo strupceļu maģistra darba tapšanas gaitā. Tomēr lakoniska izteiksme, kas raisa urdošu interesi par izlasīto, ir mākslinieciskuma pazīme, kura paģēr, piemēram, spēju uztvert un atlasīt nianses, kā arī attīstītu valodas izjūtu.
Tagad "RL skatās" tipa impresijas ir sastopamas arī nesen mūžībā aizgājušā izcilā kinozinātnieka Viktora Freiberga un filmu pētnieces Danielas Zacmanes kopdarbā "Vakar, šodien, rīt. Piezīmes par filmām un dzīvi" – nebijušā plānotājā un pierakstu bloknotā. Freibergs ilggadēji bijis viens no "RL skatās" veidotājiem, bet Zacmanes filmu ieteikumi žurnālā ir pieejami vēl aizvien. Grāmatas pievilcību veido dauzonīgais vizuālais noformējums, spridzīga aizrautība ar kinematogrāfu visā tā daudzpusībā, personiskais, dziļdomīgais un kultūratsaucēm bagātais rakstības stils, kā arī tukšo līniju aicinājums pierakstīt savas domas.
Bruno Meļļa rotaļīgās ilustrācijas uzjunda atmiņas par skolas laiku un dziedē kautrību fiksēt filmas izprovocētās asociatīvās zīmes, kas ir ne mazāk lietderīgs refleksijas akts par rakstīto vārdu. Zacmane par Noas Baumbaha "Laulības stāstu" raksta: "Filmā ir daudz garu dialogu, un tas tomēr ir jāmāk – likt starp divu cilvēku čukstiem un kliedzieniem sadzirdēt gan mūžīgo nesaprašanās nolemtību, gan nepārejošas mīlestības cerību." Komentāru dekorējošā sirsniņu virtene vedina domāt, ka skaļāka izrādīsies cerība par cieņas un sapratnes iespējamību divu cilvēku emocionāli izaicinošajā šķiršanās procesā. Turpretī režisores Anjēzes Vardas filmas "Kleo no 5 līdz 7" protagoniste piedzīvo nāves briesmu izsauktu laika un pasaules izjūtas maiņu, ko plānotājā attēlo smilšu pulkstenis. No tā iztek krāsaina varavīksne kā jauniegūtās vitalitātes un vērīguma apzīmējums.
Savukārt Freiberga anotācija par Pītera Grīneveja darbu "Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais" beidzas ar zīmējumu, kas ilustrē filmas finālu. Tajā, izgreznotu ar visdažādāko pārtiku, Džordžīna pasniedz vīram viņa paša nogalinātā sievas mīļākā līķi, tā atriebjoties par laulātā rijību, brutalitāti un greizsirdību. Komentārā Freibergs citē provokatīvo režisoru: "Es gribēju, lai ēdieni, kurus pasniedz restorāna apmeklētājiem, būtu tikpat izsmalcināti un grūti sagremojami kā pati filma." Lai atgūtos no vizuāli un sižetiski šokējošās pieredzes, kura grāmatā zīmīgi ievietota 16. oktobrī, Pasaules pārtikas dienā, lasītājs var papildināt Meļļa vizualizāciju ar vēl kādu ābolu vai vistas stilbiņu, jo par to ēšanu pēc šādas filmas nevar būt ne runas.
Izdevumā "Vakar, šodien, rīt. Piezīmes par filmām un dzīvi" atlasīto kinodarbu izvēli nosaka nevis pamācoša un garlaikojoša nepieciešamība iepazīstināt lasītāju ar pēdējo gadu aktuālo repertuāru vai obligāto klasiku, bet gan patiesa un kaislīga mīlestība pret kinomākslu, kurā uzmanības vērtas ir arī aizmirstībā ieslīgušas filmas un ievērojamāki, taču šabloniskajos "100 filmas, kuras jāredz pirms nāves" tipa sarakstos neiekļuvuši darbi. Piemēram, Zacmane grāmatā vairākkārtīgi pievēršas kino perifērijā netaisnīgi atstātā francūža Kloda Sotē daiļradei. Pateicoties intriģējošam varoņu un sižeta ieskicējumam, autore uzrāda aizraujošu stāstnieces prasmi. Aprakstā par Sotē eleganti atturīgo krimināldrāmu "Makss un lūžņu tirgotāji" Zacmane piesaka fatālo iznākumu, kāds gaidāms, kad cēlsirdība sastopas ar neatvairāmību: "Vēl septiņdesmito gadu filmās prostitūtas (Šneidere) bija šarmantas, izmeklētāji godprātīgi un nožēla īsta. Šķiet, tikai franču filmās mīlestība var izrādīties spēcīgāka par taisnību, un tas, skaidrs, tikai palielina iespēju, ka viss tomēr noies greizi."
Freibergs komentē vairākus ungāru lēnā kino meistara Bela Tāra darbus, izceļot gaismā citādu, relatīvi marginālu filmu patēriņa veidu, kam grūti mēroties spēkiem ar Holivudas dramaturģiski pārsātināto un neprātīgā ātrumā montēto kino. Atzinumā par režisora filmu "Turīnas zirgs" parādās autoram tipiskā intīmā un cilvēcīgā atzīšanās, bet personiskais vienmēr ir interesants un aizkustinošs. Freibergs raksta: "Vispirms gribu apzvērēt, ka šī filma, lai cik lēnīgs tās ritms, man šķita hipnotiska. Bet atļaušos mazliet trivializēt savu patiku pret šo filmu. Man palaikam garšo vienkārši ēdieni – ar mizu vārīti kartupeļi, ko var ēst vienkārši ar sāli. Tas filmā notiek regulāri, jo tās pamatā ir atkārtojums kā eksistenciālas monotonijas metafora."
Tiesa, piezīmes tiek veiktas arī par tādiem kinovēsturē stabiliem, spēcīgiem un man tuviem virzieniem kā satīriskais čehu jaunais vilnis un modernisma rūgtā melodrāma. Domāju, tā nebūs liela pārgalvība, ja sacīšu, ka grāmatā aplūkotie Miloša Formana darbi "Kādas blondīnes mīlestības" un īpaši jau "Ugunsdzēsēju balle" ir smieklīgākās filmas, kādas jebkad uzņemtas. Grāmatā ieraugot nosaukumu "Kādas blondīnes mīlestības", mani pārņem spurdzoši smiekli. Nav iespējams aizmirst filmas brīnišķīgo balles ainu, kurā vīrieši un sievietes apmainās bikliem un ilgpilniem skatieniem, diemžēl vienam no kungiem izredzes uz sarunu vai deju krietni sarūk brīdī, kad pa grīdu aizripo rūpīgi slēptais laulības gredzens. Turpretī modernās melodrāmas varoņi ir pavisam atšķirīgi. Jūtu nenoturība vai trūkums, nekomunikabilitāte un apātija ir tikai dažas no viņu eksistences izraisītajām apjukuma, garlaicības un izmisuma izpausmēm. Piemēram, Mikelandželo Antonioni modernā melodrāma "Nakts" stāsta par kādu nolemtībai padotu laulību. Klaiņojumos pa pilsētu un saviesīgos pasākumos, klusējot vai strupi apmainoties ar tukšām un dzēlīgām frāzēm, pāra irstošās mīlestības fakts skatītājam ir skaidri nolasāms, taču varoņi to neatzīst egoisma un saprašanās neiespējamības dēļ. Lasot anotāciju, piezogas atmiņas par filmu un saprotu, ka pilnībā dalu emocionālo satricinājumu par pāra beigu dialogu un tam sekojošo izmisīgo mīlēšanos tukšās bērzu birzs malā. Zacmane raksta: "Un tomēr pēc nakts pienāk rīts. Gaismai austot, Lidija lasa mīlestības vēstuli, bet Džovanni neatceras, ka šos vārdus (kā man patīk: "tava āda mirdz no dzīves") reiz sievai rakstījis viņš. Šajā vietā es vienmēr padodos."
Autoru piezīmes izraibina fakti par kino, literatūru un glezniecību, palīdzot atšifrēt un padziļināt izpratni par redzēto. Grāmatas lasītājiem ir iespēja uzzināt, no kā aizgūts Roja Andersona pelēkās un sērīgās filmas "Tu, kas dzīvo" nosaukums un kādā veidā franču "jaunā romāna" komponenti tiek pārnesti uz 60. gadu kinematogrāfu. Freiberga un Zacmanes šķietami nepretenciozie vērojumi par cilvēkiem un dzīvi pierāda, ka vienkārša izteiksme neizslēdz svarīgu ideju klātesamību. Tas redzams, piemēram, Zacmanes anotācijā par Patrisa Lekonta darbu "Intīmie svešinieki": "Un man patīk šī doma – ka saruna ir ļoti svarīga un ka caur otru tu kļūsti vērīgs pret to, kas notiek tevī pašā."
Kritika būtībā ir akcentu izvēle, ko apliecina abu autoru atšķirīgais piegājiens Žana Lika Godāra šedevra "Nicinājums" raksturojumā. Kamēr Freibergs priekšplānā izvirza naratīvo līniju par kino radīšanas procesu, Zacmane vairāk runā par Bardo varones pieaugošo nicinājumu pret savu vīru un viņu attiecībām. Izvēle iekļaut grāmatā divus viedokļus par vienu filmu un atšķirīgie burtveidoli, kuri izmantoti katra autora komentāriem, uzmundrinoši pierāda, ka bezgalīgajā interpretāciju laukā ir svarīga saņemšanās un uzdrīkstēšanās veidot savu rokrakstu ar visiem sirsniņu un smilšu pulksteņu skricelējumiem, ja nepieciešams. Grāmata "Vakar, šodien, rīt. Piezīmes par filmām un dzīvi" atgādina ne tikai to, ka kino laiks ir katru dienu, bet arī to, ka rakstīšana ir fundamentāla jebkuras pieredzes apstrādes un saprašanas daļa.
2