Pirmā reize, kad kopā pavadījām nedēļu Pāvilostā, man ir palikusi spilgtā atmiņā. Tas bija pirms trim gadiem – 2019. gada vasarā. Mēs draudzējāmies kopš februāra un pirms šīs nedēļas Pāvilostā kopā bijām pavadījuši tikai pa pāris dienām – te nedēļas nogale Vīnē vai Londonā, te pāris dienas Varšavā vai Kauņā. Šī nedēļa šķita īpaša, jo pirmoreiz šķita, ka beidzot dzīvojam kopā. Tagad šis "beidzot" liekas smieklīgs, jo kopš attiecību sākuma toreiz bija pagājuši vien četri mēneši, taču intensitāte un ātrums, kādā satuvinājāmies, šķiet, laika izjūtai lika vadīties pēc speciālās relativitātes teorijas.
Katrā ziņā mēs bijām laimīgi par iespēju padzīvot kopā uz nedēļu noīrētajā mājā (toreiz īstermiņa īres cenas Pāvilostā vēl nebija sasniegušas galvu reibinošus augstumus), kura turklāt atradās minūtes gājiena attālumā no pludmales. Īpaši man atmiņā palikuši vakari, jo mums ātri vien par ieradumu kļuva saulrieta vērošana, sēžot kāpās un malkojot līdzi paņemto vīnu.
***
Kādu vakaru, kamēr nodevāmies romantiskai saulrieta vērošanai, mums garām pagāja ģimene ar diviem maziem bērniem. Ģimenes ar maziem bērniem pludmalē raksturo vairākas īpašības, tostarp iespēja mieru un sauli baudīt tikai uz maiņām, ja vispār, bet viena no acumirklī pamanāmajām iezīmēm parasti ir milzīgais līdzi paņemto mantu apjoms. Ja bērni ir pavisam mazi, tad iespējams vērot, kā vecāki cīkstas lejā pa kāpām, rokās turot bērnu ratiņus cerībā, ka, sasniedzot slapjās smiltis, tie tālāk ripos paši, un somas, kas pilnas ar pamperiem, salvetēm, pudelītēm un citām pirmās nepieciešamības lietām. Ja pludmalē plānots pavadīt visu dienu, tad droši vien līdzi ir arī telts vai vismaz pustelts, kurā bērnu iecerēts nolikt pagulēt diendusu.
Nedaudz lielāku bērnu vecāki visbiežāk redzami stiepjam rotaļlietas, tostarp milzu piepūšamos pričendāļus, ar kuriem bērniem spēlēties ūdenī. Kaut kas tāds, precīzāk, liels piepūšamais gulbis, bija rokās arī tās ģimenes tēvam, kuru redzējām noejam mums garām romantiskā (romantiskā mums, diez vai viņiem) saulrieta laikā. Kontrasts starp viņu un mūsu pieredzi tobrīd bija tik skaudrs, ka mēs sirsnīgi pasmējāmies, bet, ņemot vērā, ka neticamā kārtā šajā agrīnajā attiecību stadijā jau bijām apsprieduši bērnu jautājumu, es piebildu: "Nākamgad tas varētu būt tu!", uz ko viņš atteica: "Cerams, ka vēl ne nākamgad, bet vismaz aiznākamajā!" Viņam izrādījās taisnība.
***
Uz Latviju mēs parasti braucam ar auto – galvenokārt tieši visu bērnam nepieciešamo pričendāļu dēļ (ceļojumu gultiņa, rati, miljons drēbju kārtu, grāmatas, rotaļlietas, higiēnas preces). Ceļā nākas pavadīt vismaz 10 stundu, kas, protams, ir ilgāk nekā tad, ja mēs izvēlētos lidot, bet ietaupītās stundas nešķiet potenciālo nepatikšanu vērtas. Galu galā – bērna emociju izvirdumu, kurš ietilpināts paša auto privātajā telpā, pārciest un apvaldīt ir daudz vieglāk nekā to, kas jebkurā mirklī var notikt pārpildītā lidmašīnā, kuras pasažieri gluži saprotami vēlas mieru un atpūtu.
Līdz šim garo ceļu veicām naktī – sākām aptuveni 19:00, uz bērna gulētiešanas laiku, cerībā, ka viņš lielāko ceļa daļu mierīgi nogulēs. Tā parasti arī notiek, bet problēma ir tā, ka viņš nav vienīgais, kuram ceļojot naktī ļoti gribas gulēt. Kurš gan nav ceļā pavadījis kādu nakti – nav jau it kā nekas īpašs, sevišķi tad, ja to iespējams pēcāk "atgulēt" vai, vēl svarīgāk, sakrāt papildu miega stundas pirms došanās ceļā. Taču ar mazu bērnu īsti pieejams nav ne viens, ne otrs variants. Šoreiz pēc šurpceļa uz Latviju sapratām – naktī braukt vairs nevar, jo tas gluži vienkārši ir bīstami. Pienāk brīdis, kad vairs nelīdz ne kola, ne skaļa mūzika austiņās, ne mainīšanās vietām ik pa stundai cerībā, ka otrs īsā miega laikā pietiekami atgūsies, lai turpinātu braukt.
***
Latvijā pavadījām gandrīz divas nedēļas, un viesnīca Pāvilostā, kurā bijām ieplānojuši uzturēties veselu nedēļu, bija mūsu ceturtais pieturas punkts. Arī tas, protams, varētu nešķist nekas īpašs, bet, izkrāmējot mantas pēdējā galamērķī, vienojāmies – nekad vairs! Izkrāmēt, sakrāmēt, pārvietoties un atkal visu izkrāmēt, paralēli organizējot "pareizos" braukšanas laikus, lai tie sakristu ar bērna diendusām, kā arī plānojot ēdienreizes – tie ir procesi, kuri nekādi neietilpst nevienā jēdzīgā brīvdienu definīcijā. Turklāt, paliekot kaut kur tikai vienu vai divas naktis, laba doma šķita sagatavot "pārnakšņošanas" somu ar visu nepieciešamo īsajam periodam. Es vienmēr esmu izjutusi zināmu lepnumu par savām organizatoriskajām un plānošanas spējām, bet divu nedēļu bagāžas trim cilvēkiem, tostarp vairāku "pārnakšņošanas" somu kārtošana un pārkārtošana, lika man beidzot izjust savu spēju robežas.
Taču, ierodoties pēdējā galamērķī, šķita, ka nu vismaz kādu nedēļu baudīsim relatīvu mieru – esam taču viesnīcā, pašiem nav jāgatavo ēdiens un vismaz kādu laiku nav jāpārkārto somas! Tomēr izrādījās, ka esam aizmirsuši: ar mums kopā ir pusotru gadu vecs bērns, un tas principā nozīmē, ka uz atpūtu cerēt nav iespējams. Jā, tās ir brīvdienas, bet tev joprojām jāceļas 5:30, jāmaina pamperi, jātaisa putra un jādodas pastaigā tad, kad citi atvaļinājuma baudītāji gulēs vēl vismaz piecas stundas, un kopumā jādara tieši tas pats, ko dari katru dienu. Protams, mēs tādi nebijām vienīgie – savus "ieroču brāļus" vienmēr pamanījām jau pa gabalu, galvenokārt sejas izteiksmes dēļ, kas viņus (un noteikti arī mūs pašus) tik ļoti atšķīra no bezrūpīgajiem atvaļinājuma baudītājiem.
***
Droši vien ir pienācis laiks atzīt, ka piedzīvojām arī dažus skaistus mirkļus. Šī bija pirmā reize, kad bērns pie jūras pavadīja garas stundas, un biju laimīga, redzot, ka tā viņam sagādā tikpat lielu prieku kā man. Priecājos arī par to, ka pludmalē bērnam nav jāskrien pakaļ gluži ik pēc piecām sekundēm: dziļi ūdenī viņš pats vēl nemēģina iet, bet pludmale ir pateicīgs, plakans un pārredzams laukums, kurā bērnam diezgan ilgi iespējams sekot ar skatienu vien. Jāpiebilst, ka tas gan attiecas tikai uz tādām daudzviet pasaulē vairs nesastopamām parādībām kā tukšās Latvijas pludmales, kuras pat jūlija sākumā reizēm brīnišķīgā kārtā pieder tikai tev vienam.
Patīkami bija arī vakari – it īpaši tajās dienās, kad bērns gulēt aizgāja mierīgi, jo ļoti karstajos vakaros mocījāmies ilgi. Tajās reizēs negribējās neko – šķita, ka tad, kad beidzot izkļūsti no karstās istabas, kuru grūti izvēdināt, bērnu ar trokšņiem nepamodinot, tu ierodies citā pasaulē, kurā mītošajiem par tavām tikko piedzīvotajām mocībām nav ne jausmas. Bet tādu reižu bija mazāk nekā salīdzinoši mierīgo, kad bērns aizmidzis neilgi pēc 19:00 un tu tīrā kleitā ar jauki iedegušu seju un saulē izbalējušiem matiem vari doties uz turpat blakus esošā restorāna terasi, lai malkotu pasaulē lielākajā glāzē pasniegto atsvaidzinošo kokteili. Šādos mirkļos mēs atkal sajutāmies mazdrusciņ radniecīgi tiem bezrūpīgajiem saulrieta vērotājiem, kuru skatienam tikai uz mirkli garām paslīdēja jau pavisam netālā nākotne.
***
Nu jau atkal esam mājās, un jāsaka, ka lēmums vairāk nekā 10 stundu garo ceļu mērot dienā izrādījās lielisks. Vairākkārt apstājāmies, lai paēstu, izstaipītu kājas vai nomainītu pamperi, bet kopumā problēmu nebija un pieveiktais garais ceļš deva ticību tam, ka pārvietošanās ar bērnu tomēr ir iespējama.
Mājās, protams, ir ērtāk – te viss ir zināms, izdomāts un aprīkots; nav jāpaļaujas uz "pārnakšņošanas" somām vai apkārtējo žēlastību tad, ja kaut kas svarīgs aizmirsies. Te nav apkārtējo viegli aizkaitināto skatienu, trepju bez bērnu drošības vārtiņiem un ēdienkartes, kurā nav nekā mazam bērnam piemērota. Un vēl, atgriežoties mājās, es aptvēru, ka laime mums šajā dzīves posmā galvenokārt ir retrospektīva. Atpūšoties Pāvilostā pirms trim gadiem, laime bija tūlītēja un laiks – šķietami bezgalīgs. To varēja gandrīz neskaitīt un dienu organizēt ap mirkļa iegribām. Šobrīd tūlītējas laimes mirkļu ir ļoti maz – ikdienas duna un neskaitāmie akrobātiskie manevri, kas jāveic, lai uzturētu mieru un kārtību, atstāj tai gaužām maz vietas.
Bet, neņemot vērā karstumu, bērna emociju izvirdumus, agro celšanos un mazuma sajūtu īstas atpūtas sakarā, es jau pēc nepilnas nedēļas mūsu brīvdienas atceros ar vieglu nostalģiju. Ar sajūtu, ka galu galā piedzīvojām kaut ko skaistu. Ar pateicību, ka varēju pavadīt laiku vienā no savām mīļākajām pludmalēm, kura mūsu trijotni uzņēma tikpat laipni kā iepriekš mūs divus. Iespējams, ar šīs retrospektīvās laimes sajūtas palīdzību apziņa dzen prom manī joprojām mītošo neatbildamo jautājumu par to, kāpēc cilvēki vispār rada bērnus. Nu, kāpēc sevi vajag neskaitāmos veidos apgrūtināt, kāpēc vismaz uz vairākiem gadiem jāatsakās no miera, atpūtas un netraucētām sarunām? Un tomēr, varbūt tā pati es, kura toreiz piepūšamajā gulbī vieglprātīgi saskatīja vienīgo mums piemēroto nākotni, bez šīm atmiņām nejustos īsti laimīga.
5