Šo pirmdien beidzās septītā gadskārtējā "Satori" ziedošanas kampaņa, kurā tika savākti 33 221 eiro. Pagājušas jau vairākas dienas, taču tā īsti vēl neesmu to aptvēris. Ar jaunu spēku atgriezusies sajūta, kas redakcijā bija gaisā 6. oktobrī, kampaņas piektajā dienā, kad tika sasniegts sākotnēji uzstādītais mērķis.
Tā bija diezgan traka otrdiena. Rīta pusē secinājām, ka saziedotā summa strauji aug un drīz sasniegs cerētos 20 000 eiro. Norunājām kampaņas komandas apspriedi pusdienlaikā, lai izspriestu, kā rīkoties tālāk. Nolēmām nākamajā dienā, kad šis brīdis teorētiski varētu pienākt, nesteidzīgi uzfilmēt video, līdz tam kārtīgi noslīpējot vēstījumu. Taču pusstundu pēc sapulces beigām ziedošanas josla jau bija gandrīz pilna, un tapa skaidrs, ka jāreaģē uzreiz. Brīnumainā kārtā izdevās no ieplānotajiem darbiem izraut operatoru, izcīnīties ar sastrēgumstundu un līdz dienas beigām visu samontēt un publicēt.
Man nepatīk filmēties vai, precīzāk, nepatīk skatīties video ar sevi. Vienmēr šķiet, ka mana intonācija izklausās tizli, es varētu prezentēt sevi un sakāmo strukturētāk un labāk. Redakcijā mana lamāšanās par to, ka "šo taču nevienam nevar rādīt", jau kļuvusi par joku. Bet tajā otrdienā šaubām nebija laika, tāpat kā nebija laika iestudēt sakāmo. Līdzīgi noritēja visu kampaņas video filmēšana. Nevienam no varoņiem iepriekš netika dota iespēja sagatavot atbildes, un nekas netika iestudēts – Marija Linarte un Klāvs Mellis bruka visiem virsū ar tendenciozi "atmaskojošas" žurnālistikas stilā pārspīlētiem, absurdiem jautājumiem. Uz tādiem atbildēt ir pārsteidzoši grūti, un, to darot, nav iespējams saglabāt paštēlu, jo tāds process izsit no līdzsvara. Bet vienlaikus tas noved pie pilnasinīgas atklātības kā vienīgās iespējamās atbildes.
Zināmā mērā es redzu līdzību starp šiem video un "Satori" darbu ikdienā. Gan recenzējot kultūru un publicējot literatūru, gan konstruējot skatījumu uz notiekošo pasaulē, autori ar savu vārdu un seju iziet uz skatuves, kur viņus redz neierobežoti liela auditorija. Daudzas tēmas, ko apskatām, ir polarizējošas un strīdīgas, un absurdie jautājumi viņiem seko komentāros, sociālajos tīklos un nereti arī personīgās vēstulēs. Tas mēdz būt smagi, taču monētas otra puse ir godīga, sirsnīga saruna, no kuras iegūst gan auditorija, gan autors.
Ironija, kas caurvija kampaņu – mitoloģija par "sorosītiem" –, no vienas puses ļāva runāt par nepietiekamā finansējuma situāciju ar vieglumu, no otras puses – pasmieties par nemitīgi agresīvo retoriku, kas pavada teju visu, ko darām. Humors ir fundamentāla dzīves sastāvdaļa, taču tagad, kad kampaņa pagājusi un smiekli norimuši, palicis kas cits. Grūti formulējama, dziļa un sirsnīga pateicība – jums, lasītāji, ziedotāji, autori, kolēģi. "Satori" – tie esat jūs visi kopā. Un caur šo kampaņu mēs, redakcija, esam ieguvuši ne tikai līdzekļus, kas ļauj plānot drošāku nākamā gada budžetu, bet arī apliecinājumu, ka šis darbs ir vērtīgs. Paldies jums – mēs turpināsim strādāt jūsu labā.
Kampaņas veiksme – uz pusi pārsniegts sākotnējais mērķis un jauns ziedojumu rekords – ir rezultāts burvīgas komandas darbam. Pie idejas un video sērijas vainojama Alise Zariņa (aizkadrā strādāja Toms Šķēle, Mārtiņš Urķis, Ivo Skanstiņš un Pēteris Pāss), ar vizuālo identitāti manipulēja Sabīne Vernere, tekstus safabricēja Anete Konste, feisbuka algoritmus programmēja Dana Jurkjāne, slēpto sorosītu himnu sarakstīja Oskars Jansons.
Īpašs paldies patiesības atmaskotājiem – Klāvam Mellim un Marijai Linartei. Kampaņai tapt palīdzēja arī Helmuts Caune, Dainis Juraga, Edgars Lielausis, Didzis Upens, Gunta Sloga, Ainārs Grūbe, kafejnīcas "Robert's Books" un bāra "Bolderāja" saimnieki un Latvijas Kultūras akadēmija. Īpašu vietu mūsu sirdī iekarojuši video varoņi – Liene Linde, Kaspars Zālītis, Una Rozenbauma, Zane Daudziņa, Jānis Krīvēns un Džordžs Stīls. Nupat saņēmām šifrētu telegrammu – Soross priecājas par panākumiem un vēl veiksmi turpmākajos darbos.
0