Pirms vairākiem gadiem biju aizgājis uz britu komiķa Bila Beilija stāvizrādi Kongresu namā. Neatceros vairs, kādā sakarā, bet starp Beiliju un skatītājiem sākās diskusija par Latvijas ziemām. Iespējams, viņš pieminēja kādu savu braucienu uz īpaši aukstu vietu, bet skatītāji teica, ka viņiem šāda temperatūra ir parasta lieta, kam Beilijs neticēja, ko publika savukārt uztvēra kā izaicinājumu, un kāds pat paziņoja, ka Latvijā ziemā var būt trīsdesmit grādu mīnusā, kas izklausījās jau pavisam neticami… Vārdu sakot, bija jautri.
Citā reizē, meklējot materiālus "Satori" slejai, uzdūros kaudzei ar burtnīcām no skolas laikiem. Nez kāpēc biju saglabājis lielākoties pirmo klašu burtnīcas. Nav jau tā, ka tur nekā interesanta nebija ("Ūdeņus pārklāj biez spžs ledus," es rakstīju diktātā ar nosaukumu "Ziema" 1977./1978. mācību gadā), bet tieši toreiz meklēju sacerējumus, kuri rakstīti beidzamajās klasēs, un no tiem man nekas labs diemžēl nav saglabājies. Tagad būtu interesanti palasīt.
Lai nu kā, šajos papīros atradās arī 2. klases pieraksti ar dabas novērojumiem. Tie bija veikti no 1978. gada septembra līdz 1979. gada maijam. Tabulās bija atzīmēts datums, mākoņu daudzums, nokrišņi, temperatūra un vēja virziens. Skolotāja bija izlikusi atzīmes. Tās nebija augstas – lielākoties četri ar mīnusu, bet par janvāri atzīme bija trīs. Uz mirkli aizdomājos, par ko esmu nopelnījis trijnieku, un nevarēju saprast. Tikko bija sesija, un, no pasniedzēja skatpunkta raugoties, dažkārt ir ļoti grūti izšķirties par novērtējumu, ja runa ir par viena punkta atšķirību. Šeit starpība bija puspunkts. Tabulas noformējums noteikti nebija izcils, bet viss bija aizpildīts, pie janvāra tabulas bija pat piezīmēts bebrs, kas grauž koku. To es diez vai varētu būt janvārī novērojis, varbūt tāpēc skolotājiem likās, ka šajā mirklī vadzis lūst. Tad manu uzmanību piesaistīja saturs. Varbūt es nebiju neko novērojis, bet vienkārši mēneša beigās tabulu aizpildījis? Manas aizdomas vairoja ieraksts februāra tabulā. 1979. gada februāris bija sācies ļoti ikdienišķi – samērā mākoņains, no 1. līdz 6. februārim sniga, bet tad temperatūra strauji gāja uz leju un 14. un 15. februārī, kā saka laika ziņu diktori, termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus divdesmit septiņiem grādiem! Hmmm.
Iedomājieties manu pārsteigumu, kad atklāju, ka tā patiešām ir bijis! Vismaz, ja tic Vikipēdijai. Šķirklī "1979. gada laikapstākļi Latvijā" ir teikts, ka 15. februārī "Rīgā tika uzstādīts jauns diennakts absolūtais temperatūras minimums −27,0 °C". Pie reizes nolēmu pārbaudīt vēl vienu skolas laiku atmiņu, ka Rīgā ir mīnus trīsdesmit grādu un nodarbības skolā tiek atceltas. Un arī tas, šķiet, patiešām ir bijis. 1985. gada 6. februārī Rīgā esot bijis −27 °C, 11. februārī −31,4 °C, bet 12. februārī −34,6 °C. Tās nav tikai iztēles transformētas atmiņas, tie nav tikai nostāsti. Lūk, tā, Bil Beilij!
Šodien ir 2023. gada 5. februāris, temperatūra ārā ir mazliet zem nulles un spīd saule. "Delfi" raksta: "Globālās sasilšanas dēļ pēdējos gados nereti ir grūti novilkt robežu starp meteoroloģiskā rudens, ziemas un pavasara sākumu un beigām, tādēļ sinoptiķi ieviesuši kritēriju, ka meteoroloģiskais pavasaris var iestāties tikai pēc 6. februāra, kas statistiski ir gada aukstākā diena Latvijā." Kurzemes rietumkrastā šonedēļ varētu pat sākties meteoroloģiskais pavasaris.
Ko mums būs no tā visa secināt? Savā ziņā – neko daudz. Klimata pārmaiņas ir process, kurš nav tiešā veidā novērojams, bet atklājams, tikai veicot ilgstošus un visaptverošus novērojumus un meklējot vispārējas tendences. Tāpēc "ticība" klimatiskajām pārmaiņām ir atkarīga arī no uzticēšanās zinātnei. Tāpat jāņem vērā, ka zinātnieki dod priekšroku apzīmējumam "klimata pārmaiņas", nevis "globālā sasilšana", jo nav runa tikai par temperatūras izmaiņām un arī tās nenotiek vienkāršā veidā, kad visā pasaulē jebkurā vietā un jebkurā laikā gaisa temperatūra paliek par pāris grādiem siltāka. Atsevišķas aukstas vai siltas ziemas neko daudz nenozīmē. Nāk prātā britu raidījumā "QI" dzirdētais, ka britiem Ziemassvētki asociējas ar sniegu tāpēc, ka Čārlza Dikensa bērnība iekritusi periodā, kad Anglijā patiešām Ziemassvētki esot bijuši "balti", un viņš bija tas, kurš ielicis pamatus britu Ziemassvētku literatūras kanonam, bet 20. gadsimtā Londonā ir bijuši tikai četri sniegoti Ziemassvētki.
Vienlaikus jāatzīst, ka grūti ignorēt personisko pieredzi, atmiņas, iztēli un bailes un ar vēsu prātu paļauties uz statistiķu un klimata modelētāju secinājumiem. Kaut kādā ziņā es saprotu tos cilvēkus, kuri apgalvo, ka globālā sasilšana ir izdomāta, jo paskat, cik auksta bija ziema vai lietaina vasara. Šī doma ir ačgārna, bet kaut kādā ziņā dabiska. Es, piemēram, atceros – skolas laikā uzzināju, ka Anglijā Ziemassvētkos bieži vien nav sniega un aug zaļa zālīte, un domāju par to, kā tas ir; manā prātā tas drīzāk bija slikti nekā labi. Bet pirms dažiem gadiem pieķēru sevi pie domas, ka, re, tagad gan es ļoti labi zinu, kā tas ir. Un ļoti grūti no šīs atziņas neizdarīt kādus secinājumus. Vienīgais, kas mani dara uzmanīgu, ir sen konstatētais fakts, ka atmiņas par iepriekšējo gadalaiku neturas prātā ilgāk par pāris mēnešiem. Tiešām. Es, piemēram, neatceros, kāda laika apstākļu ziņā bija iepriekšējā vasara.
Tomēr dažkārt ir labāk paļauties uz datiem, nevis tikai uz personisko pieredzi. Eiropas Investīciju bankas aptauja uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir īpaši nobažījušies par to, ka viņiem nāksies klimata pārmaiņu rezultātā pārcelties uz citu reģionu. Latvijā tā domā 37% iedzīvotāju, tikai Francijā ir tāds pats procents, visās pārējās Eiropas Savienības valstīs cilvēku, kuri domā, ka nāksies pārcelties, ir mazāk, tai skaitā krietni mazāk – Lietuvā tā domā 15%, Igaunijā 21%, bet Somijā 16%. Manuprāt, šīs bailes būtu īpaša pētījuma vērtas: izskatās, ka doma – tev var nākties pārcelties – varētu būt blakne kādiem sociāliem procesiem vai kultūrvēsturiskām atmiņām, kurām nav sakara ar klimata pārmaiņām. Skaidrs, ka saskaņā ar prognozēm klimatiskās pārmaiņas ietekmēs arī Baltijas jūras reģionu, tai skaitā Latviju, un, piemēram, ceļoties jūras līmenim, daļa Jūrmalas un Rīgas apkārtne patiešām cietīs. Kaut vai šīgada "neparastie" plūdi Jēkabpilī atgādina, cik nopietnas sekas ir šādām dabas parādībām. Un tomēr vērts arī pamanīt, ka Latvija atrodas reģionā, kurš, cik nu to var paredzēt, diez vai piedzīvos visdramatiskākās klimata izmaiņas. Proti, Latvija nav sliktākā vieta, kur šajā klimatisko pārmaiņu laikmetā būt. Tā ka es aicinātu nesteigties ar pārcelšanos. Katrā ziņā nebūtu prātīgi mūsu apkārtējo vidi novest līdz kliņķim, domājot, ka tā jebkurā gadījumā applūdīs un būs jāpamet (Eiropas Investīciju bankas pētījumā latvieši ir vieni no visskeptiskākajiem ES iedzīvotāju vidū par to, kā pāreja uz zaļo ekonomiku ietekmēs viņu labklājību). Vēl kādu mirkli tā mums var noderēt. Skat, ārā pavasaris. Ja ne īstais, tad vismaz meteoroloģiskais.
0