Jau tumša nakts. Ir dzirdami zirgi, kuri tepat tuvumā klusu plūc zāli. Pieguļnieki sēž pie ugunskura un stāsta viens otram savus sapņus.
Krišs
Mans sapnis nav garš. Tepat pieguļā ar basām kājām pie manis ir atnākusi Laima Vaikule. Viņa apsēžas man blakus pie ugunskura, apņem mani un paglaudījusi jautā: "Vai tev, Krišiņ, nav auksti? Es tev atnesu karstu kafiju ar pelmeņiem." Un tad, vēlreiz mani noglaudījusi, klusiņām saka: "Es atnākšu atkal."
Kad viņa iet prom, es ievēroju, ka tā ir Alla Pugačova.
Reinis
Es esmu Parīzē. Ejot garām Žannas d' Arkas piemineklim, ieraugu Luvru un skatos, ka tur kaut kas pielīmēts pie durvīm. Pieeju tuvāk un lasu, ka Luvras muzejs meklē direktoru. Nu, es paveru tās lielās durvis, tur iekšā tā drusku padrūmi, uz galda deg lampiņa, un aiz tās sēž cilvēks. Es viņam saku pa franciski: "Labdien, msjē, vai jūs meklējat direktoru?" Viņš man saka: "Alga ir 2000 eiro mēnesī, un jums jābūt darbā rītdien vienpadsmitos."
Esmu nedaudz pārsteigts par ātro atrisinājumu. Man jādomā par to, kuriem Latvijas māksliniekiem es pirmajiem taisītu izstādi – vai tas varētu būt Purvītis un Rozentāls, vai varbūt Imants Lancmanis? Jāsāk būtu ar tradicionāliem māksliniekiem, vēlāk varētu sekot Andris Grīnbergs, Kaspars Groševs un Maija Kurševa. Jā, tas viss ir labi jāpārdomā, un es dodos relaksēties uz "Crazy Horse".
Tenis
Rudīte man iedod maisu, lai es to uznesu uz trešo stāvu. Kāpnes ir nejēdzīgi garas, un es vēl nemaz neesmu nonācis otrajā stāvā, kad tās pēkšņi beidzas pavisam un tur nekā vairs nav. Es skatos un redzu, ka dziļi lejā starp akmeņiem strauja upe krāc. Es brīnos par to upi, un tad izrādās, ka esmu Ķīnā un cilvēki runā perfektā mandarīnu valodā, un es bez jaušamām grūtībām varu ar viņiem sarunāties, kā jau dažkārt tas sapnī notiek, un tad nāk 11. tramvajs uz Mežaparku, un viņi man ar visu maisu palīdz tajā iekāpt. Man jābūt laikā pie mammas, bet es nevaru atcerēties, kā uz turieni tikt. Es zinu, ka kavējos, un tas mani neizsakāmi moka.
Edžiņš
Skolā mūsu zēnu klasē matemātiku mācīja skolotāja Kušķe. Ļoti pievilcīga sieviete – man jāņem palīgā visa mana skopā izteiksmes spēja, lai kaut cik patiesi attēlotu viņas ārējo izskatu. Skolotāja nēsāja aizvien baltu blūzīti ar neaizpogātām augšējām podziņām, starp kurām bija labi saskatāma dziļa, vertikāla rieva – tā stingri nodalīja vienu vareno krūti no otras. Krūšturis varēja būt nedaudz pa mazu, bet tas man toreiz nevarēja ienākt prātā. Kušķes lielisko apakšdaļu iespīlēja melni, pagari svārki. Ar savu visai nepiedienīgo gaitu un valšķīgo smaidu viņa bez redzamas piepūles panāca, ka visa mūsu klase masturbēja. Nevar saprast, kur skatījās skolas vadība, uzticot Kušķei darbu 14 gadu vecu zēnu klasē, kaut gan bija dzirdēti nostāsti par skolotājas augsto tikumību.
Un vēl pēc 30 gadiem viņa man rādās sapņos – tik pievilcīga kā nekad agrāk. Parasti tas sapnis ir tāds, ka viņa nāk pie manis uz mājām palīdzēt ar algebras uzdevumiem, un, ja es kaut ko nesaprotu, viņa sāk ar mani kauties. Kušķe ir liela un smaga, un tajā sapnī vienmēr ir man virsū, un man grūti tikt no viņas vaļā, bet paārdījusies un paplosījusies skolotāja kļūst ārkārtīgi mīlīga. Es no šī sapņa baidos, bet tas mani arī satraucoši vilina.
0