Piedod sev, Vaino!

Par Rainera Sarneta dokumentālo filmu "Vaino Vahinga dienasgrāmata", kas 20. oktobrī skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Vaino Vahings (1940–2008), kura pasaulē mēģina ielīst filma, bija gan psihiatrs, gan zinātnieks, gan rakstnieks, gan aktieris, gan arī diezgan drūms tips. Filmas sākumā es nobijos, ka būs jādodas "te viņš gāja ganos" virzienā, kurš man allaž liekas noziegums pret realitāti. Tāpat kā laikabiedru un atraitņu atmiņas, lai arī apzinos, ka diez vai varu piedāvāt citu pārliecinošu veidu, kā runāt par viņā saulē esošu cilvēku. Par laimi, režisors neuzskata, ka cilvēks ir tikai novada pārstāvis – filmā ir daudz iestarpinājumu, kuros aktieri inscenē fragmentus no Vaino Vahinga dienasgrāmatām. Es vienmēr dusmojos, kad raidījuma "Kriminālā Krievija" nobeigumā ierasti tika moralizēts par noziedznieka motīviem, ne reizi nepajautājot viedokli viņam pašam, bet šī filma radīja pilnīgi pretēju efektu: tā ir gandrīz grēksūdze.

Viena no figuranta sievām atstāsta gadījumu, kad Vaino ne no šā, ne no tā ņēmis un iebāzis viņai mutē sūnas un laidies lapās. Esmu ieintriģēts jau no pirmajiem kadriem. Tālāk runa ir par zinātniskajiem eksperimentiem, kuros piedalījies Vahings: kaķiem pie smadzenēm piestiprināja elektrodus un veiksmīgi mēģināja tos vadīt (mēs beidzot varam vadīt kaķus, urā!). Pēc tam kaķi gan tikuši nonāvēti, izskan pat precīzs skaitlis – 152, dažiem nogrieza galvas, lai arī asinsrite esot turpinājusies. Tad Vaino piedalījās tiesas prāvās pret disidentiem kā psihiatrs, tomēr arī tas nemet ēnu uz varoni. Tiek analizēta viņa uzvedība mūža garumā, vecāku attieksme, iespējamie uzskatu asni – pašam Vaino Vahingam tas noteikti būtu paticis, jo viņu esot ārkārtīgi saistījusi psihoanalīze.

Filmas gaisotne veido vienotu gammu, tā sasaucas teju ar jebkuru padomju laika kinohroniku (izņemot tās, kurās līdz vēmienam optimistiska balss vēsta par panākumiem ražas vākšanā). Liela daļa priekšmetu ir atpazīstama – veļasmašīna "Rīga 17" (veļu vajadzēja izspiest starp diviem rullīšiem), vinila plate "Melodija", trauki, saliekama tahta, kurai aktieri uzsedz nepietiekami platu palagu. Es zinu, kā smaržo šī mēbele, es zinu, ka iekšā ir papīra uzlīme ar kombināta nosaukumu. Un dzīvo tur tāds Vaino Vahings, kurš filmā saka: "Visi stāsti ir priekš raudāšanas." Nudien, viņš gandrīz nesmaida, skatiens tramīgs, aizdomīgs, pat īgns. Reizē viņš gatavs atzīt, ka, iespējams, ir slikts rakstnieks, taču nerakstīt nevar, turklāt uzskata to par prioritāti. Kad šāds cilvēks nomirst, viņa mērogs uzreiz sāk augt kā mīkla. Nereti mani pārņem bažas, ka tādus vairs neražo. Viens intervējamais filmā arī atzīst, ka Tartu vairs nav tik daudz traku cilvēku kā savulaik.

Jo vairāk skatītājs uzklausa Vaino Vahinga radus un paziņas, kā arī viņu pašu, jo skumjāk kļūst. Uz ekrāna rodas kaut kas starp Veņičku, Lediņu un Juriju Knorozovu – tālaika inteliģents, kurš, meklējot izeju, aizdzer jūtas. Jo realitātei pa virsu uzsliets gan ļodzīgs, gan neticami izturīgs sarkans kupols, bet tu tai pašā laikā esi tikai cilvēks briežu džemperī – šī nav atslēga uz laimīgu dzīvi. Un tas apstiprinās dienasgrāmatu iestarpinājumos: Vaino Vahings prot ciest. Viens ciešanu avots ir sievietes, kaut arī Vahings atzinīgi saka: sievietes šādā veidā viņu esot izglītojušas. Otrs ciešanu veids ir eksistenciālas šausmas, kuras viņš cenšas šķetināt jungiāniskā ceļā. Un viņa bijusī sieva kadrā atzīstas, ka pametusi Vaino un nožēlo savu rīcību, jo no tā nevienam nav palicis vieglāk. Viņa pat gājusi lūgt piedošanu pie viņa zārka. Skandināviskā noslēgtība, iekšējās valodas mēmums un aprobežotība, dzīves instrukciju iztrūkums – šķiet, mums visiem noderētu kādi pareizie elektrodi, ko pieslēgt smadzenēm.

No manis netālu sēdošais jauneklis skaļi saka savam sarunbiedram: "Cik forši būtu dzīvot bez emocijām!" Lai gan vietām aktieri un Vahinga laikabiedri lika arī pasmaidīt, nevar noliegt, ka pēc filmas noskatīšanās sagribējās iedzert šņabi un/vai izraudāties. Ne velti Lotmans, runājot par Tartu garu, esot teicis, ka domai, tāpat kā dzīvei, ir nepieciešama drosme.