Foto - Gunārs Janaitis, teatris.lv
 
Recenzija
12.11.2014

Piedalies, bet uzmanies!

Komentē
0

Atsaucīgie skatītāji

Latvijas galvaspilsētas teātra vide, pateicoties Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas kultūras programmai, šajā rudenī ir patiesi dinamiska. Aktivitātēm, kuras īsteno Latvijas Jaunā teātra institūta forte forte, organizējot ievērojamu Eiropas avangarda kolektīvu un personību viesizrādes, pievienojies režisora Valtera Sīļa Nacionālajā teātrī kūrētais projekts "Šengenas zonas spožums un posts", kas izraisīja plašu sabiedrības interesi. Gandarīti (lielākā vai mazākā mērā) ir tie, kas piedalījās, vīlušies tie, kas nedabūja biļetes, jo divas no četrām performancēm notika dažas, bet viena – tikai vienu reizi. Gan viesizrāžu, gan Valtera Sīļa projekta saceltā ažiotāža aizsedz uztraucošo faktu, ka Latvijas teātra sezona joprojām vēl īsti nav iesākusies.

"Šengenas zonas spožuma un posta" četras performances, strādājot ar Nacionālā teātra aktieriem un Latvijas sabiedrības pārstāvjiem, veidoja ārzemju režisori: portugāliete Marsija Lanca ("Spožums un posts"), vācietis Julians Hecels ("Noķert RABIT"), lietuvietis Vids Bareikis ("Eiro vīzija"), islandiešu grupa "Kviss búmm bang" ("Republika"). Lai arī tikai diviem projektiem bija kaut kāds sakars ar Šengenas zonas un/vai Eiropas Savienības fenomenu, piedalīšanās šajās performancēs bija auglīga. Tā raisīja pārdomas – pat ne tik daudz par konkrētajām norisēm, kā par formām, kādās mūsdienu teātris var uzrunāt skatītāju, un šo formu paplašināšanos.

Lasot mūsdienu teātra zinātnes galda grāmatu – Hansa Tīsa Lēmana "Postdramatisko teātri", daudzi pie mums ir neizpratnē (vai pat sašutuši), nonākot pie vācu teātra zinātnieka apgalvojuma: mūsdienu teātrī principiāli mainījusies teātra saziņas forma ar publiku, pasīvas skatīšanās vietā piedāvājot aktīvu kvalitatīvi kopā pavadītu laiku. Mulsums saprotams: mūsu teātri neko tādu nepiedāvā. Vai arī piedāvā tik infantilās vai tizlās formās, ka drīzāk raisa neērtības vai pat apdraudētības sajūtu, piemēram, liekot dejot ar aktieriem, dzert glāzēs iepildītus nezināmus šķidrumus, atbildēt uz jautājumiem, neklausoties, kas tiek pateikts, vai šaut uz citiem skatītājiem ar tenisa bumbiņām, kas ielādētas rotaļu šautenēs... Pie pozitīvajiem izņēmumiem es varu pieskaitīt vienīgi Valtera Sīļa "Leģionārus" un "Mārupīti", Mārtiņa Eihes "Kauja pie..." un Gaļinas Poļiščukas "Spītnieces savaldīšanu." Mūsu teātru nekvalitatīvie sadarbības piedāvājumi radījuši mītu par pasīvo (slinko un/vai mazattīstīto, neatraisīto, konservatīvo utt.) latviešu skatītāju. Pieredzētais "Šengenas zonas" un "Rimini Protokoll" aktivitātēs pilnībā apgāž šo mītu, ko gan precīzāk būtu dēvēt par stereotipu. Performances apmeklēja dažādu paaudžu skatītāji, sākot no vecmāmiņām un beidzot ar pamatskolas skolēniem; skaitliski lielāko grupu veidoja cilvēki starp 30 un 40 gadiem; citu vidū bija pat invalīds ar kruķi. Bija samērā daudz vīriešu – parādība, kas Latvijā vērojama vienīgi Jaunajā Rīgas teātrī. Lielākoties cilvēku sejās bija gaidpilna interese, piesardzīgs smaids. Bija (gan neapšaubāmā mazākumā) arī aizslēgtas sejas un pozas – drūma noslēgšanās, rokas sakrustotas uz krūtīm. Taču notikumu gaitā arī šie cilvēki atkusa, centās iekļauties. Pavisam nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka mūsu publika bija ideāls teātra rosināto spēļu sadarbības partneris. Problēma izlēca no pavisam citas ielas puses, liekot uzdot jautājumus: pirmkārt, cik kvalitatīvas bija teātra piedāvātās spēles un, otrkārt, kāda loma tika ierādīta skatītājam.

"Mieram – jā!"

Vienīgā performance, kur notika tieša, pozitīvi orientēta (un – tradicionāla) sadarbība starp teātri un publiku, bija "Eiro vīzija". Šī sadarbība attīstījās vairākos virzienos: pirmkārt, starp Eirovīzijas politisko dziesmu šova vadītāju Sanitu Pušpuri un publiku, kura atbildēja uz jautājumiem, ziedoja naudu trūcīgajiem dalībniekiem, izslēdza no sacensības vienas valsts pārstāvjus, aplaudēja un māja ar karodziņiem, atbalstot savējos – skatītāji tika sadalīti 14 grupās, padarot tos par dažādu valstu faniem. Otrkārt, skatītāju grupām vajadzēja iekšēji vienoties, kuru piecu valstu priekšnesumus tās vērtē visaugstāk, un balsošanā paziņot savu viedokli. Pārtraukumā izvērtās reālas diskusijas, mijoties kvēliem argumentiem ar tikpat aktīviem pretargumentiem... Bija ļoti interesanti uzzināt, ko un kāpēc cilvēki uzskata par interesantāko, svarīgāko, aktuālāko. Piemēram, man, pārstāvot Ukrainu, nācās samierināties ar mūsu grupas vēlmi uzvarētāja godā redzēt Spāniju, nevis Baltiju. Šī bija arī vienīgā no četrām performancēm, kur skatītāju aktivitāte – balsojums – reāli ietekmēja šova rezultātu; uzvarētāji katru vakaru mēdz būt dažādi, lai arī visbiežāk triumfē baltieši.

Finālā publika un mākslinieki, sadevušies rokās, izlīkumoja pa zāli un skatuvi, tā simboliski savienojot šīs tradicionāli teātrī šķirtās telpas. Gājiens, kurā visi ar entuziasmu piedalījās, fiziski (kā zīmogs) apstiprināja artistu un skatītāju garīgo kopību, kura nepārprotami bija nodibinājusies jau vakara gaitā, skanot fantastiski asprātīgajām dziesmām, kuras aktierus Zani Dombrovsku, Sanitu Pušpuri, Jāni Vimbu, Kārli Krūmiņu, Kristianu Kareļinu un Raimondu Celmu apliecināja ne tikai kā virtuozus izpildītājus (lelles), bet arī kā gudras, pasauli asi uztvert un drosmīgi analizēt spējīgas personības. Politnekorektās, uz izaicinošas visatļautības robežas (seksuālā, politiskā un nacionālā ziņā) balansējošās dziesmas (kaut vai baltiešu "Celies! Celies!" un krievu "Mieram – jā!", jaucot angļu un krievu valodas) zāli burtiski uzspridzināja, raisot dziļu gandarījuma sajūtu par iespēju divarpus stundas būt kopā ar tādiem māksliniekiem. Protams, lieli nopelni lietuvietim Vidam Bareikim, kurš aktieros un publikā spēja raisīt labākos radošos spēkus.

Aktieri baidās vai baida?

To, ka "Spožums un posts" atšķirībā no "Eiro vīzijas" piedāvā citas sadarbības formas ar publiku, es performances laikā pat īsti nesapratu, vienīgi dažbrīd nojautu, kad sajutos neomulīgi. Tā dažkārt spēles gaitā aktieri, vēršoties ar jautājumu pie tuvākā skatītāja, uzsāka ar to šķietamu sarunu, kas pārauga atsvešinātā monologā, nostādot muļķa lomā atbildējušo skatītāju un ļaujot mulsi secināt, ka teātris ar publiku var sadarboties, arī to apceļot un nesot cauri. (Šajā brīdī atcerējos Bulgakova brīdinājumu: nesarunājieties ar nepazīstamajiem!) Iespējams, tie bija teksti no lugām vai citi meditatīvi materiāli par vientulību, dzīves jēgu, dabu un tā tālāk. Performances centrālajā daļā, kas norisinājās foajē uzceltajā teltī, vienlaikus skanēja vairāki šādi savstarpēji nesaistīti monologi, radot iespaidu vai nu par cilvēka totālo vientulību mūsdienu pasaulē, kur cits citu nesadzirdam, vai par aktieri kā lelli – iemācīto lomu fragmentu atskaņotāju. Te radās arī jautājumi, uz ko performance nesniedza nepārprotamu atbildi: vai "Spožums un posts" ir vienīgi atsevišķu spēļu un joku virtene, vai arī norise ar kādu noteiktu vēstījumu. Un ja tā, kurš no objektiem – teātris vai dzīve Šengenas zonā – tiek perlustrēts? Iespējams, ka tiešu atbilžu trūkums uz šiem jautājumiem bija nevis teātra mākslinieciski organizatoriska nevarība, kā man sākotnēji šķita, bet mērķis, tiecoties par performances saturu padarīt nenoteiktības, noslēpumainības, dīvaini haotisku un absurdu norišu atmosfēru kā zīmi mūsdienu pasaulei. Šim mērķim, manuprāt, strādāja, piemēram, triks ar meiteni, kas izlec no milzīgas papīra tortes, cauri teltij izsoļojošs dziedošs koris, caurumi telts sienā, pa kuriem uz iekšā esošajiem veras nezināmu vuāristu acis. Principā man patīk teātra uzticība skatītāja patstāvīgai domāšanai, tomēr šoreiz būtu derējis kaut drusku skaidrāk ļaut nojaust performances noteikumus, jo atkarībā no tiem taču veidojās spriedums par aktieru darba kvalitāti. Man, piemēram, nekļuva skaidrs: kādas funkcijas šai spēlē veic aktieri? Ja viņi ir privātpersonas, spēļu un ekskursiju vadītāji, tad ir pamats runāt, ka viņiem, Kasparam Aniņam, Kristapam Ķeselim un citiem, pietrūkst elementāru prasmju un zināšanu: viņi baidās no publikas, sarkst, svīst, ir drudžaini sakāpināti, nepārredz skatītājus, nespēj tos vadīt un visu salaiž grīstē, par ko liecināja haoss atjautības spēles laikā, kas tika organizēta starp trim grupām. Bet ja aktieri iemieso kādas lomas, tad šāds izturēšanās veids ir pamatots un atzinīgi vērtējams, jo tas ir sasaistītības un baiļu tēls. Tā kā bailes iedvesošais spēks netiek definēts, ja par tādu neuzlūko Lolitas Caukas spīdoši iemiesoto Bargās kundzes tēlu, kura minētās sacensības laikā žilbināja ar paradoksāli makabrajiem jokiem, tad jāpieņem, ka nemitīga apdraudējuma sajūta tiek traktēta kā mūsdienām raksturīga un imanenta. Šādā gadījumā kā objektīvu performances trūkumu var minēt to, ka apdraudējumu izjuta vienīgi aktieri lomu tēlotāji, bet ne skatītāji, kuru vienīgais apdraudējums bija neskaidrie spēles noteikumi. Jāpiebilst, ka dalībnieki gluži vai atplauka performances epizodē, kur Voldemārs Šoriņš, noņēmis zirga masku, izdalīja papīra rozes un ironiski labsirdīgā intonācijā aicināja smaidīt Eiropas savienības pilsoņu – simtprocentīgi laimīgu cilvēku – kopbildei. Jo bija skaidrs, kas un kāpēc jādara.

Viltība vai paviršība?

Ja "Spožums un posts" radīja vieglu vilšanās sajūtu, tad daudz stiprākas emocijas, kuras, paejot laikam, kļūst aizvien spēcīgākas, modināja "Republika". Kolēģi KDi raksta par "Republikas" radītāju vājo izdomu un paviršo izpildījumu, kam, liktos, var vienīgi piekrist. Kaut gan īstenībā gadījums, manuprāt, ir sarežģītāks: tas ir vai nu velnišķīgi viltīgs (un ja tā, tad – ģeniāls), vai arī bezatbildīgi paviršs. Kaut gan visdrīzāk "Republika" atbilst otrajam variantam, tomēr ir visi priekšnoteikumi, lai tiktu izskatīts arī pirmais variants, kas aktualizē vairākas performanču dalībniekiem svarīgus izturēšanās noteikumus. Nu kaut vai – iesaistoties un uzticoties spēles vadītājiem, nedrīkst zaudēt savu galvu un patstāvīgo domāšanu; nedrīkst izslēgt iespēju, ka ar tevi gribēs manipulēt, lai pierādītu kādas tev nepieņemamas lietas; svešie ne vienmēr ir erudītāki un mazāk provinciāli par tevi.

Divas dienas piecdesmit brīvprātīgiem jauniešiem Nacionālajā teātrī tika organizētas lekcijas par nacionālisma, demogrāfijas un demokrātijas tēmām, kā arī rīkotas meistardarbnīcas, lai sagatavotu viņus spēlei – jaunas valsts – Republikas – dibināšanai, kas arī tika izdarīts trešajā vakarā piepildītas skatītāju zāles priekšā. Kā liecināja televīzijā un performances laikā demonstrētie videokadri, lekcijas lasīja savu nozaru profesionāli un atzīti speciālisti, tās bija visnotaļ nopietnas. Meistardarbnīcas, kurās bija jāsagatavo Republikas atklāšanas deklarācija, himna, deja, ēdiens, tautastērps, arī vadīja profesionāļi – tērpu māksliniece, komponists, pavārs utt. Taču darbnīcās dalībnieku iniciatīvai, viedoklim un radošumam vieta un loma īstenībā nemaz nebija paredzēta – meistari nāca ar savām sagatavēm, kas izrādījās galēji klišejiskas, un prasīja no dalībniekiem vienīgi to apstiprināšanu. Kā zināms, arī klišejas, novestas līdz galējībai, var jaudīgi strādāt, iekustinot klātesošo prātus, kā to pirms pāris gadiem lieliski pierādīja dramaturgs Jānis Balodis savā performancē "Nacionālās attīstības plāns". Taču, lai klišejas no visiem apnikušu pareizu vārdu virknējumiem pārvērstos savā pretstatā, lai realizētos pierādījums, izejot no pretējā, nepieciešams konkrēts idejisks mērķis un precīza režisoriskā montāža, uz ko taču droši vien paļāvās performancē iesaistītie jaunieši. Taču viņi tika visai nežēlīgi piekrāpti, jo tieši tā šajā gadījumā absolūti pietrūka. Tādējādi performances dalībnieki tika demonstrēti kā radošu (lasi – asprātīgu, oriģinālu, gudru) darbu veikt nespējīgu cilvēku kopa. Performance tika organizēta kā numuru virtene, kuru barbariskā angļu valodā pieteica divas islandiešu performeristes: redzējām deju, dīvainus ap ķermeni aptītus audumus, kas pretendēja uz tautastērpa statusu, klausījāmies himnu un Republikas pasludināšanas deklarāciju. Tas nebija ne asprātīgi, ne interesanti, ne oriģināli vai gudri. Kā reālais pret mākslīgo, īstais pret falšo ar minētajām norisēm asi kontrastēja dokumentālu videointerviju demonstrācija, kurās Islandē dzīvojoši dažādu tautību pārstāvji stāstīja par to, kā (cik personiski un pietuvināti vai, tieši otrādi, atsvešināti) viņi izjūt savu patreizējo mītnes zemi.

Kad jaunieši īstenoja performances vadītāju ieceri – godināja Republikas zaļimelno karogu ar vienradzi centrā –, prātā neviļus ienāca aina no Žana Pola Sartra lugas "Mušas", kur pilsētnieki tiek pazemoti, liekot klanīties Jupitera statujas vietā uzstādītajam kroplīgajam monstram. Vai tādējādi performances dalībnieku grupa netika (tīši vai netīši) pazemota otrreiz? Jo klanīšanās akts bija goda atdošana labākajā gadījumā svešiem dieviem, sliktākajā – fikcijai, tukšumam, kas pasludināts par kaut ko.

Jautājums, uz kuru man atbildes pagaidām nav, ir principiāls: vai netika pārkāpta robeža, nostādot dalībniekus viņu cieņu un godu apdraudošā situācijā? Vai arī – jau otrreiz šai rakstā nākas citēt "Meistaru un Margaritu": neuzticieties svešajiem!

Satikšanās ar Lielo inscenētāju

"Šengenas zonas" performances bija nozīmīgas ne tikai tādēļ, ka aktualizēja dažus ļoti būtiskus aspektus teātra un publikas interaktīvās sadarbības problēmā. Tika piedāvātas arī vairākas auglīgas mākslinieciskās idejas, ko vērīgi režisori varētu izmantot savā turpmākajā darbā. Šajā ziņā īpaši ierosinoša bija vācu režisora Juliana Hecela performance "Noķert RABIT", kas radīja vienlaikus intriģējošu, nedrošu un pat baisu sajūtu (notika netieša sasaukšanās ar "Rimini protokoll" spēli "Situāciju telpas", apliecinot šī fenomena acīmredzamo aktualitāti mūsdienu pasaulē): realitāte zaudējusi savu reālumu, pārvērtusies inscenējumā, kuru kāds (Dievs? Liktenis? Mūsdienu tehnoloģijas, sazvērestību autoru vadītas?) mums nezināmu mērķu vārdā ir iestudējis. Sēžot kabīnē divatā ar otru skatītāju – man nepazīstamu cilvēku – un vērojot caur stikla sienu Kronvalda bulvāra fragmentu ar tramvaja pieturu un pretējā nama apgaismotos logus, piedzīvoju to, ko citreiz tikai lasīju, piemēram, apcerējumos par Luidži Pirandello dramaturģiju: īstenība un fikcija, seja (situācija) un maska. Cilvēki stāv pie pieturas, kāds aiziet, kāds pakrīt, kāds vāc atkritumus maisos, kāds aiz pretējās mājas loga dzer pienu, lasa avīzi, izstaipās, kāds aizskrien, kamera viņam seko, skrējienu redzam projicētu uz datora ekrāna... Sākotnēji visi šķiet reāli cilvēki no dzīves, pamanot pirmās nepārprotamās inscenējuma pazīmes, par aktieriem sāc uzskatīt visus. Un atkal kļūdies. Tas izvēršas par dažbrīd pat uzjautrinošu spēli, līdz datora ekrānā ieraugi sevi un pārsteigumā sastingsti. Tātad tiec uzraudzīts, izsekots. Kas ir tas, kas sekoja tev – parastā videokamera (kur tā iemontēta?) vai dīvainais koši zaļais lidojošam šķīvītim līdzīgais lidaparāts aiz loga? Viss būtu bijis labi, pat teicami, ja nemitīgi kabīnē neskanētu Artūra Krūzkopa maigā balss (balss bija patīkama), kura runāja Elīnas Cērpas sacerētas pseidogudrības Koelju garā, padarot zināmā mērā nepelnīti apšaubāmu oriģinālo un nevainojami realizēto tehniski sarežģīto performanci.

Performancēm – jā!

Kaut arī performanču četrinieks "Šengenas zonas spožums un posts" nerealizējās pilnībā pārliecinoši, noteikti atbalstu šo pasākumu, uzskatu – līdzīgas (vai pavisam citādas) teātra spēles ir jāturpina, iesaistot mūsu pašu režisoru talantus. Jo, pirmkārt, skatītājiem patīk un gribas aktīvi piedalīties, otrkārt, spēlē apgūtās prasmes sadarboties ar nepazīstamiem cilvēkiem var pat ļoti noderēt reālajā dzīvē. Treškārt, šādā formā iespējams ģenerēt jaunas idejas teātra izrādēm. Ceturtkārt, tā ir reāla patstāvīgas domāšanas, izlemšanas un rīcības skola. Un piektkārt – mēs esam to pelnījuši!

Tēmas

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!