Šogad jūlijā ievērojamais tūrisma ceļvedis "Lonely planet" starp piecām jaunajām garo pārgājienu takām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību visas pasaules mērogā, iekļāva divus pārgājienu maršrutus, kas šķērso Latviju. Tūlīt pēc dzelzs priekškara krišanas Eiropas pārrobežu pārgājienu takas sāka tiekties Austrumu virzienā, un "Lonely planet" izceltās takas ir pēdējos gados izveidotie savienojumi ar oficiālajām Eiropas garās distances gājēju takām – E9 un E11. Proti, E9, kura Latvijas posmu dēvē par Jūrtaku, ir 5500 km garš jūras piekrastes maršruts, kurš sākas Portugālē – San Vicente ragā – un beidzas Narvas apkārtnē Igaunijā. Savukārt E11 – Latvijas posmu veido Mežtaka – ir 4700 km garš pārgājienu maršruts, kurš sākas Hāgā, Nīderlandē, un beidzas Tallinā. Latvijas teritorijā Mežtaka ir 674 km gara un sadalīta 31 posmā, Jūrtaka ir īsāka: 581 km, sadalīta 30 posmos.
Tas atbilst arvien pieaugošajai Rietumu pasaules iedzīvotāju vēlmei dzīvot saskaņā ar dabu. Latvijā šīs vēsmas ienesušas ne tikai iespēju pa marķētu maršrutu aizstaigāt līdz Portugālei vai Nīderlandei, bet arī Eiropā raksturīgās dabas tūrisma vērtības, kas līdzās aktīvai atpūtai iekļauj arī rūpes par vietējām kopienām un dabu. Abu taku atsevišķi posmi vairākkārt bijuši mūsu ģimenes nedēļas nogales plānu centrā, tostarp divas reizes Jāņus esam svinējuši Jūrtakā. Man dzīvē bija laiks, kad līdzīgi tiem, kas degustē saldējumu vai pieskata vientuļas salas Vidusjūrā, tiku pie sapņu darba – man maksāja par to, ka es staigāju pa Mežtaku, tāpēc šo un to esmu redzējis un izjutis uz savas ādas. Zemāk esmu norādījis piecus Mežtakas un Jūrtakas posmus, kuri atstājuši uz mani vispaliekošāko iespaidu un izceļas ar savstarpējo dažādību.
Šis, manuprāt, ir apskates vietu un ainaviskās daudzveidības ziņā visblīvāk piesātinātais Rīgas apkārtnē atrodamais pārgājienu maršruts, kurā laiks pazūd, nevis ejot, bet aizkavējoties daudzajos pieredzes punktos. Iesaku to sākt no Smārdes stacijas, kuru vilciens no Rīgas sasniedz apmēram stundas laikā. Ceļa pirmais posms ved uz kādreizējo kūdras pārstrādes fabrikas ciematiņu un tad pa mežu celiņiem virzās uz Mežtakas marķēto maršruta daļu. Šķietami necilajā Čaukciemā kartē norādīti kapi, kuros jau sen nevienu neglabā, tie ir ieauguši kokos, un par to eksistenci liecina vien Jaunavas Marijas figūriņa, kas ieslēpusies ceļmalas zālē. Tālāk pagrieziens uz šausmu stāstiem apvīto Kaņiera pilskalna putnu vērošanas torni, kur pavasaros un vasarās dzirdamas lielā dumpja dziesmas, kas atgādina pūtienus pudeles kakliņā. Tālāk – garām Antiņciemam, kur, ja var ticēt nostāstiem, visvēlāk Latvijā pieslēgta elektrība – maršruts vijas pa hrestomātisko Zaļās kāpas muguru Ķemeru virzienā. Takai abās pusēs plešas mūžzaļie purvi, radot neparastu ainavu. Nonākot harismātiskajos Ķemeros, nekas vēl nav beidzies: te aizvien jūtama kādreiz lielākā Latvijas kūrorta elpa, apskatāms nupat atjaunotais parks ar unikālo ūdenstorni, Meža māja un Dumbrāju taka. Tur var lēkt vilcienā un doties uz Rīgu, bet, ja pietiek spēka, var doties uz Slokas ezeru un tālāk pa koka laipām – uz Bigauņciema kluso pludmali, kur Mežtaka pirmo reizi satiek Jūrtaku. Pēdējais autobuss uz Rīgu no Bigauņciema atiet 19:54.
Žanra klasika: Līgatne–Sigulda
No Iļķenes līdz pat Valkas novada Spicu tiltam Mežtaka virzās gar Gauju, tāpēc pa jokam to mēdz saukt par Gaujtaku. Šajā posmā upes loki un atsegumi šķiet tik pazīstami kā jaunībā simtreiz drillēta dziesma, kura, lai arī apnikusi, ikreiz rada vēlmi dziedāt līdzi un saistās ar kādām patīkamām atmiņām. Transporta plānošanas labad es ieteiktu šo posmu veikt virzienā no Līgatnes uz Siguldu. Latvijā neeksistē tiešs sabiedriskā transporta savienojums starp Rīgu un Līgatni, proti, uz Līgatni ērti var nokļūt vien tādi, kam ir savs personiskais auto, vai tādi, kas gatavi nedaudz pamocīties, tāpēc labāk sarežģīto nokļūšanu ieplānot pārgājiena sākumā. Toties Līgatnē ir izcila tūrisma infrastruktūra un ļoti plašs iespēju skaits, kā arī sirsnīgākais un atsaucīgākais tūrisma informācijas centrs, kurā ir vērts uzkavēties. Mani favorīti starp apskates objektiem ir tējošana pils pagrabos un papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis.
Šis ir ļoti mežains posms, kas iekļauj dažādus mežu tipus, un tajā ir viegli orientēties, jo ceļš pārsvarā virzās pa taku gar Gauju. Ja vēlaties pārsteigt sevi un ceļabiedrus, var piesardzīgi nogriezties pa taciņu gar Tildurgu. Pēc mirkļa nonāksiet nelielā kanjonā ar skaistiem atsegumiem un plašo Dagnes alu. Jā, Latvijā ir ne tikai kalni un ūdenskritumi, bet arī kanjoni. Varbūt tie nevar sacensties ar slavenajiem pasaules kanjoniem, bet Latvijas daba ir mazās formas izrāde, kuras skaistums nav meklējams tās mērogā. Netālu no Siguldas, kas uzskatāma par Latvijas dabas tūrisma centru, taka virzās gar Nurmižu gravu rezervātu, kurš izveidots, lai nosargātu tajā esošos trauslos gravu biotopus un alu petroglifus. Te noiešana no takas ir aizliegta. Posma nobeigumā iztālēm atsedzas Raganu katls, kurā uzņemtas filmas "Būris" nozīmīgākās ainas, un paveras slavenā Paradīzes kalna ainava, kuru savās gleznās iemūžinājuši Feders, Purvītis un Rozentāls.
Latvijas ārzemes: Ape–Igaunijas robeža
Šis ir pārgājiens, kurā doties, ja liekas, ka Latvijā viss jau ir redzēts, vai urda vēlme doties kaut kur tālu. Rīta autobuss līdz Apei nokļūst nepilnās četrās stundās – apmēram tikpat, cik lidojums no Rīgas līdz Madridei. Neraugoties uz attālumu, šo Mežtakas posmu dažādās versijās ar ģimeni esam gājuši vairākkārt. Ja Slītere ir slavena ar savām briežu mammām, tad Kornetu apkārtne čum un mudž no stirnām; te esam satikuši arī vairākus aļņus.
Divas reizes esam nakšņojuši namiņos, kas ar vietējās pašvaldības gādību izbūvēti nomaļās vietās. Namiņu kvalitāte un apkārtnes ainava rada sajūtu, ka esi kaut kur Skandināvijā vai Somijā. Tajos nav pieejama elektrība, bet ir dabūjama airu laiva, nav ūdens krāna, toties ezerā ir peldošās salas un pūču ūjināšana. Pamostoties šādā vietā, kuru nepiesārņo sintētiskas skaņas un gaismas, izveidojas savdabīga miera sajūta, kuru grūti iegūt citviet. Manās atmiņās palikusi neizdzēšama sajūta, ka ceļā uz Kornetiem viss atrodas miera stāvoklī: pagalmos suņi rej kaut kā mierīgi un palēninājumā, koki, kalni un mājas iegrimuši tādā kā snaudā. Ejot šo posmu, iespējams uz brīdi iesoļot Igaunijā un pēc pāris kilometriem atkal atgriezties atpakaļ dzimtenē. Atgriešanās no Kornetiem iespējama tikai caur pārsēšanos Alūksnē – šis apstāklis veikli piespēlē sajūtai, ka esi bijis kaut kur ārzemēs.
Kolka–Mazirbe
(Precīzus maršrutus iespējams apskatīt posmiem Kolka–Saunags un Saunags-Mazirbe)
Ja nokļūšanai uz zvejniecības tradīcijām bagāto Kolku izmantosiet autobusu, iesaku pārgājienu sākt pieturā "Delfīni", jo turpat netālu ir veikals, aptieka un kafejnīca. Labākā vieta, kur aprast ar pilsētniekam spēcīgi kontrastējošo mieru un bezrūpību, ko izstaro Kolka, ir kafejnīcā "Zīriņi" – tur ir jauka apkalpošana un garšīga soļanka. Posmā līdz Mazirbei nav nedz veikalu, nedz uzticamu ūdens avotu, tāpēc vēlams nodrošināties ar dzeramo ūdeni, pie tam Kolkasraga autostāvvietā nopērkama ārkārtīgi garšīga maize, kas ilgstoši saglabājas svaiga.
Kolkasrags ir viens no populārākajiem Kurzemes tūrisma galamērķiem, jo te Mazjūra satiek Dižjūru un, ja paveicas, var ieraudzīt krustvilni. Šī posma priekšrocība – to iespējams veikt gan gar jūru, gan stipra vēja gadījumā pa savvaļiem piejūras mežiem. Viens padoms, kā skaisti nogriezt līkumu, – posmu no Vecročupes ietekas jūrā līdz Vaides dīķim iet gar kreiso upes krastu. Te īsā posmā ir saglabājušies daudzi dižpriedes statusa cienīgi koki, bet dziļā upes ieleja drīzāk atgādina parku, nevis mežu. Tālāk ceļš vijas caur skaistiem priežu siliem, gar vigām un mētrājiem, līdz Mazirbei saverot krellēs trīs kādreizējos lībiešu zvejniekciemus: Saunagu, Pitragu un Košragu. Ārpus aktīvās tūrisma sezonas daudz lielāka varbūtība ir mežā satikt stirnu vai briedi nekā cilvēku. Jūnija un jūlija vakaros gan šajā apkārtnē nesagatavots gājējs kļūst par odu jeb – kā vietējie tos dēvē – pisāriņu barību. Pitragā pie Andra iegādājamas tikko kūpinātas butes, kuras atbilstoši tematikai iespējams baudīt kādreizējās Pitraga kūpinātavas iekšpagalmā, kur kopš daudziem pamestības gadiem atgriezusies dzīvība. Ja redzat, ka saimnieki ir uz vietas, droši dodieties iekšā, tur var dabūt ūdeni un ekskursiju pa fabriku jeb fabrīķi, kā to dēvē šajā pusē. Košrags līdzinās brīvdabas etnogrāfiskam muzejam un drīzāk atgādina pasaku ciematu, kur dzīve ir it kā sastingusi un rodas vēlme ātrāk tikt cauri, lai kādu nepamodinātu.
Ja rodas sajūta, ka Košrags jūs ir savaldzinājis un tālāk iešana atliekama uz nākamo dienu, tad "Pītagi" ir vieta, kur meklēt naktsmītni. Pludmalēs ārpus ciematiem ir maz cilvēku, tāpēc mēs tur parasti peldamies pa pliko. Nonākot Mazirbē, gar laivu kapsētu var doties uz Mazirbes skolu, kur nedēļas nogalēs cep ļoti labas picas. Ja posma iešana plānota vējainā laikā, tad virziena izvēli var balstīt atbilstoši brāzmām. Atceros: reiz pusi dienas gājām spēcīgā pretvējā, biju samaucis galvā visus līdzi paņemtos dvieļus un T-kreklus. Parasti tādas ilgākas iešanas laikā sanāk prātā pārcilāt pagātnes piedzīvojumus un pieslīpēt nākotnes plānus, bet šajā vējā vienubrīd sajutu, ka manā galvā nav vairs nevienas domas. Nevienas. Arī gaitu ietekmē spēcīgais vējš: gājējs it kā sasveras uz priekšu un pēc ilgākas iešanas jūt, ka sāk sāpēt ķermeņa daļas, kuras iešanas laikā parasti netiek darbinātas.
Mežonīgie rietumi: Liepāja–Nida
(Precīzus maršrutus iespējams apskatīt posmiem Nida–Pape, Pape–Bernāti un Bernāti–Liepāja)
Manuprāt, pārgājiens tā īsti sākas tikai otrajā dienā, kad pēc gājiena, nometnes izveides un vakariņām, neskatoties uz visiem VAS "Latvijas meži" brīdinājumiem par lāčiem, vilkiem un ērcēm, esi pamodies teltī dzīvs un pat nedaudz laimīgs. Tāpēc esmu iekļāvis posmu, kura veikšanai nepieciešamas divas līdz trīs dienas. Vēlāk izstāstīšu, kāpēc ir vērts apsvērt iespēju doties virzienā Nida–Liepāja, taču mēs ar ģimeni ceļu sākām Liepājā. Liepājas burvība slēpjas tajā, ka nav jāiziet no pilsētas, lai būtu sajūta, ka esi ārā no tās. Jau pie pilsētas robežas pludmale kļūst vientulīga un cilvēkus nemana gandrīz nemaz. Bernātos ir izveidota jauka izziņas taka un restorāns "Dzintariņš", kurā – lai jūs nemulsina mazliet naivais nosaukums – iespējams lieliski paēst un dabūt tiešām labu kafiju.
Īsi pirms Jūrmalciema, kurš mums pērn, izmocītiem +30 grādos, atgādināja tuksnesi ar šur tur izmētātām mājelēm, atrodas Pūsēnu kalns – augstākā Latvijas kāpa. Lai arī tā atrodas dziļi mežā, no kāpas virsotnes saskatāma jūra. Jūrmalciemā ir veikals, kur pieejams vasaras pārgājiena iztikas minimums: ūdens, saldējums un noēnots mauriņš, kur novilkt zābakus un atpūtināt pēdas. Papes pludmalē sanāk šķērsot jauno Latvijas–Lietuvas robežu: tur dzirdama tikai lietuviešu valoda, autostāvvietā mašīnu ar Latvijas numuriem nav, un tālāk, ceļā līdz Nidai, norādes pie mājām galvenokārt ir lietuviešu valodā. Kafejnīca "Pape" tur sagaida ar kartupeļiem frī un aukstu alu, turpat iespējams iegādāties arī kūpinātas butes, suvenīrus un līdzās esošajā ēkā iepazīties ar Papes un apkārtnes vēsturi. Tālāk ceļš ved pāri Papes kanālam uz Eiropas kontekstā unikālo Ķoņu ciemu, bet pludmale priecē ar oļiem, kūdras atsegumiem un mežonību.
Arī te ir kāds sabiedriskā transporta āķis: proti, autobuss no Nidas, precīzāk, no Latvijas–Lietuvas robežas, pieejams vienu vai divas reizes dienā, taču tikai tad, ja tas ir pieteikts 24 stundas iepriekš pa tālruni 63426344. Pretējā gadījumā var notikt kā mums, kad es, pagalam satraukts, maziem burtiem rakstīto tekstu biju izlasījis 20 minūtes pēc plānotā autobusa ierašanās laika. Pēcāk sieva ēda burvīgu plovu autentiskā uzbeku restorānā, kas iekārtots kādreizējā robežkontroles punktā, kamēr es stopēju uz Liepāju.
NB: Nakšņošana pludmalē un ugunskuru kurināšana ir atļauta vien īpaši norādītās vietās, kuru precīzas lokācijas iespējams pārbaudīt pašvaldību mājaslapās. Nobeigumā gribu piebilst – grozi, kā gribi, tomēr spilgtākās pārgājienu atmiņas veido ceļā satiktie cilvēki, tāpēc, domājot par naktsmītnēm, ēdienreizēm, apskates vietām, iespēju robežās iesaku palikt viesu namos, ēst lokālos labumus, nevis benzīntankā nopirktās sviestmaizes un sazināties ar vietējiem gidiem.
1