Piecas kapeikas par prezidentu

Nav vērts diskutēt par prezidenta ievēlēšanas kārtību, neaplūkojot jautājumu par pilnvarām. Ja prezidentu ievēlē tauta ar pašreizējām pilnvarām nekas būtiski nemainīsies, izņemot, ja 1) ievēl prezidentu, kurš simpatizē opozīcijai Saeimā un līdz ar to sistemātiski neizsludina tās pieņemtos likumus nododot atpakaļ otrreizējā izskatīšanā. Tas būtu maigs cohabitation Latvijas variants.

2) Ja prezidentam piešķir izpildvaras pilnvaras un viņš kļūst par izpildvaras vadītāju līdzīgi ASV vai Francijas sistēmai, tad rodas jautājums par sadzīvošanu ar Saeimu un Satversmes tiesu. Turklāt prezidents iegūst jaunu leģitimitāti un nostājas līdzsvarā ar parlamentu (jo tautas vēlēts), nevis iegūst savu leģitimitāti no tā kā šobrīd. Tad būtu jādomā arī par to, vai ir vērts saglabāt proporcionālo vēlēšanu sistēmu parlamentā, jo pieņemot ka uzvar X, taču X partija (ja partija vispār ir) parlamentā nevar viena pati izveidot valdību, tad likumdošanas process, protams, būs bloķēts (pieņemot arī, ka abas vēlēšanas noris apmēram vienlaikus, kā šobrīd Francijā, pretstatā ASV, kur tās noris pamīšus).
Ja par šāda prezidenta lēmumiem var veikt tādu pat tiesiskuma kontroli kā par Saiemas pienemtiem aktiem Satversmes tiesā, tad nav jāraizējas par autoritārismu, turklāt lai prezidents varētu iegūt diktatora vaibstus viņam būtu jānāk no policijai vai armijai tuvam aprindām, citādi grūti iedomāties, kā viņš īstenos savus eksaltētos sapņus…

Visbeidzot akmentiņš Ījaba lauciņā, nevajag uzstāties par neitrālu politikas komentētāju vienlaikus nozākājot Latvijas Saeimā vispārstāvētākās partijas līderi (vai, ja griba zākāt, tad visus)…, vai arī kā tipiskam latviešu inteliģentam nepietiek drosmes nenozākāt Saskaņu, ar domu, ka tad bāleliņi ieklausīsies teiktajā.

Arī Satversmes sapulces laikā taču šo tautas vēlēto prezidentu neieviesa, jo sociāldemokrāti baidījās no tolaik ļoti populārā Ulmaņa nonākšanas šajā amatā.
=================================================================================
Vai, vai kā baidījās - netikai no "ļoti populārā", bet arī no "populārā" Z.A.M. Ne bez iemesla jau no Šveices uzaicināja trimdinieku, kurš te jau pirmajā reizē pilsonīšiem uzskatāmi parādīja savu nostāju.
Madam' Kreituse polittehnologiem var atgādināt - kurš tolaik bija ieplānojis par prezidentu kļūt, un, kuru "brāļi" socdemokrāti kopā ar zemsaviešu advokātiem, agronomiem u.c. činavniekiem demokrātisku mācību stundu pasniedza. "Nepateicība pasaules alga," - taču par Raiņa "uzmešanu" socdemi 1934.g. maijā pelnītu pērienu saņēma. Sevi paši apspēlēja, jo pēc 1.Saeimas vēlēšanām itin mierīgi varēja arī tautai atļaut prezidentu vēlēt:
1. Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 88 kandidātu saraksti. Nobalsoja 800 840 vēlētāju, kas bija 82,2% no balsstiesīgajiem. Šie 18 saraksti iekļuva Saeimā:
Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija — 30 vietas;
Latviešu zemnieku savienība — 17 vietas;
Apvienotā sociāldemokrātu mazinieku partija un laukstrādnieku savienība — 7 vietas;
.....http://lv.wikipedia.org/wiki/1._Saeima