Foto - Jānis Deinats, "Fotocentrs"
 
Recenzija
14.03.2013

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Komentē
0

Dailes teātra granduzvedums mūzikls "Oņegins" tapis kā režisora Dž. Dž. Džilindžera, libretistes Evitas Mamajas, dzejnieka Jāņa Elsberga, komponista Kārļa Lāča kārtējais sadarbības posms. Līdzās nacionāli mītiskajai laiktelpai, kas pārliecinošā formā attēlota Liepājas teātra mūziklā "Pūt, vējiņi!" (2011), "Oņegins" šķiet kā stilistiski loģisks turpinājums, tikai šoreiz – mēģinot skatuviski notvert krievu kultūras "zelta laikmeta" – romantisma – elpu.

Lai gan salīdzināšana pie nekā konstruktīva nevar novest, tomēr Dailes "Oņegina" kontekstā nevar aizmirst arī pērn JRT Alvja Hermaņa režijā tapušo iestudējumu "Oņegins. Komentāri", kas izskanēja pieklusināti intīmā noskaņā – visticamāk, šāds iespaids palicis atmiņā aktieru meditatīvās dzejas deklamācijas izteiksmes dēļ. Tomēr aiz šī hipnotizējoši poētiskā virsslāņa slēpās skrupulozi racionāla Puškina darba un ar to saistītās laikmeta panorāmas analīze, par dominējošo no divām monētas pusēm tomēr kļūstot lekcijai. Šķiet, šāds izrādes formāts ir tuvāks JRT tradicionālajai stāstu stāstīšanas metodei. Teātra regulārie apmeklētāji jau pieraduši pie grēksūdzes tipa uzrunām, kuras aktieri kā monologus runā skatītāju zālei, šajā izteiksmē apvienojot gan atsvešinātību, gan personiska tuvplāna elementus.

Ja JRT izrāde ir stāsts par laikmetu, tad Dailes teātra lieluzveduma centrā noteikti ir cilvēks un viņa jūtu pasaule. Ne velti Dailes teātrī tapušajā mūziklā Intara Busuļa iemiesotais Dzejnieks šķietami zaudējis ģēnija oreolu un kļuvis par izrādes varoņu laikabiedru – tātad būtībā organiski iekļāvies paša iztēles radītajā pasaulē. Zīmīgi, ka pirms izrādes sākuma Intara Busuļa Puškins iznāk no kulisēm un Harija Spanovska Duelants no pretējām kulisēm šauj uz viņu pāri skatītāju galvām, bet – nenošauj. It kā Dzejnieks spētu valdīt paša iztēlē radīto realitāti un tikai pasmieties par kāda tēla mēģinājumu nepakļauties viņa spalvai. Izrādes gaitā gan šī kontrole zūd un Puškins iet bojā, paša radītā varoņa Oņegina nošauts, – tēla paustā patiesība ir kļuvusi dzīvāka un reālāka par rakstnieka iztēles un iedomu abstrakto dabu.

Sākotnēji šķiet, ka Puškina kā tēla ieviešana izrādes darbībā ir tikai formāls, varētu teikt, dekoratīvs elements. Tomēr tas būtiski paplašina romānā "Jevgeņijs Oņegins" ietverto konfliktu loku, liekot domāt par realitātes un iztēles radītu priekšstatu attiecībām – par to, vai mēs ikdienā dažkārt necenšamies izmisīgi radīt paši savu iedomātu realitāti, vēlamo pieņemot par esošo un bieži vien attieksmi pret kādu notikumu nostādot augstāk par pašu realitātes faktu. Gluži tāpat izrādē iztēlotais (respektīvi, Dzejnieka radītie tēli un notikumi) no labdabīgas fantāzijas kļūst par neapturamu cēloņsakarību ķēdi, kuru apturēt vai pat izmainīt vairs nav tās radītāja jeb ierosinātāja spēkos.

Šķiet, attieksmē pret Puškina darba galveno varoni Jevgeņiju Oņeginu iespējami divi ceļi – viņu iespējams interpretēt gan kā jaunības piedāvāto iespēju apdullinātu maksimālistu, kas ieslīdzis pārmērīgā paštīksmē un narcismā, gan kā aukstu, emocionāli atmirušu ciniķi, kas, dzīves nogurdināts un vīlies, gluži vienkārši atsakās cilvēciski just. Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātra versijā izvēlējies otro interpretācijas ceļu, gan Oņegina, gan viņa tuvākā drauga Ļenska lomu piešķirdams jau mākslas un dzīves pieredzējušiem aktieriem Artūram Skrastiņam un Artim Robežniekam. Oņegins Artūra Skrastiņa attēlojumā iemieso mūsu laikmeta "modernā" cilvēka ikonu – (pseido)intelektuālu dendiju, kura sejā mijas absolūta vienaldzība un nonicinošs riebums. Turklāt aktieris varoni spēlē tik vēsi atsvešinātu no visa apkārt notiekošā, ka brīžiem darbībā aktīvāk iesaistās un "oņeginiskāks" par pašu Oņeginu kļūst Intara Busuļa Puškins, kurš apveltīts ar ne mazāk attīstītu prasmi ironizēt par apkārt notiekošo. Oņegina būtība atklājas tikai apkārt esošo cilvēku atspulgos, viņam kļūstot par spoguli, kurā kā maskas ik pa brīdim pavīd atsevišķas detaļas, noskaņas un fragmenti no apkārtējās sabiedrības. Šis Oņegins atgādina ēnu, kas gurdi un bezkrāsaini slīd caur dzīvi.

Jau sākotnēji kļūst skaidrs, ka Artūra Skrastiņa Oņegins un Arta Robežnieka Ļenskis ir absolūtie pretstati, kuru pasaules skatījums kardināli atšķiras – ne tikai tik fundamentālos jautājumos kā tajā, kas ir patiesā dzīves jēga un vai tāda vispār ir, bet pat tik ikdienišķos kā priekšstati par uzvedības etiķeti sabiedrībā. Dailes "Oņeginā" Arta Robežnieka Ļenskis šķiet ieslīdzis vieglā paštīksmē, un šo sargājošo, utopisko laimes izjūtu uzturēt palīdz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas vieglprātīgi koķetā Olga. Viena no ironiskākajām ainām uzvedumā ir Olgas un Ļenska "sadziedāšanās" baldahīnu un grandioza izmēra puscaurspīdīgu plīvuraudumu aizsegā – pieticīgi "aizplīvurotā" mīlas aina smīdina ar pārspīlēto naivumu, pat bērnišķīgumu, ļaujot Ļenska un Olgas attiecības interpretēt kā ārpus laika un telpas eksistējošas. Abu romantiskie priekšstati par to, kādai jābūt patiesai mīlestībai, tik spilgti kontrastē ar Oņegina un Tatjanas attiecību stāstu, ka šķiet iemiesojam kādu utopisku pasaku ainu.

Tomēr no oriģināltekstā ierakstītās traģiski skaudrās Oņegina un Tatjanas mīlestības, kuru Oņegins jaunības maksimālismā atraida kā nevērtīgu un pieļautās kļūdas smagumu apjauš tikai tad, kad Tatjana viņam zudusi, Dailes teātra uzvedumā pāri palicis gaužām maz, jo rodas sajūta, ka režisora interpretācijā Oņegins nemaz nav spējīgs mīlēt, gluži tāpat kā nav spējīgs uz jebkādu nesavtīgu rīcību – piedot, aizmirst, piekāpties vai lūgt piedošanu. Savā kokainumā Oņegins atgādina mēbeli, tādu kā "Nārnijas hronikās" tēlotais teiksmainais drēbju skapis, caur kuru izejot var nokļūt citā pasaulē. Oņegina pasaule ir posts un vilšanās, viņa vienaldzība un dzīves apnikums kā destruktīvs spēks savā ceļā šķietami nejauši iznīcina visu – Tatjanas jaunības sapņus, Olgas un Ļenska bērnišķīgi saldās jūtas, ciešo tu-draudzību ar Ļenski... Artūra Skrastiņa Oņegins kā gražīgs bērns negribīgi tiek ierauts duelī kā spēlē, kurā (negribot) uzvar, tāpat kā bez viņa gribas un līdzdalības dzimst jūtas pret Tatjanu – un rodas sajūta, ka Oņegins Tatjanu iemīl tikai kā smuku porcelāna figūriņu, kas negribot nokļuvusi cita rokās un tieši tādēļ kļuvusi tik iekārojama.

Tikmēr Ievas Segliņas Tatjanas jūtu dzīve uz skatuves izskan tik koncentrēti un patiesi, ka kļūst par mūzikla centrālo stāstu – ne velti būtiskākās sižetiskās intermēdijas veido tieši Tatjanas sapņi, kuros Oņegins pārvērties neveikli groteskā dejojoša lāča tēlā kā nepieradinātās, mežonīgās Krievijas simbols, iemiesojot ārēji priekšzīmīgās Tatjanas zemapziņas kaislības. Līdzīgi kā Oņegins iemieso mūsdienu cilvēka absolūti negatīvo, tā Tatjana – pozitīvo arhetipu. Kamēr Oņeginam viss notiekošais ir nedaudz garlaicīga spēle, kuras spēlēšanai viņš neredz jēgu, tikmēr Tatjanas ciešanas un caur tām piedzīvotais iniciācijas process atgādina stilizētu svētceļojumu, kura laikā viņas dvēsele attīrās un atdzimst, kļūdama vēl cēlāka un nesavtīgāka. Aktrises attēlotā jūtu amplitūda ir apbrīnojama – no bērnišķīga mulsuma par pašas jūtām līdz karaliski aukstai atsvešinātībai, pāraugot Oņeginu. No diviem bērniem – naivi labticīgās Tatjanas un mūždien neapmierinātā un savtīgā Oņegina – izrādes beigās pieaudzis (jo spēcīgs uzņemties atbildību par paša rīcību) ir tikai viens. Taču vai šī pieaugšana interpretējama kā sevis noliegšana vai gluži vienkārši kā racionāli pārdomāts solis, nepakļaujot savu dzīvi postošai iznīcībai? Uzvedums skaidru atbildi nesniedz. Taču ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē izdzīvot var tikai tāds cilvēks, kas ar iekšēja spēka palīdzību spējīgs pārvarēt vilšanās un pakļaut sevi nežēlīgajam pārvērtību jeb pieaugšanas procesam, nemitīgi sevi pilnveidojot.

Tēmas

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!