Foto: mk.gov.lv
 
Komentārs
07.06.2021

Pie galda par vienu mazāk

Komentē
2
Saglabā

Ministru nomaiņa ir normāls politisks process, savukārt par sekām spriest ir pāragri.

Ja man jāraksturo ministru kandidātu apspriešana Saeimā 3. jūnijā, tad, lasot sēdes stenogrammu, visu laiku prātā nāca iepriekšējā vakarā manīta ziņa par kādu ļoti retu gadījumu sirdsdarbības traucējumu (konkrētajā gadījumā – noteiktas tahikardijas formas) kontekstā. Proti, Brazīlijā mediķu palīdzību lūdzis kāds 58 gadus vecs kungs, kuram reiboņus un, kā agrāk teica, sirdsklauves izraisa viņa paša runāšana. Lasīju stenogrammu un domāju: jums pašiem slikti nepaliek no šīs melošanas un muldēšanas? Piemēram, "citēt" oponentu, vienkārši piedēvējot viņam to, ko viņš vispār nav teicis? Ilustrācijai: ja premjers saka "nav mums viss slikti", tad deputāts Viktors Valainis (ZZS) "citē" Krišjāni Kariņu šādi: "..ko izteica Ministru prezidenta kungs, runājot jau par iepriekšējo ministru, par to, ka valstī viss tomēr ir ļoti skaisti un ir kārtībā." Šāda un līdzīga gvelšana turpinājās visas sēdes garumā, un, šķiet, vienīgais saprātīgais teksts izskanēja debatēs par izglītības ministra kandidāti, kad Ivars Zariņš aizrādīja – gatavojoties jaunajam mācību gadam, vairāk jādomā par skolu telpu ventilāciju, nevis jālauž šķēpi par aizsargmasku valkāšanas prasībām skolēniem (pareizi organizēta gaisa cirkulācija telpā ir būtisks apstāklis Covid-19 kontekstā). Tas arī viss, ja neskaita to, ka dažs labs Jēkaba ielas namā kārtējo reizi parādīja savu priekšstatu par "tradicionālajām vērtībām".

Savukārt iecienītā tēma – ministra posteņu pretendentu profesionālā piemērotība amatam – ir diezgan provinciāla, jo Rietumu demokrātijās politiķa izglītība un iepriekšējā darbība nav dzelžaini saistīta ar konkrētajā brīdī ieņemamo amatu. Piemēram, ja runa ir par – kā apburoši kompetenti izteicās deputāts Edgars Tavars – "vēstures filoloģi" Mariju Golubevu, tad atliek paskatīties uz Lielbritānijas valdību, kur iekšlietu ministre Priti Patela iepriekš bija valdības pārstāve, kas atbild par nodarbinātību. Pašreizējā britu kabinetā ir arī Maikls Gouvs, kurš citās konservatīvo valdībās atbildējis gan par izglītību, gan mājokļu politiku, gan vidi un lauksaimniecību. Atgriežoties pie Patelas un arī bijušās premjerministres Terēzas Mejas, kas pirms tam ieņēma iekšlietu ministres posteni: man ir diezgan grūti iedomāties, ka arguments pret šo personu nonākšanu amatā Lielbritānijā – un jebkur citur Rietumos – varētu būt tāds, ka iekšlietas (vai aizsardzība) ir tāda "vīrišķīga" joma, kur sievietei klāsies grūti. Savukārt Latvijas Republikas parlamentā – bez stresa! Deputāts Māris Možvillo: "Šis ir ļoti smags dienests, kas prasa tomēr arī zināmu izturību un māku pateikt arī kādu stiprāku vārdu. Te ar maijpuķītēm un zaptes burku nepietiks." Jāpiezīmē, ka iekšlietu sfēras "vīrišķīgumu" piesauca arī citi parlamentārieši, bet par daudz goda visus citēt.

Par Saeimas 3. jūnijā apstiprinātajiem ministriem var izteikt tikai dažas piezīmes.

Tātad ekonomikas ministra amatā atgriežas Jānis Vitenbergs, kurš pameta KPV LV un pievienojās Nacionālajai apvienībai. Pievienošanās nepārsteidz, jo tas ir loģisks iznākums situācijai, kad Saeimā nonāk nejauša, pēdējā brīdī saorganizējusies ļaužu kompānija.

Ilgu Šuplinsku izglītības un zinātnes ministres postenī nomaina šīs ministrijas bijusī parlamentārā sekretāre – kopā ar Šuplinsku no JKP saraksta Saeimā ievēlētā Anita Muižniece. Konservatīvie tā arī publiski nespēj pamatot šo soli, tātad jāsecina, ka Šuplinska tiek daļēji vainota partijas popularitātes kritumā. Tā pat varētu būt, bet – vai tikai viņa viena?

Labklājības ministrija nonāk JKP kontrolē. Gatis Eglītis ir gana ambiciozs cilvēks, lai nebūtu ar mieru piekrist tādam 2022. gada budžetam, kurā nebūs būtiski palielināts finansējums labklājības jomai. Pagaidām grūti spriest, vai tāds būs iespējams.

AP! papildina savu ietekmes sfēru, pārņemot Iekšlietu ministriju. Pieļauju, ka tas skanēs mazliet ļauni, bet ar interesi vērošu, kā Golubevai veiksies – ir precedenti, kad politiķiem, kuri daudz uzmanības veltījuši cilvēktiesībām, izdodas, ja tā var teikt, represīvās struktūras padarīt humānākas. Tomēr vairumā gadījumu tas neizdodas, jo sistēmas inerce un neoficiālās tradīcijas izrādās spēcīgākas.

Protams, galvenais jautājums ir: vai tagad, kad koalīcijā vairs nav savas politiskās identitātes meklējumos sapinušās KPV LV, situācija stabilizēsies? Paši politiķi un procesa vērotāji apgalvo, ka nākamā krīze var būt jau pēc dažiem mēnešiem, veidojot 2022. gada budžetu. Man šķiet, ka izšķirošāk ir tas, vai konservatīvos šomēnes apmierinās pašvaldību vēlēšanu rezultāti. Pareizāk sakot, vai pati partija tos varēs publiski interpretēt kā gana labus. Ja rezultāti tādi nebūs, JKP no savu interešu viedokļa pilnīgi loģiski centīsies atgūt vēlētāju simpātijas 2022. gada budžeta izdevumu sadaļā, un nav skaidrs, vai pārdalāmās naudas pietiks, lai šīs prasības apmierinātu (galu galā nākamā gada Saeimas vēlēšanām gatavojas arī koalīcijas partneri). Savukārt, ja vēlēšanu rezultāti partiju apmierinās, gan jau budžeta veidošanā kompromisi tiks atrasti. Tiesa, var rasties jauni kairinātāji – piemēram, nepieciešamība rudenī atgriezties pie nepopulāriem ierobežojumiem, ja epidemioloģiskā situācija būtiski pasliktināsies.

Jebkurā gadījumā trīsdesmit gadus pēc daudzpartiju sistēmas atjaunošanas Latvijā izmaiņām koalīciju sastāvā vai ministru personāliju līmenī vairs nevajadzētu izraisīt tik lielu interesi. Iemesls – tā ir normāla koalīciju politikas prakse Rietumos. Skaidrs, ka nereti šādas izmaiņas saistās ar vadītāja savtīgo vēlmi atrast grēkāzi. Tas ir iecienīts paņēmiens Francijā, kur gan politiskās varas hierarhija ir atšķirīga, tomēr būtība nemainās – ja prezidents uzskata, ka premjera vai kāda ministra atlaišana nāks par labu pašam (prezidentam), tas notiek ātri un dažkārt bez dižiem paskaidrojumiem. Dinamiskas – lietosim šādu saudzīgu apzīmējumu – koalīcijas ir Nīderlandē, Čehijā, Austrijā, Vācijā (kur, starp citu, partijas ļoti seko sekmēm reģionālajās vēlēšanās) un, protams, Itālijā.

Rezumēju: no Kariņa valdības "restarta" nesagaidu nedz ko labu, nedz sliktu. Varbūt būtiskāk par jauniem cilvēkiem Ministru kabineta sēžu zālē ir tas, ka sāk nogurt (manuprāt) opozīcija, proti, argumentētas kritikas (Vjačeslavs Dombrovskis, Sergejs Dolgopolovs un vēl daži) vietā ir pašmērķīgi mēģinājumi kādu personīgi aizskart un izgāzt žulti.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!