Philip K. Dick. Dr. Bloodmoney

Grāmatas nosaukums ir muļķīgs. Nē nu var jau būt, ka jums patīk, bet man tas noteikti liekas jocīgs, piederīgs drīzāk zemas kvalitātes spiegu romānam, kur doktors Asinsnauda attiecīgi būtu galvenais nelietis. Savulaik, 1965. gadā, grāmata iznāca ar garāku nosaukumu: „Dr. Bloodmoney, or How We Got Along After the Bomb”. Kaut ko nedaudz atgādina, vai ne? Šāds nosaukums grāmatai tika dots pēc redaktora ieteikuma, ar neslēptu nodomu atgādināt par iepriekšējā gadā iznākušo Stenlija Kubrika filmu „Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb.” Nekādas citas saistības starp šo grāmatu un TO filmu nav; nosaukuma pielāgošana, šķiet, notikusi tīri aiz pārdošanas iemesliem. Lai arī tobrīd Diks jau bija saņēmis Hugo balvu (par romānu „The Man in the High Castle”) – un par Dr. Bloodmoney tika nominēts Nebulas balvai – gluži populārs un labi pārticis viņš tomēr nebija. 1968. gadā Filips Diks sarakstīja „Do Androids Dream of Electric Sheep?” kas 1982. gadā tika ekranizēts ar nosaukumu „Blade Runner.” Lielizmēra slava autoru būtu piemeklējusi tikai tad. Būtu – ja viņš tajā pašā gadā nebūtu nomiris.

Grāmata, pretstatā tās nosaukumam, nav muļķīga. Ja nu vienīgi kādam varbūt tāda varētu likties darbības vide – kā jau nosaukums vēsta, grāmatā aprakstītie notikumi risinās „pēc bumbas,” jeb postapokaliptiskā/pēckodolkara pasaulē. Pār pasauli nosētās bumbas to ir „izslaucījušas” no lielā vairuma cilvēku un lielā mērā arī no civilizācijas, pilsētas pārvēršot paknapās komūnās un liekot automašīnām priekšā piejūgt zirgus. Kā arī suņi māk runāt, un dažam labam kaķim var iemācīt spēlēt flautu. Šādā, lūk, ainavā Diks ir izvietojis savus patiešām krāšņos tēlus – no bezzobainiem bomžiem, kas dzīvo zem moliem un ēd citu cilvēku zirgus, līdz parazītiskam dvīnim, kas sarunājas ar mirušiem cilvēkiem.

Sižeta centrā tātad ir Kalifornija komūnas, kurā mitinās arī minētie personāži, dzīve un attiecības ar diviem (vai trim) kungiem, kuri savu iespēju un/vai stāvokļa ziņā kļuvuši līdzīgi dieviem. Tiesa, vienu (vai divus – ja iepriekš izvēlējāmies atbildi „trīs”) drīzāk varētu saukt par velnu, bet tās jau ir detaļas. Jebkurā gadījumā, mana atbilde uz jautājumu „par ko tad ir šī grāmata” būtu – lūk, tieši par to, par cilvēcības robežstāvokļiem. To šajā darbā ir papilnam – starp cilvēku un dzīvnieku, starp cilvēku un tādu pašu cilvēku krīzes situācijā, starp mirušajiem un dzīvajiem, starp cilvēku un dievu, cilvēku un velnu, starp dievu un velnu. Atbildes uz jautājumu „kur sākas un kur beidzas cilvēks?” grāmatā nav, viss beidzas ar robežu apskatīšanu. Un šī, diezgan jau tomēr nopietnā tēma, nebūt nepadara grāmatu smagnēju; nē, viss notiek ļoti raiti un saistoši. Tā, ka negribas apstāties. Ko lai vēl pasaka – šī ir lieliska rakstnieka lieliska grāmata.