Recenzija par Fransuā Ozona filmu "Pēters fon Kants", kas 15. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
Pēters fon Kants ir kretīns. Proti, valzirgam vai drīzāk lācim līdzīgs slavens pusmūža kinorežisors, patmīlīgs un narcistisks. Filmas laikā viņš ne reizi neatstāj savu krāšņo un plašo dzīvokli, kurā uzņem viesus, pieprasa no tiem uzmanību un mīlestību un pašdestruktīvos apmēros šņauc kokaīnu un dzer.
Karls ir klusējošs fetiša objekts, Pētera kalps-asistents. Ar kucēna iztapību, mīlestību un greizsirdību viņš pienes dižajam režisoram kurpes un raksta viņa scenārijus un vēstules, atgādinot neuzkačātu, ādas vestē tērpu Somijas Toma zīmējumu – BDSM rotaļlietu, kura Pēteram apnikusi.
Sidonija ir aprēķinātāja. Proti, aktrise ar pavītušu karjeru un arī pati tuvu vītumam. Viņa ierodas pie Pētera atjaunot draudzību, cerēdama tikt pie lomas režisora jaunajā filmā. Kamēr Pēters nelūgts dod viņai padomus un stāsta intīmas detaļas par šķiršanos no sava bijušā, ierodas ceturtais.
Amirs Bens Salems ir mauka. Ellišķīgi skaists jauneklis ar olīvkrāsas ādu, traģisku pagātni un biezām lūpām. Viņš savaldzina Pēteru un nekautrīgi izmanto viņa labklājību un slavu, lai tiktu pie siltas vietas divguļamā gultā un aktiera karjeras. Kad tā uzņem apgriezienus, Pēters viņam vairs nav vajadzīgs.
Uzmetot aci šai portretu galerijai, ir skaidrs, ka nekas labs te nav gaidāms, lai gan uzjautrinošu brīžu netrūkst – kaut vai putojošā šampanieša pudele, ko Karls atkorķē pie gultas, kamēr tur ar gultas lietām nodarbojas Pēters un Amirs, vai halātā un saulesbrillēs ģērbtā Pētera dejošana dzērumā nakts vidū uz milzīgo, apsarmojušo logu fona, ļaujoties sirdssāpēm. Ozona filma krāšņi streipuļo starp kiču un reālistisku tēlojumu, sekodama Pētera fon Kanta narcistiskajām mokām un pašdestrukcijai. Tas ir izklaidējoši, bet jāatzīst – ne sevišķi interesanti.
Daudz interesantāks ir stāsts par šo filmu un tās oriģināls, jo Fransuā Ozona "Pēters fon Kants" ir rimeiks vācu režisora Rainera Vernera Fasbindera kvīru kino klasikai "Petras fon Kantas rūgtās asaras", kas uzņemta septiņdesmitajos (un, starp citu, kā izrāde iestudēta arī Latvijā). Ozona filma, lai arī krietni īsāka, teju mats matā pārņēmusi Fasbindera scenāriju.
Ja Ozona fon Kants ir režisors, tad Fasbindera fon Kanta – dizainere. Amirs ir jauns aktieris, bet Kārina, kuras tēls seko Amira trajektorijai, – modele. Ir aizraujoši salīdzināt sīkās atšķirības, piemēram, to, kā mainījusies guļamistabas baltā paklāja tekstūra, to, kā fon Kanti, telefoniski saskaņojot biznesa tikšanos, izliekas aizņemti vai kā barokālos sienu gleznojumus ar kailiem ķermeņiem nomainījuši milzīgi Amira kailfoto. Tomēr daudz interesantāk par šo salīdzināšanas spēli ir saprast, kāpēc Fasbindera filma mani hipnotizē, bet Ozona – ar kursoru liek pārbaudīt atlikušo laiku līdz beigām.
Fasbindera filmas darbība ir pat vairāk ierobežota nekā Ozona – Fasbindera varones reti pamet gultu, vēl retāk – guļamistabu. To, ka pasaule ir plašāka par šīm sienām, ļauj saprast vien Karla dubultnieces Marlēnes augstpapēžu kurpju klaudzoņa dzīvoklī. Telpas ierobežojums sajūtu ziņā tuvina filmu teātra izrādei, ko paspilgtina varoņu flegmatiskais, dramatiski sakāpinātais tēlojums un karnevāliskie kostīmi. Atsvešinājums izceļ atsevišķas varoņu rakstura iezīmes, laupot tiem reālistisku pilnasinību un tā tuvinot fon Kantas narcismu traģēdijas apmēriem. Te nav nekādas flirtēšanas ar kiču vai plaša varoņu emociju spektra, kas provocētu līdzjūtību skatītājā, viss ir pilnīgi neīsts, kondensēts un tāpēc – īstāks.
Ozona filma jāskatās kā mīlas vēstule Fasbinderam, jo patiesi interesanta tā kļūst vien kontekstā. Te arī zīmīgi, ka Ozona kretīniskais fon Kants ir režisors – atsauce uz paša Fasbindera izslavēti nejauko raksturu un homoseksualitāti. Tomēr nekad neesmu sapratis, kādēļ kino tiek veidoti rimeiki, kāpēc režisoriem nepietiek ar sev svarīgu filmu citēšanu un daudz intīmāku, mazāku mīlas vēstuļu sūtīšanu, kuras pratīs izlasīt vien tie, kuri dala viņu mīlestību. Varbūt tāpēc, ka kino viss ir lielāks, arī mīlestība un sirdssāpes.
1