Mūsdienās cilvēce gūst aizvien vairāk zināšanu par to, kas grūtniecības laikā notiek sievietes organismā, kā attīstās embrijs, kuru vecāki, kas grib un gaida bērnu, personificē no brīža, kad viņi uzzina par grūtniecību. Viņi mēģina noskaidrot ne tikai vēl nedzimušā bērna dzimumu vai iespējamās attīstības patoloģijas, bet arī komunicē ar to un pat audzina viņu. Vecākiem saskarsme ar bērnu notiek pirms viņa dzimšanas, bet bērna zaudēšana izraisa dziļus pārdzīvojumus. Vairāk ir tādu gadījumu, kad bērns agrīnās attīstības stadijās aug ārpus mātes ķermeņa un ne tikai izdzīvo, bet tālāk attīstās bez patoloģijām. Vārds "perinatāls" (medicīnā šis termins tiek attiecināts uz posmu no 22. grūtniecības nedēļas līdz 7. dienai pēc dzemdībām) kļūst arvien populārāks – tiek runāts par perinatālo attīstību, perinatālo audzināšanu, perinatālo psiholoģiju.
Šajā rakstā mēģināšu ieskicēt perinatālās teoloģijas problēmas. Perinatālajai teoloģijai vajadzētu būt teoloģiskai disciplīnai, kura mēģina saprast, kas atbilstoši kristīgai izpratnei notiek ar nedzimušām cilvēciskām būtnēm teoloģiskā skatījumā. Daudz tiek runāts par embrija nāvi cilvēka iejaukšanās dēļ, kura pirmām kārtām tiek saprasta kā mākslīgie aborti vai arī manipulācijas ar embrijiem, kuru dēļ tie tiek iznīcināti. Daudzās reliģijās ir pazīstama pārliecība, ka cilvēku eksistence turpinās arī pēc nāves, ka eksistē dimensijas, kurās atrodas cilvēku dvēseles. Par pašu embrija cilvēciskumu, dvēseli, Dieva gribu saistībā ar to, pirmdzimto grēku un embriju mūžīgo likteni tiek domāts un runāts maz.
Katoliskā baznīca ir formulējusi uzskatu, ka cilvēciskās būtnes eksistences sākums ir moments, kad spermatozoīds atrod olšūnu un notiek apaugļošana, kas arī ir ieņemšanas brīdis. "Cilvēka dzīvība ir pilnībā jāciena un jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža" (KK, 2270) [1]. Apaugļotā olšūna kļūst par zigotu, kura, ja noturēsies dzemdē, iespējams attīstīsies tālāk un pēc vairākām embrionālās attīstības pakāpēm kļūs par cilvēcisku būtni, kas piedzims. Neņemot vērā šīs embrionālās attīstības pakāpes, katoliskajā izpratnē nav atšķirības starp zigotu un mātes ķermenī esošo zīdaini, kas pēc stundas piedzims. "Tā kā embrijs ir persona kopš savas ieņemšanas brīža, tad ar viņu ir jāapietas kā ar jebkuru citu cilvēku…” [2] Es izmantošu jēdzienu "šūnu persona" un "embrionāla persona", lai apzīmētu cilvēciskas būtnes attīstības periodā no ieņemšanas līdz piedzimšanai.
Katoliskā izpratne par cilvēciskas būtnes eksistences sākumu izpaužas arī baznīcas liturģiskajā kalendārā. Pastāv īpašie svētki: Kunga Pasludināšanas svētki, kad eņģelis Marijai pasludināja, ka viņa ieņems bērnu un kļūs par Dievmāti, tiek svinēti arī pašas Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgas ieņemšanas svētki. Ir pat baznīcas, kas tika nosauktas šo svētku vārdā, piemēram, Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. Tātad Jēzus un Marijas vēsture sākas ne no dzimšanas, bet no ieņemšanas brīža.
Pārliecība par to, ka cilvēka dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi, nosaka mākslīgo abortu nepieņemšanu nekādos apstākļos, arī augļa slimības vai sievietes izvarošanas gadījumos, un baznīcas negatīvo pozīciju, kas vērsta pret mākslīgo (in vitro) apaugļošanu, jo in vitro manipulāciju laikā tiek iznīcināts vai zaudēts noteikts apaugļotu embriju skaits. Savukārt kontracepcijas līdzekļus baznīca iedala divās daļās. Viens kontracepcijas veids tiek uzskatīts par amorālu, piemēram, prezervatīvi. Šī kontracepcija nenovada spermatozoīdus līdz mērķim un neļauj apaugļot olšūnas. Cits kontraceptīvu veids ir vēl ļaunāks – tā ir abortīva kontracepcija, piemēram, spirāles un hormonālās tabletes, kas nedod iespēju apaugļotai olšūnai noturēties dzemdē vai, katoliskajā izpratnē, nedod iespēju noturēties dzemdē cilvēkiem un tā veic šo cilvēku slepkavību.
Ikviena cilvēciska radība "reizē ir gan garīga, gan ķermeniska, jo sastāv no gara un miesas" [3]. Dvēsele pēc ķermeņa nāves vai iznīcināšanas turpina eksistēt. Tātad embrijiem ir dvēseles, kas eksistēs pēc embrija nāves. Zināms nekas par šo embriju mūžīgo likteni nav. Eksistējošais vēstījums ir ar emocionālo nokrāsu – nedzimušais bērns raksta savai mātei vēstules vai notiek embrija garīga adopcija, vai, kā dziesmā teikts, "nedzimušu bērnu balsīs ģenerāļi raud".
Ir pārliecība, ka nedzimuši bērni ("embrionālas personas") kaut kādā veidā eksistē citā realitātē. Nekādas ticamas informācijas par šo realitāti gan nav. Pat enciklikā "Dzīvības evaņģēlijs" ir rakstīts par visu, tikai ne par to, kas tad tālāk notiek ar embriju dvēselēm. Bet problēma ir nozīmīga, neskaidra teoloģija šajā jautājumā nav pieļaujama. Vispirms problēmai ir filozofiskais aspekts – šiem nedzimušajiem cilvēkiem (dvēselēm) jāiegūst kaut kāda pieredze. Neesmu pārliecināts, ka, runājot par "embrionālu personu", ir iespējams izmantot vārdu "pieredze". Piedzīvot vai izjust kaut ko nenozīmē gūt pieredzi vai atcerēties, ka ar tevi kaut kas notika. Jo jābūt šim "ar tevi", jābūt šim "es", kuru veido pieredze un kas iegūst pieredzi. Katrā attīstības pakāpē ir savs "pieredzes" līmenis. "Šūnu personu" gadījumā par kaut kādu ticamu pieredzi vispār nav iespējams runāt, bet "embrionālas personas" ir īstas tabula rasa [4]. Vieni "embrionālie cilvēki" būtu bērni, kas nomira dzemdībās, bet citi būtu pieredzējuši tikai šūnu salikumu. Tas nozīmē, ka Dievam vajadzētu izveidot vēl vienu pasauli, kur šīs būtnes augtu, nonāktu līdz noteiktam apziņas stāvoklim, saprastu savu eksistenci utt. Tātad tiem jākļūst par saprātīgām būtnēm. Viņu pieredze krasi atšķirsies no mūsu pasaules cilvēcisko būtņu pieredzes. Kaut vai tādēļ, ka viņi būtu no pilnīgi citas realitātes, kurā būtu citas attiecības. Vai tā realitāte, kur viņi turpinās savu eksistenci, būs pilnīgi garīga, vai viņi iegūs tajā kaut kādus ķermeņus, vai šis process norisināsies pēc augšāmcelšanās, nav zināms. Vai ir iespējams saukt kādas būtnes pieredzi par cilvēcisko, ja tai nav ķermeņa vai ķermenis sastāv no dažām šūnām, vai būtnei vēl nav noformējušās smadzenes? Iespējams, tā varētu būt kāda olšūnu paradīze, bet cilvēki ir mazliet vairāk nekā šūnu sakopojums. Šī izpratne balstās uz to, ka "embrionālām personām" ir dvēsele, bet, tā kā kristīgajā tradīcijā nav pieņemama pārmiesošanās (reinkarnācija), nav tā, ka dvēsele uzreiz mēģina iemiesoties atkal. Kādreiz visus embrijus varēja sūtīt uz nebiblisko limbu, bet tagad tādas vietas eksistenci baznīca neatzīst.
Problēmas teoloģiskais aspekts paredz to, ka visas šīs nedzimušās būtnes ir pirmdzimtā grēka varā, viņas mirst bez kristības un sakramentiem. Tas nozīmē, ka ar "embrionālām personām" būtu jāveic tādas pašas darbības kā ar piedzimušiem cilvēkiem, lai no tā atbrīvotos. Un tad parādās jautājumi, kā to paveikt. Vai būtnei ir nepieciešams ķermenis, lai tā tiktu kristīta? Vai eksistē tikai garīgās kristības? Vai viņus vajadzētu iesvētīt? Vai ir nepieciešama baznīca, lai realizētu sakramentus? Iespējams, ka šajā gadījumā būtu kaut kādi citi pestīšanas ceļi, bet tas uzreiz norāda uz to, ka pestīšana varētu būt arī bez kristības un citām kristīgajā tradīcijā nepieciešamām rituālām tradīcijām.
Rodas jautājums: vai šīs "embrionālās personas" ir cilvēces mazākums, neliela daļa? "Embrionālo cilvēku" iespējamo skaitu veido mākslīgie aborti, kuriem tiek pievērsta katoliskās morāles mācības uzmanība, un to statistika ir zināma. Vēl ir spontānie aborti un zīdaiņu mirstība uzreiz pēc piedzimšanas, kas notiek dabisko apstākļu dēļ. Arī tie veido noteiktu "embrionālo cilvēku" skaitu. Liekas, "embrionālo personu" skaits ir mazāks nekā dzimušo skaits, bet katoliskā versija paredz arī daudzos nezināmos gadījumus, kad embrionālie cilvēki apaugļoto olšūnu veidā tiek iznīcināti abortīvas kontracepcijas dēļ. To skaits nav zināms, bet varētu būt pietiekami liels.
Ir vēl cita problēma: "Noskaidrots, ka 50-70% apaugļoto olšūnu neattīstās un aiziet bojā, kā arī 12% grūtniecību pārtrūkst spontāno abortu dēļ." [5] Citiem vārdiem, sievietes organismā vismaz puse no apaugļotajām olšūnām – tātad "cilvēki un personas" pēc katoliskās baznīcas mācības, bet patiesībā, iespējams, vēl vairāk, ap 70 procentiem, aiziet bojā dabisku apstākļu dēļ bez kaut kādas cilvēka gribas un piedalīšanās. Bet ja šeit nav cilvēka gribas, tad ir Dieva griba, un tādā izpratnē Dievs pats izveidojis tādus cilvēciskos organismus, kuros apmēram divas no trim ieņemtajām embrionālajām būtnēm aiziet bojā. Tātad sieviešu dzemdes šajā izpratnē ir kaut kādi nāves kambari. Vai Dievs pats iznīcina lielāku "embrionālo cilvēku" skaitu nekā paša cilvēce? Manuprāt, tas ir galvenais arguments pret kustību "Pro life". Ja cilvēka dzīve patiešām sākas ieņemšanas brīdī, kādēļ tad lielāko daļu šo "embrionālo personu" daba/ dievs nogalina mātes klēpī? Varbūt pastāv teoloģiska atšķirība starp tiem embrionālajiem cilvēkiem, kas aiziet bojā dabiskā veidā, un tiem, kas aiziet bojā cilvēku iejaukšanās dēļ? Galu galā Dievam jāzina, kādi embriji tiks pazaudēti...
Ja balstāmies uz tradicionālo izpratni par Dievu, kas saskaita visus matus uz ticīgo galvas, tad jau Dievam būtu jāsaskaita arī visi embriji cilvēku miesā, it īpaši, ja Dievs jau no mātes miesas tos pazīst. "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu." (Jeremija 1:5) Tradicionālā izpratnē par Dievu nav iespējami kaut kādi dabiskie procesi, kurus Dievs nekontrolē. Vai tā patiešām varētu būt, ka viņš nekontrolē cilvēcisko būtņu ieņemšanu un attīstīšanu? Jēzus un Marijas gadījumā nekādu spontānu abortu nebija. Var gadīties, ka kādai godīgai katoliskai mātei piedzima desmit bērni, bet tiem ir vēl simts brāļu un māsu, kas tika izskaloti no mātes ķermeņa bez viņas ziņas. Tieši mēnešreizes ir dabiskais process, kad no sievietes ķermeņa tiek izskaloti "embrionālo personu", kurām nebija iespējas turpināt attīstīties, ķermeņi. Un šī "embrionālo personu" nāve notiek bez kaut kādas kontracepcijas vai mākslīgiem abortiem. Jo, ja dzīve sākas ieņemšanas brīdī, kā mums māca, tad patiešām katoliskajā skatījumā sieviešu ķermeņos notiek kaut kāds embrionālais genocīds.
Izskatās, ka Dievs izveidoja cilvēci, lai izmantotu to kā konteineru kādu citu cilvēcisko būtņu radīšanai. Jo izrādās, ka lielākā daļa cilvēces ir tieši šī embrionālā cilvēce. Un pēc augšāmcelšanas atpestītās cilvēces vairākums būs cilvēki ar pilnīgi citu pieredzi nekā mēs. Ja cilvēks, kas veic abortu, ir vainīgs aktā, ko viņš dara, tad vai Dievu mēs vērtēsim pēc citiem kritērijiem? Kad Dievs izveidoja cilvēkus ar tādiem organismiem, kad lielākā daļa cilvēku-embriju aiziet bojā, vai Viņš nav pie vainas? Vai tas tad nav patiešām briesmīgais Dievs? Kas ir tālu no tā mīlošā Dieva tēla, par ko mums mēģina stāstīt baznīca. Vai arī kaut kas nav kārtībā ar Baznīcas mācību un izpratni par embrionālās attīstības pakāpēm. Kā var mīlēt Dievu, kuru neredzam, un ienīst brāli, kuru redzam? Kā var mīlēt personu, kuru neredzam, un ienīst māsu, kuru redzam?
[1] Katoļu baznīcas katehisms, 2270
[2] Katoļu baznīcas katehisms, 2274
[3] Katoļu baznīcas katehisms, 327
[4] Savulaik angļu filozofs Loks uzskatīja, ka piedzimstot cilvēks neko nezina, viņš ir tīra tāfele, uz kuras pieredze sāk atstāt pēdas.
[5] Общая и медицинская эмбриология. Под редакцией проф. Э.И. Вальковича. Ростов на Дону, 2008. Lp.157.
5