Dzeja
02.11.2012

Pēdējie mēneši

Komentē
0

Vakars Bratislavā

Mēs – indietis, īrs un latvietis – iznācām lietū no Slovākijas Nacionālās galerijas, skatījuši Imres Veinera-Krāla gleznu "Básnik", kurā uztriepts aiz necila nama stūra naktī aizlidojošs tēls: lielas, melnas klaidoņa platmales un sirmu sprogu ieskauta, visu redzoša acs, tukšas – uz vienas sarkans ielāps – bikšu staras, sastingušas tikko manāmā viļņojumā, un bāla roka, kas vēl cer nomest uz ietves pēdējo vijolīti. Dzejnieks līdzinājās lupatlasim eņģelim, kas labprāt uzkavētos, taču tā drānās un matos ieplūdis vienaldzīgs vējš, triekdams savādo būtni arvien dziļāk neuzgleznotā pamestībā. Kādā bārā blakus kino "Mladosť" pie "Zlatý Bažant" kausiem runājām par Eiropu, kas tobrīd gāzās lēni, bet noteikti kā Pizas tornis – tā augošā ēna apsedza plecus. Viedais indietis ieskatījās man acīs un izteica līdzjūtību par laikiem, ko piedzīvošu, apaļīga slovāku oficiante tikmēr aizdedza tējas svecīti zem mūsu sarauktajām pierēm. Tas bija vakars pustukšā pilsētā mirkli pirms katastrofas, kad trīs lietū plandoši tēli gaida tramvaju, mērīdami kontinenta pulsu pēc klusuma ielās.

 

* * *

Moon, the clock’s word, dear country, ruin, rain.

Simone Muench

Piemilzt mēness zīlīte, tu kļūsti redzama, vāze nomaļā dārzā,

pēkšņas atmiņas tevi izlej sausu, gāzies stundā, kad lapas

dod dzīvību trūdiem, kad zeme oktobrim atdod pēdējos ziedus.

Stāv mājas apkārt kailiem torsiem, izvalbītiem logiem,

visbeidzot tu ceri uz rītu, skalojamies dārza mūros, un miglu,

kurā tu saņem vēstuli, miglu, kas aprij pulksteņu drupas.

 

* * *

Tuvojas negaiss, jau ievas tam vēdina aleju.

Krampjaino sakņu simtkājis saspringst gaidās.

 

Kāds vecs vīrs pagalmā giljotinē gaili,

izrautu no pieticīgās pils, konkubīņu spārniem.

 

Galva, izbrīnā ieplestām acīm, iekrīt zālē.

Bende ir tukšs kā bluķa seklā iedobe,

 

kurā ātri žūst asins; pirmais grāviens, suņa smilksti.

Skan mūzika cirvim stiegrainā rokā.

 

Kompozīcijas

I

Darbdienas drudzī kaistošos tramvaja vadus

nomainījušas koku pazares,

savā zaļajā sapnī metot ēnu pār lauku,

kurā iebrienam, pametuši divriteņus.

Vēlāk, atgriežoties mēnesnīcas

caurdurtā istabā, man ir divas galvas.

Viena, barodamās no gaismas,

aug pretim griestiem, ietverot pulksteni,

kas apstājies pusnakts pieturā:

ciparnīca kā zirnekļa noausti vadi.

 

II

Viņa mostas istabā, kur abažūrs perē spuldzi,

un ir kaila kā balts uz melna.

Viņa mostas istabā, puķe nakts nezālēs,

kur radio uz palodzes draud ar lietu,

redz tālus mākoņus, peldam uz muguras.

Loga tinte ietver kāršu rozes,

kas savos pīķos tur manu noliekto vaigu,

kas savos pīķos tur zemās durvis,

tām strauji dzēšot viņas kailo muguru,

atstājot mani vienu ar mušu pletni.

 

III

Koks pasviež augļus, viņas pleci maldās,

apaļi un vēsi, starp āboliem stiebros.

Žagatas uz jumta kores, rudens pūš lapas

no taurēm, akā pakaras spainis.

Cik vēl atlicis stundu viņas palagos?

Necik: atvadās plīvo izžauta veļa.

Necik: pusceļā dzeru no kapu pumpja,

kožu ābolā kā aizmigušā plecā.

Saule spiež vīnu no palagiem dārzā,

vasara promejot aizslēdz vārtus.

 

Lāsts

Ērglis pārmet krustu ainavai, virs kuras spārdās

vētras sirds. Māte lasa sasirgušajam pasaku,

meža sūnās grimst milža pēdas; tikmēr vectēvs

saplēš avīzi, skurstenis smēķē viņu dzīves.

 

Nāk rīts, saknes tver pēc zemes, bet satausta

tukšu gaisu, ko pametusi ērgļa svētība.

Nāk augsti, pelēki nami, skatīti no apakšas.

Mirušā acis ir zibens apspīdēti akmeņi.

 

Baltais akvarelis

Māsa, tu esi sveša, uzmodusies ieputināta,

mājās no miega līkločiem; koki – to kroņi debesīs

atgādina zvēru ķetnas sniegā – pavada tevi

uz skolu, kā sapnī izliektiem gaiteņiem,

vēlāk parkā kādas lūpas tuvojas tev kā nazis.

 

Tu dzīvo tur, kur kvēpi noauž staru,

kur gaisma ir aklais, visu mūžu taustās

pretim vēl lielākai tumsai, un tāpēc

tu esi man sveša, tāla no šī tilta, tūristu spieta.

Māsa, viss ir balts, tikai svētie ir melni.

 

Vasara pie aizas

"Arvien vairāk gaismas," tu saki, stāvēdama loga zaļajā četrstūrī. Bez skaņas vējš piepūš putnu buras, migla grimst aizā kā caura laiva. Kad paslēpju galvu spilvenā, šķiet, dzirdu visus ciemata modinātājus – mans rīts ir arī miesnieka un priekšsēdētaja rīts, mūsu saule aust satrauktā pīkstoņā, pasaule dzimst ciparnīcā, ielas izripo no sekundes kā rieksts no čaumalas, ko pāršķeļ ar kurpi pret karsto asfaltu. – Kaut visu varētu teikt vienkāršāk – nokļūt nulles punktā vai uz robežas, rakstīt: "Bija grūti bez tevis," tālāk: "Cik labi, ka atbrauci," bet tā vietā: "Tu stāvi loga zaļajā četrstūrī; āboli atgādina kristālus," vai: "Tu atkal aizbrauksi, tava smarža pametīs šo istabu lēni un mokoši kā galvassāpes pēc garas dienas." Melns suns ienāk mājā no dārza, ceļš virmo savā tukšumā, un tveice atver verandās mazas kafejnīcas. "Arvien vairāk." Bērza rādāmkociņš pieskaras mēnesim, kas, izsūcis nakti, atkāpjas zilgmē. Sienāži tikšķ zālē kā pazaudēti pulksteņi. No aizas nāk putnu saucieni. – "Mūsu laime ir nejauša."

 

1941

Krita bumbas. Manu vecmammu veda zirga pajūgā uz Neretu kristīt. Mācītājam, kurš, patriekts no baznīcas, uzņēma mājās, bija pelnu pelēka, kā no fotogrāfijas izgriezta seja. Sarkana, pārāk sarkana bērnība. Pestītājs peldēja slepus starp ūdensrozēm.

2012. gada maijs – oktobris

Jēkabpils – Sigulda – Prāga

Tēmas

Artis Ostups

Artis Ostups apguvis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Šobrīd strādā LU Literatūras folkloras un mākslas institūtā un studē literatūrzinātni Tartu Universitātes doktorantū

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!