Rainis un Aspazija
17.12.2015

Pēdējā saruna ar dzejnieku Raini

Komentē
0
Saglabā

Publicēts laikrakstā "Sociāldemokrāts" 1929. gada 14. septembrī

Raiņa vairs nav… Viņa nav jau otro dienu, bet vēl pagājušajā pirmdienā es biju pie viņa. Runājāmies, jokojāmies, un nu… viņa vairs nav… Savādi…

Pelēkas septembra debesis, zemas un nemīlīgas, guļ līkajās kāpu priedēs. Lēns vējš sīc kroplajos zaros, un kaut kur tālu dzirdama jūras vienmuļīga dūkoņa. Citādi Majoros klusums. Rets gājējs parādās citkārt dzīvajā Jomas ielā, rets auto aizbrauc pa pelēko asfaltu, un kāds džentelmenis sporta tērpā uz maza motocikletiņa tricina it kā sabiezējušo Jūrmalas gaisu.

Es meklēju Aleksandra ielu. Tur vasarnīcā numur 3 mitinās lielais rakstnieks Rainis, par kura pēkšņo slimību uztraukusies bija Latvijas darba tauta. Meklēju un atradu. Neskatoties uz skanīgo vārdu, ieliņa pavisam maza. It kā baidīdamās no straujās Jomas ielas, viņa ierāvusies zaļās lapu seģenēs – vada ļaudis kāpās. Un aizved arī mani. Netālu no stūra, ieliņas labā pusē, vienkārša divstāvu vasarnīca. Tas Raiņa miteklis. Dodos iekšā. Klusums. Neviens mani nesaņem. Gribu jau doties laukā, kad šaurās trepītēs parādās Rainis. Ak, ciemiņš no Rīgas! Nu, lai nākot tik augšā. Anna (kalpone) aizbraukusi uz Rīgu pēc Aspazijas. Tagad esot mājā viens.

Ieminos par viņa pēkšņo saslimšanu. – "Ak, jaunais draugs, ko nu par slimošanu runāsim," – viņš lepni atbild un tad, kā kādu mierinādams, – "Man jau tagad krietni labāk!"

Īsos vārdos dzejnieks man atstāsta savu slimības gaitu. Bijis vesels, pavisam vesels un tāds arī aizgājis jūrā izpeldēties. Ūdens nebijis vēss. Tikai, kad iznācis malā, sagrābuši aukstumi. Mājās nākot, saticis kādu vietējo strādnieci. Kamēr izrunājušies, pagājis brīdis un aukstumi pieņēmušies.

– "Bet vai nu pirmo reizi tā gadās? Atceros pats – jaunībā peldēdamies dažreiz apsalām galīgi un nekas ļauns nenotika, bet nu, redzat, nolauza."

Nē – tas nav tiesa, ko viņš saka… Nē – tas nevar būt… Šo spēcīgo, bronzas brūno vīru nevar uzveikt neviens. Un tomēr – Rainis ir slims. Ietinies raibā peldu mētelī un veselā deķu kaudzē, viņš sēž uz mazā dīvāniņa. Priekšā galdiņš ar dažiem rūpīgi pārrakstītiem dzejoļu manuskriptiem un puķu vāzi. Rainis ir slims…

*

Medicīna nav Raiņa specialitāte. Viņš nemīl daudz par to runāt. Visu savu viņš ir izdalījis citiem. Visas savas daiļākās domas un jūtas atdevis citiem. Viņš ir aizmirsis domāt par sevi un, liekas, daudz nedomā arī tagad. Rainim ir tik daudz darba, tik daudz ideju, par kurām jādomā, kuras jārealizē. Tās paņēmušas visu viņu, tam pieder viņš viss. Un pat tagad, slimības gultā gulēdams, viņš saka:

– "Man jau nav ilgi vaļas slimot. Darba tik daudz. Tikko aizbraukšu Rīgā – jāraksta lielāka brošūra par Palestīnu. Tai domāju attēlot savus pēdējā ceļojuma iespaidus. Jā – un tad jāraksta 1905. gada revolūcijas atceres kalendāram – jau sen prasa. Daudz, daudz darba man jāpadara šoziem. Būs atkal jālieto mans vecais paņēmiens – "dezertēšana". Zināt, es mīlu vientulību. Man nevajag nekā, tikai klusumu. Tad es varu pilnīgi nodoties savam darbam. Bet Rīgā vientulības nav. Lai izkļūtu no bulvāra čalas, no steidzīgās lielpilsētas, es ziemā bieži "dezertēju" šurp uz Majoriem. Te ir klusums un miers. Paņemu līdzi ēdamo, pats izkurinu krāsni un dzīvoju dienas divas, trīs".

No tā, kas jādara, pārejam uz to, kas padarīts. Rainis smaida.

– "Jūs gribat zināt, ko es pēdējā laikā esmu darījis? Nu labi – iesim raudzīt!" Un viņš ved mani otrā istabā. – "Lūk, skatāties – tas ir mans darbs," – un Rainis rāda man kādu lielu atvilktni. Rūpīgi sakārtoti un sasieti tur stāv Raiņa jaunākie manuskripti.

– "Lūk, te – dzeja. Būs, laikam, vairākas grāmatas. Te, otrā sainītī, – dramatiskie darbi. Un te, atvilktnes labajā stūrī, – proza. Es pēdējā laikā domāju pāriet vairāk uz epiku. Dzeja tautai vairs diezin kā nepatīk, bet teātri to izskauž no saviem repertuāriem. Atliek – stāsti un noveles, lūk, tādā garā, kā Zoščenko raksta. Es nesaprotu, kāpēc lielākā daļa jauno latvju rakstnieku raksta tikai dzejoļus, kad laikmetīgu noveļu sižeti nāk, tā sakot, pa logiem iekšā."

Mēģinu to izskaidrot ar jaunās paaudzes satrauktību un nepastāvību.

– "Nē – nevajag tūlīt tiesāt. Vienmēr vajag censties saprast. Tā ir daudz labāk, ticat man – daudz labāk," – dzejnieks mani pamāca.

Pagājušas jau divas stundas. Pēc desmit minūtēm atiet vilciens, man jāiet. Manu roku saņem dzelžaini pirksti un stingrs: "Uz drīzu redzēšanos" liek ticēt, ka Rainis tiešām jau vesels. Bet… pelēki mākoņi karājas kāpu priedēs, kaut kur tālu dūc jūra – un Raiņa vairs nava…

Arvids Borincs

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!