Vēsture nesniedz atbildi uz jautājumu, vai un kad Ukraina spēs piedot Krievijai.
Ja paliekam pie hipotēzes, ka tuvākā mēneša laikā nesāksies kodolkarš (pretējā gadījumā tālāk izklāstītais kļūst bezjēdzīgs), tad kaut vai ģeogrāfisku iemeslu dēļ kaut kad – pēc pusgada, gada, diviem – Ukrainas sabiedrībai būs jāmēģina saprast, kā izturēties pret Krievijas sabiedrību. Respektīvi, attieksme pret Krievijas pašreizējo varas eliti diez vai mainīsies tuvākajās desmitgadēs, jautājums ir par to, ko diezgan kaitinoši vispārināti sauc par "tautu".
Lai gan pasaules vēsture diemžēl ir pārpilna ar asiņainas vardarbības un pārestību epizodēm, jāsecina, ka nekāda piedošanas vai samierināšanās algoritma nav. No vienas puses, redzam gadījumus, kad samērā ātri – dažu paaudžu laikā – kaut kāds izlīgums notiek. Klasisks gadījums ir 20. gadsimta laikā vairākkārtīgi karojušās Vācija un Francija. Pieļauju, ka aizvainojumi pat šajā gadījumā saglabājas, pārvēršoties otrai pusei neglaimojošos stereotipos, tomēr kopumā, cik zinu, Francija un Vācija ir spējušas šīs lappuses pāršķirt. Kā labu piemēru var minēt arī vairākas ļoti nepatīkamas epizodes Polijas un Ukrainas attiecībās, piemēram, t.s. Volīnijas traģēdiju 1943. gadā. Gan Polijā, gan Ukrainā – vismaz līdz Krievijas iebrukumam – bija radikāļu grupas, kas turpināja nodarboties ar debatēm "kurš pirmais sāka, kurš noslepkavoja vairāk", tomēr kopumā cilvēki abās valstīs ir spējuši tikt pāri šai problēmai, par ko liecina arī Polijas nenovērtējamā palīdzība Ukrainai šobrīd. Nostatus šādā iedomātā uzskaitījumā ir gadījumi, kad piedošana notikusi tik salīdzinoši viegli, ka tas rada dažus piedevējiem nepatīkamus jautājumus. Te kā piemēru var minēt kalmikus, starp kuriem pat Otrā pasaules kara laikā izsūtītie vai izsūtīto pēcteči pret šodienas Krieviju izturas ļoti lojāli.
Tomēr vairāk, šķiet, ir gadījumu, kad piedošana un izlīgšana nenotiek pat pēc vairākām paaudzēm. Armēnija un Turcija, nācijas nu jau bijušās Dienvidslāvijas teritorijā (jo īpaši serbi un Kosovas albāņi), Indija un Pakistāna (t.s. britu Indijas sadalīšana 1947. gadā) un vēl un vēl. Apgalvojums "laiks dziedē" ļoti bieži izrādās aplams, turklāt diez vai kādam ir tiesības moralizēt par nepiedošanas tēmu.
Protams, ir noderīgi mēģināt saprast, kādēļ tā notiek un vai ir iespējama kāda – lai cik tas neiejūtīgi skan – nepiedošanas tipoloģija.
Zināmā mērā visvienkāršākie ir gadījumi, kad vēsturiskās netaisnības tēmu savās interesēs uztur politiķi. Atļaušos apšaubīt, ka bulgāri patiešām arī 20. gadsimta nogalē turpināja turēt (un arī šobrīd joprojām tur) tik ļaunu prātu uz turkiem un musulmaņiem kopumā, lai kvēli atbalstītu gan apmēram 360 000 līdzpilsoņu izsūtīšanu 1987. gadā [4], gan Bulgārijas vēstures un kultūras mantojuma "tīrīšanu" no "osmaņu impērijas mantojuma" jau mūsdienās. Tomēr acīmredzot gan komunistu, gan mūsdienu politiķiem Bulgārijā ir izdevīgi seno domstarpību tēmu turēt "karstu".
Otrajā grupā varētu būt gadījumi, kad pastāv skaitliski relatīvi nelielas, bet skaidri iezīmētas cietušo cilvēku grupas, kas nepiedošanas diskursu uztur. Piemēram, Japāna un Dienvidkoreja kā divas demokrātiskas valstis droši vien uzskatītu par pareizāku Otrā pasaules kara posma notikumus lieki neaktualizēt. Bet, kamēr līdz galam godīgi neizrunāta (no Japānas puses) paliek t.s. komforta sieviešu tēma (daļa no šīm seksuālajai vardarbībai pakļautajām sievietēm joprojām ir dzīvas, galu galā viņām ir pēcnācēji), aizvainojums pret Japānu saglabājas. Eiropā šāds gadījums ir Sudetijas vācieši. Pieļauju, ka vairumam Vācijas sabiedrības šī 1938.–1945. gada tēma vairs nešķiet būtiska, bet – kamēr saglabājas Sudetijas vāciešu kopiena, tā turpina atgādināt par pārestībām no čehu puses, kas savukārt prognozējami atmodina čehos atmiņas par nacistu nodarīto un ir pamats abās pusēs, kā saka, uzsist asini.
Ukraina ietilpst trešajā grupā – kad ciešanas skar konkrētās sabiedrības nepārprotami lielāko daļu. Turklāt naidu šoreiz pastiprina tas, ka liela daļa Krievijas sabiedrības uzbrukumu atbalsta. Mēģināšu paskaidrot. Šī, protams, nav pirmā reize, kad Kremlis sagādā Ukrainai ciešanas – spilgts piemērs ir boļševistiskā režīma izraisītais bads Ukrainā 1932.–1933. gadā (golodomors, kas nonāvēja vairākus miljonus cilvēku). Tomēr es varu vismaz hipotētiski pieņemt, ka cilvēki Ukrainā – neapšaubāmi atceroties šo traģēdiju – notikušo saista ar Staļina režīmu, kurā galu galā cieta arī miljoniem krievu (un ne tikai) izcelsmes cilvēku. Respektīvi, cietēja bija arī Krievijas sabiedrība. Jaunās traģēdijas kontekstā Krievijas sabiedrību par cietēju nu nekādi nevar uzskatīt (lai cik žēlabaini sankciju ietekmi komentētu pussprāgušās t.s. liberāļu aprindas Krievijā). Varam formulēt vēl citādi. Cilvēkiem Vjetnamā vai Alžīrijā ir vieglāk piedot attiecīgi ASV un Francijas sastrādāto viņu zemēs, jo gan ASV, gan Francijā tolaik bija spēcīga pretkara kustība. Krievijā tādas nav, attiecīgi Ukrainas sabiedrībai ir visas tiesības par savu ciešanu avotu uzskatīt ne tikai Putinu, bet Krieviju kopumā. Šis aspekts jautājumu, vai Ukraina spēs Krievijai piedot, padara vismaz šobrīd neatbildamu.
Protams, var jautāt, vai piedošana vispār ir tēma, par kuru vērts runāt – vai piedošana ir nepieciešama? Es nebūt neapgalvoju, ka piedošana ir augstas morāles pazīme, apliecinājums nācijas garīgajam spēkam vai tamlīdzīgi. Var arī nepiedot, un Ukrainai ir visas tiesības izvēlēties šādu ceļu – jo vairāk tādēļ, ka nekas neliecina par Krievijas sabiedrības vēlmi pārskatāmā nākotnē lūgt piedošanu. Mani šajā gadījumā daudz vairāk interesē citi aspekti. Viens no tiem ir nepieklājīgi savtīgs – ja esam reālisti un saprotam, ka daļa no Ukrainas Latvijā ieceļojušo te paliks ilgāk par dažiem mēnešiem vai pusgadu, jautājums ir par to, kā veidosies šo cilvēku un Putina vietējo atbalstītāju attiecības. Šajā jautājumā nav zemtekstā paslēptu baiļu no konfliktiem un vēlmes bēgļus mīļā miera labad kušināt. Nē, lai ukraiņi Latvijā reaģē tā, kā uzskata par nepieciešamu. Vienkārši ir vēlme saprast, kas ar lielu varbūtību mūs sagaida. Otro aspektu varētu formulēt tā: vai paši cilvēki Krievijā saprot, ka ar lielu varbūtību viņus gadiem ilgi ienīdīs nevis teiksmainie "pindosi" (tā Krievijā nicinoši apzīmē amerikāņus), "pribalti" vai "izvirtušie eiropieši", bet vēsturiski patiešām (liekam mierā Kremļa murgainās idejas) tuva, pareizticīga un – kas būtiski! – daudzskaitlīga slāvu tauta? Skaidrs, ka tā ir tukša runāšana no manas puses, bet es Krievijas cilvēku vietā ļoti daudz par to domātu – piedos ukraiņi vai nepiedos?
0