15. decembrī Dailes teātris un fonds "Mākslai vajag telpu" rīkoja diskusiju "Kur pazuda valsts". Konteksts: 2023. gada janvārī gaidāma pirmizrāde, kas vērsta uz 1939.–1940. gadu Latvijas notikumu pārdomāšanu.
Tālāk lasāmā teksta autors bija diskusijas dalībnieks, tomēr vienlaicīgi ir uzticīgs Alana Grīnspena stila sekotājs. Proti, ilggadīgajam ASV Federālās rezervju sistēmas vadītājam raksturīga savdabīga izteikšanās maniere, ko viņš pats ir raksturojis tā: "Ja jūs sapratāt, ko es teicu, tad tas nozīmē, ka esmu izteicies neskaidri." Citiem vārdiem sakot, diskusijas rīkotāji jautājumus uzdeva korekti, tomēr man šķiet, ka būtu pareizāk savu viedokli formulēt rakstveidā.
Es, protams, nedaudz vienkāršošu, tomēr gan gaidāmā luga, gan par vēsturi interesi izrādošā Latvijas sabiedrības daļa joprojām labprāt nodarbojas ar jautājumiem žanrā "Vai Ulmanis nevarēja rīkoties citādi?", "Vai autoritārais režīms veicināja Latvijas okupāciju?" un tamlīdzīgi.
Jāatzīst, ka esmu savādā situācijā, jo, nebūdams Kārļa Ulmaņa personības vai viņa "laiku" fans, esmu spiests zināmā mērā tālāk nodarboties ar attaisnojumu formulēšanu.
Pirmkārt, ieilgusī mīcīšanās ap konkrēto personāžu un viņa izveidoto režīmu kā kaut ko teju vai unikālu – sliktā nozīmē – ignorē to, ka tikpat traģisks liktenis sagaidīja arī Igauniju un Lietuvu. Savukārt iebildumam, ka arī Igaunijā un Lietuvā politiskie režīmi tolaik bija – lietojot mūsdienu terminoloģiju – autoritāri (vieglāka versija, smagāka versija – tas jau ir cits jautājums), pretī var likt atgādinājumu, ka no agresijas (nacistiskās Vācijas izpildījumā) nepasargāja arī demokrātiskie režīmi Čehoslovākijā vai Dānijā. Ja totalitāra un agresīvi noskaņota valsts ir ieplānojusi kādu salīdzinoši krietni mazāku un vājāku valsti iekarot un pakļaut, tad demokrātija upurim daudz nepalīdzēs. Es autokrātiskā režīmā dzīvot negribētu, un šī tēze nav domāta kā attaisnojums režīmam, tomēr, vēlreiz, demokrātija per se ģeopolitiskajās spēlēs diemžēl neko negarantē.
Te pamatoti var iebilst, ka, pat ja šī tēze ir pareiza, autoritārs režīms situāciju pasliktina – tādā ir ierobežota informācijas aprite, pārlieku centralizēts lēmumu pieņemšanas mehānisms un citi no vadonisma izrietoši "jaukumi". Tā tiešām ir, tomēr man šķiet, ka starpkaru periodā vispār bija maz iespēju, ja tā var teikt, perfektai ārpolitikai. Citiem vārdiem sakot, dominēja t.s. mazākā ļaunuma izvēlēšanās, laipošana, cerēšana, ka "varbūt noveiksies". Piemēram, jau 1923. gadā čehi nonāca situācijā, par kādām saka: "Labu variantu nav." Proti, kad Francija okupēja Rūras apgabalu, no vienas puses, Prāga varēja tikai priecāties par savu dārgo sabiedroto un drošības garantu; no otras puses, tas bija pamatīgs trieciens čehiem ļoti būtiskajai Vācijas ekonomikai un arī radikalizēja prāvo etnisko vāciešu kopienu Čehijā. Citiem vārdiem sakot: ja Latvijā būtu saglabājusies parlamentārā demokrātija, valsts elite, ļoti iespējams, 1939.–1940. gadā būtu rīkojusies jēdzīgāk – piemēram, atklātāk un godīgāk raksturojot situāciju sabiedrībai –, tomēr nekādu diži labu risinājumu vienalga neatrastu. Tāds nu bija laiks (nezinu, vai šodien ir citādi…), kad bija daudz soļu, kas no šodienas vērtētāja prizmas var šķist dīvaini un naivi. Piemēram, kad 1940. gadā Vācija izvirzīja Bulgārijai prasību par ebreju deportāciju, bulgāri centās īstenot droši vien no viņu pašu viedokļa varen viltīgu politiku – deportēt ebrejus no bulgāru jauniegūtajām teritorijām Maķedonijā un t.s. Rietumtrāķijā, "savējos" ebrejus pasaudzējot. Mēs, protams, zinām, ka šāda problēmas "stiepšana garumā" parasti tāpat neko nedod, bet mums te palīdz distance laikā.
Otrkārt, dīvaina liekas brīnīšanās par to, kā gan Ulmaņa režīms vispār varēja ticēt kaut vienam komunistiskās Krievijas vadoņu izteiktajam solījumam. Šodien mēs zinām, kāds bija totalitārais režīms kaimiņos, bet atgādināšu, ka desmitiem Rietumu intelektuāļu divdesmitajos un trīsdesmitajos gados apmeklēja boļševiku valsti un tikai retais starp šiem patiešām gudrajiem un talantīgajiem cilvēkiem pēc atgriešanās savā valstī klāstīja līdzcilvēkiem, ka bijis vienā briesmīgā un bīstamā zemē. Var, protams, aizrādīt, ka daļa no šiem "noderīgajiem idiotiem" bija ar kreisu politisko orientāciju, tomēr man šķiet, ka daudziem no mums vispār nav sveša nevēlēšanās atzīt, ka tūlīt, tūlīt būs ļoti slikti. "Nu, nevar taču būt, ka…." Tiem, kuri lasa krievu valodā, varu rekomendēt tekstu apkopojumu par matemātikas un fizikas attīstību Vācijā. Varētu šķist, ka ebreju izcelsmes zinātniekiem, kuri bija saskārušies ar antisemītismu akadēmiskajās aprindās jau 20. gadsimta sākumā, visām iespējamām "sarkanajām lampiņām" vajadzēja iedegties vismaz 1931.–1933. gada Vācijā. Bet neiedegās. Vai nevarēja iedomāties, ka "parasts" antisemītisms var kļūt tik slepkavniecisks? Nezinu. Par to, cik ilgi "demokrātiskā Rietumu pasaule" vai nu vispār neņēma Hitleru nopietni, vai arī cerēja, ka "gan jau nebūs tik traki", ir sarakstīts desmitiem grāmatu. Es īpaši rekomendēju vienu par Čehiju [1] starpkaru periodā – politiķi Prāgā labi saprata Hitlera ambīcijas un to, kā viņš saviem mērķiem izmanto Sudetijas vācu kopienu, un viņi "tiešraides režīmā" varēja fiksēt situācijas pasliktināšanos, taču vienalga cerēja, ka Vācijai pietiks ar Sudetiju, līdz tas viss beidzās ar to, ar ko tas beidzās. Viņi nebija muļķi, un viņi bija patrioti. Acīmredzot dažkārt mēs psiholoģiski nespējam pieņemt to, kas ir pilnīgā pretrunā ar mūsu priekšstatiem par labo un ļauno.
Profesors Aivars Stranga diskusijā minēja, ka Ulmaņa režīms esot ļoti uzticējies Staļina solītajam, jo solījis taču "pats Staļins". Te patiesi varētu būt spēkā tāda ačgārna loģika: mazais Vadonis ir pārliecībā, ka cits, kaut arī daudz lielāks Vadonis – mūsu gadījumā Josifs Visarionovičs – spēj pilnībā visu kontrolēt (Vadonis taču!), un tādēļ uzticas "kolēģim". Man subjektīvi nesaprotamāka ir paļaušanās uz Hitlera Vāciju. Proti, par Latvijas vietējiem nacionālsociālistu faniem informācijas bija pietiekami. Kad 1935. gada septembrī notika tiesas process pret dažiem šādiem personāžiem, pats Politiskās policijas priekšnieks Jānis Fridrihsons tiesā atzina, ka apsūdzēto darbība – ne vairāk un ne mazāk – bijusi vērsta uz Latvijas neatkarības "iznīcināšanu un pievienošanu Vācijai". Un kāds bija sods? Lielākoties "nosacīti", bargākie – trīs un pieci mēneši cietumā [2]. Tāpat ir daiļrunīgas ziņas par Vācijas nodomiem aģentu ziņojumos 1938. gadā. Citētā vēstures avotu krājuma sakārtotājs, profesors Inesis Feldmanis, gan pieļauj, ka "Ulmanis ļoti labi saprata situācijas nopietnību un radušos draudus Latvijas neatkarībai. Ne velti Ulmaņa valdība [..] uzņēmās lielu ārējo parādu par vācbaltiešu īpašumiem, ko tie bija atstājuši Latvijā. Tādā veidā bija iecerēts saglabāt un pat kāpināt Berlīnes interesi par Latviju" [3]. Vai tātad jāsecina, ka par hitlerisko Vāciju Ulmanim tomēr ilūziju nebija, bet par Staļina PSRS bija? Tas būtu diezgan savdabīgi, tomēr nešķiet pareizi tālāk izvērst tieši šo tēmu.
Jo ir vēl cita, ne mazāk interesanta. Ja nu Ulmanis tā un šitā "nogulēja", "nočammājās" un tā tālāk, tad kā, galu galā, ar dārgo Latvijas tautu? Visus iemidzināja režīma kontrolētā prese (citas jau pēc 15. maija apvērsuma nebija) un bēdīgi slavenais "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās…" finālā? Tam visam droši vien bija sava un liela nozīme, tomēr tad arī jāsaka, ka mūsu priekšteči paši bijuši domāt negriboša, snaudulīga un kūtra sabiedrība. Mani sevišķi neuztrauc iespēja, ka varbūt kādam šāda "diagnoze" varētu šķist aizskaroša, tomēr domāju, ka aina ir komplicētāka. Te atļaušos citēt profesori Vitu Zelči, kuras iztaujāšana, ceru, 2023. gadā rezultēsies ar grāmatu "15. maija Latvija. Latvju autoritārisma īpatnības". Ieskicējot Latvijas sabiedrību starpkaru periodā, profesore min, manuprāt, divas būtiskas nianses. "Daudzi laikabiedri un vēsturnieki [..] mēdz teikt, ka Ulmaņa apvērsums, ar to saistītais autoritārisms un tā ideoloģija sakņojās iepriekšējo iekārtu radītajā cilvēku mentalitātē. Jāatceras, ka Latvijas sabiedrība nāca no Krievijas absolūtās monarhijas, kurā pat Valsts dome netapa par konstitucionālās monarhijas sastāvdaļu, bet drīzāk bija tāda ļoti ierobežota domu apmaiņas platforma, nekas vairāk." Un otrā: "Latvijas gadījumā jāņem vērā vēl arī tas, ka tā bija sabiedrība, kas izgājusi cauri milzīgai vardarbības pieredzei Pirmajā pasaules karā. Katrs zināja, ko tas nozīmē, ka kāds mirst, kādu nogalina." Manā interpretācijā tas nozīmē, ka, no vienas puses, bija pagājis pārāk maz laika, lai sabiedrība būtu tikusi vaļā no hierarhiskā varas izpratnes modeļa, un, no otras puses, salīdzinoši īsā periodā piedzīvotā vardarbība un posts mudināja ļoti augstu vērtēt mieru, pat ja šis "galvenais, lai nebūtu kara..." nozīmēja arī zināmu pielāgošanos un konformismu. Vai mums ir tiesības te ko pārmest? Domāju, ka ne.
Un nobeigumā: skaidrs, ka refleksija par 1939.–1940. gadu mūsu sabiedrībai kļūst jo interesanta un svarīga kontekstā ar pēdējā gada notikumiem mūsu reģionā. Vispār nav laba doma vilkt paralēles un runāt par "vēstures mācībām", jo visbiežāk šīs konstrukcijas ir neveiklas. Šodienas Latvijā labā ziņa ir tā, ka savulaik veiktās izmaiņas likumdošanā nozīmē, ka iespējamā X stundā valsts bruņotie spēki vairs nav atkarīgi no viena, divu vai triju personāžu domām un noskaņām. Savukārt, ja runājam par sabiedrības gatavību pretoties, tad patiesībā varam tikai minēt, un te nav kāda aizskaroša mājiena. Ļoti maz ir cilvēku, kuri miera apstākļos deklarēto apņemšanos spēj pilnā mērā pildīt arī reāla kara situācijā. Tas ir tikai cilvēciski. Ir nedaudz amizanti nojaust, ka slīdu konservatīvā klasiķa Karla Šmita virzienā, tomēr man šķiet, ka, lai pārvarētu pašsaglabāšanās instinktu, ir nepieciešams pirmkārt un galvenokārt definēt savu ienaidnieku, šo pretinieku uztvert, kā teiktu Šmits, eksistenciāli nopietni un, piebilstu es, patiesi ienīst un vēlēties to nogalināt. Tas ir ļoti nopietns un smags jautājums.
[1] Crowhurst, P. (2020). A History of Czechoslovakia Between the Wars : From Versailles to Hitler’s Invasion. Bloomsbury Academic.
[2] Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). Latvijas Universitāte, 2016, 100.–101. lpp.
[1] Turpat, 183. lpp.
1