Par spīti ekspertu brīdinājumiem sajūta ir tāda, ka pandēmijas krīze iet mazumā. Viena no pazīmēm – arvien vairāk cilvēku atsāk ceļot vai vismaz plānot ceļojumus. Arī sevi pieķēru pie domas – varbūt vienīgais, kas liedz kaut kur doties, ir neticība, ka tas atkal ir iespējams? Žurnāliste ekrānā izsaka paradoksālu aicinājumu – brauciet uz Parīzi, tagad ir īstais brīdis apskatīt Luvru, jo ir tik maz tūristu. Varbūt tiešām?
Man būtībā patīk ceļot. Patīk kaut uz mirkli redzēt vietas, kurās neesmu bijis. Grūtāk aprakstīt, ko es svešās zemēs meklēju. Varētu teikt, ka es braucu skatīties – man ieraudzīt nozīmē labāk saprast. Tu vari lasīt Anglijas vēstures grāmatas (un es to daru), bet tad, kad tur nonāc, kaut kas sakārtojas, kļūst asāk fokusēts un, manuprāt, skaidrāks. BET es nebraucu satikt cilvēkus. Patiesībā ceļošana man vienmēr ir arī stress, jo man nepatīk neziņa un pārpratumi – komunikācijai ar "vietējiem iedzīvotājiem" es ļaujos, bet tas noteikti nav tas, ko ceļojumos meklēju. Es gribu tikai vērot, ne piedalīties. Sjindžuku stacija ir ekstātiska – dienas laikā to apmeklē miljons pasažieru, un impulsu daudzums, kas iebliež pa maņām, man sagādā baudu, bet pajautāt kādam, kā nopirkt metro biļeti, ir pārbaudījums, kas prasa milzu piespiešanos un varonību.
Savā ziņā biju pārsteigts, ka pandēmijas laikā nemaz nepārdzīvoju to, ka nav iespējas kaut kur aizbraukt. Tikai pēdējā laikā prātā iezogas domas par ceļošanu. Un atkal – ačgārnā veidā tās aizceļo pie pārpratumiem un pārbaudījumiem, kādus nācies piedzīvot. Lūk, dažas no šīm traumatiskajām atmiņām.
Kultūršoks
Kultūršoku pilnā vārda nozīmē neesmu piedzīvojis. Tuvākais tam bija pirmais brauciens uz Rietumiem, konkrēti – uz Zviedriju. It sevišķi tagad, kad atceros, nākas secināt, ka zviedriem mēs, postpadomju studenti, noteikti šķitām ļoti eksotiski. Analoģija varbūt varētu būt ziemeļkorejieši. Līdz tam es nekad nebiju bijis ārpus Padomju Savienības. Pirmais, ko atminos no Zviedrijas, ir benzīntanks, pie kura piestājām. Mūs busiņā veda no lidostas uz Linčepingu vai Norčepingu (kas to lai tagad zina), bija nakts, un benzīntanks bija izgaismots košās krāsās, bet tā iekšpuse vispār atgādināja raganas piparkūku namiņu. Neko tamlīdzīgu nebiju dzīvē redzējis – padomju benzīntankiem patiesībā nebija pat iekšpuses, kur nu vēl kaudzes ar dažādiem ārzemju labumiem. Tas nebija pēdējais brīnums – man īpaši patika automātiskās durvis, ko nekavējos norādīt saviem zviedru kolēģiem. Esmu pārliecināts, ka viņi novērtēja manu spēju saskatīt aizraujošo arī vienkāršās lietās, lai gan, no otras puses, vai kāds patiešām ir gatavs teikt, ka automātiskās durvis nav tehnoloģisks brīnums? Uz atvadām apmainījāmies ar dāvanām. Arī tas bija kā paņemts no antropoloģijas mācību grāmatas: atceros, ka es jauniešu pārim, kuri mani uzņēma, uzdāvināju vecāsmātes adītus rakstītus dūraiņus, bet viņi man – siera nazi, kāds esot raksturīgs tikai Zviedrijai (kas nav taisnība) un kasti ar tako laiviņām, ar kādām reizi viņi mani bija cienājuši. Manas kursabiedrenes saņēma kafijas automātu un garās zeķes ar gumiju.
Barbars
Valodas vajag mācīties. Nav iespējams aprakstīt visus pārpratumus un mulsuma mirkļus, kuriem nācies iet cauri tāpēc, ka ir nobrukumi valodiskajā komunikācijā. Ņūfaundlendā es nevarēju nopirkt peldbrilles, jo sporta veikalā prasīju pēc brillēm (glasses) – pārdevēja rausta plecus, nesaprot, ko es šeit pie viņiem vēlos, aicina citu darbinieci palīgā – galu galā noskaidrojām, ka gribu peldbrilles (goggles). Tokijas Ueno parkā aizgāju meklēt sabiedrisko tualeti, lai pačurātu. Kad atnācu atpakaļ, manas kolēģes priekšā stāvēja maziņš, sažuvis japānis un klusā balsī viņai kaut ko gari stāstīja. Es pienācu, teicu: "Ejam," – un viņu saruna pārtrūka. Manis dēļ kolēģēm, divām filozofijas profesorēm, vajadzēja Londonā gulēt vienā gultā, jo es biju pasūtījis istabu ar double bed, nevis twin bed. Kādai izraēlietei Haifā jautāju, vai viņa runā angliski vai krieviski, viņa atbildēja, ka ivritā.
Transports
Kā tas var būt, ka mājās sabiedriskais transports ir ikdienas sastāvdaļa, kuru tu pat īsti nepamani, bet ārzemēs tas kļūst par nepārtrauktu eksāmenu, kurā grūtības sagādā pat biļetes nopirkšana? (Pat biļetes paņemšana – reiz Oksfordas autobusā uzjautrināju priekšā sēdošos pasažierus, mēģinot ar veiklu kustību noplēst biļešu aparāta izdrukāto biļeti – kā izrādās, tā bija vienkārši jāpaņem.) Ir vietas, kur pastāv nerakstītie noteikumi – vismaz pirms daudziem gadiem, kad biju Budapeštā, man paskaidroja, ka metro biļete ir jāpērk, bet autobusos nav, jo tajos nekad nav konduktoru, un tiešām – vienīgais, kurš kompostrēja biļetes, biju es. Bet lielākoties noteikumi ir skaidri un gaiši uzrakstīti, lai gan ne jau vienkopus, ne jau īsi un saprotami un ne jau angliski. Manā pieredzē īpaši izceļas Vācijas starppilsētu vilcienu sistēma. Pieņemu, ka, ja to labi pārzina un neuztver vilcienu sarakstu nopietni (vācu "punktualitāte" ir mīts, ticiet man!), tad problēmu nav. Bet tajā ir jāielaužas, un vienmēr jau ir izpalīdzīgi kontrolieri: "Jūsu biļete ir uz citu vilcienu. Nē, jums nav jākāpj ārā. Jums ir tikai jāpiemaksā." Un, kad vilciens ir piepildījies pilns, tad uzrodas kāds, kurš nopircis biļeti tieši uz to vietu, kurā tu sēdi. Jūs teiksit: kāpēc tad es pats nenopērku biļeti ar rezervētu konkrētu vietu? Bet es nevaru iedomāties sevi pieejam pie kāda bezbēdīga ceļotāja (vācieša? ārzemnieka? sirmgalvja? sievietes ar bērnu?) un vicinām savu rezervētās vietas biļeti: "Entschuldigen Sie bitte! I’m from Latvia, the land that sings, and this is my seat!" Tad jau labāk stāvēt kājās.
Restorāni
Daļa restorānu apkalpotāju tūristus uzskata par zemcilvēkiem. Atceros, ka vienā braucienā uz Londonu ar kolēģiem apmeklējām ķīniešu restorānu un cita starpā pasūtījām tēju. Oficiantes tēju tasēs lēja kā ar šļūteni, ar vienu kustību piepildot tasi pēc tases, – un nekas, ka tajā telpas daļā, kas šķīra vienu tasi no otras, tēja lija uz galda. Mēs bijām šokā, bet nesapratām, vai tas ir veltījums mums vai kāda eksotiska ķīniešu tradīcija. Un, protams, neko neteicām. Diemžēl jāatzīst, ka arī mana instinktīvā reakcija uz šādiem gadījumiem ir neko neteikt, tikai paturēt prātā un turpmāk izvairīties no līdzīgām situācijām. Domāju, ka vietās, kur apgrozās tūkstošiem tūristu, šāda stratēģija ir diezgan bezcerīga. Vispazemojošākais gadījums bija Roterdamas tirgū – tā ir grandioza, tuneļveidīga ēka – ļoti iespaidīga modernā arhitektūra. Reiz iegājām vienā no turienes zivju restorāniem, un kaut kā ienāca prātā – Roterdamas osta, jūra, jūras veltes, austeres… Tad nu oficiante mums atnesa austeres. Uz šķīvja atradās austeru vāki, kuru vidū sarāvušās gulēja mazas, pelēkas ķeskiņas – it kā austeres. Un par šo man tiešām ir kauns – mēs vienkārši apstulbām, paknibinājāmies un neko neteicām. Viņa arī neko. Vismaz ne mums, lai gan esmu pārliecināts, ka virtuvē darbinieki vai pušu plīsa no smiekliem par stulbajiem tūristiem.
Vispār nav tā, ka es nekad neprotestētu. Reiz apsēdāmies kafejnīcā Parīzē tieši pretī Gare du Nord stacijai, mums bija stunda laika līdz Eirotuneļa vilcienam, kafejnīca bija būtībā tukša, pāris apmeklētāju, bet oficiante mums nepievērsa nekādu uzmanību un uz mūsu pusi pat nepaskatījās. Projām ejot, pateicu viņai, ko par to domāju. Viņa izskatījās ļoti pārsteigta. Pēc tam gan man kolēģis teica, ka franču oficianti tā izturas pret tiem, kuri paši apsēžas, nevis gaida, kad viņus apsēdina. Un mēs tiešām apsēdāmies paši. Tā ka izgāzos es. Kā tad oficiante varēja zināt, ka mēs kaut ko gribam, ja vienkārši paši ienācām kafejnīcā un apsēdāmies?
Tirgotāji
Un tad, protams, pienāk mirklis, kad tu gribi kaut ko īpašu nopirkt. Kādu suvenīru. Un tā nu pasaulē ir iekārtots, ka tas nozīmē sastapšanos ar pārdevēju. Kā viens tirgotājs Stambulas Lielajā tirgū teica: "No kurienes jūs esat? No Latvijas? Es zinu, kas Latvijā ir ļoti iecienīts. Ādas jakas! Un es tieši tirgoju ādas jakas!!!" Tas man Stambulas tirgū patika – varēja just, ka sastopies ar kādu ilgi izkoptu mākslu – tirgū mēs bijām nelielā latviešu bariņā, tirgotāji noklausījās mūsu pusskaļās sarunas un drīz pievienojās, viņi sauca: "Arti! Arti!" Tāpat atceros, ka skatījos tradicionālos turku suvenīrus – lakatus. Pārdevējs man nosauca cenu, es tik smējos, tā nevar būt, es tikko biju Ankarā, tur šādus lakatus tirgoja par tādu un tādu, daudz mazāku naudu. Viņš saka, ka nu, ja jau tā, viņš esot ar mieru man un tikai man pārdot par tādu pašu cenu kā Ankarā. Nu, cilāju lakatus, domāju, galu galā saku: "Līkop! Lai ir tāda pati cena kā Ankarā!" Kad gāju projām, tirgotājs smaidīja...
Pēc konferences Haifā nolēmu apskatīt Jeruzālemi. Atbraucu ar autobusu un ar savu milzīgo somu aizvilkos līdz viesnīcai, kas manā ceļvedī uzrādījās kā samērā lēta. Noskaidrojās, ka numuriņš maksā 70 dolāru, kas man toreiz bija daudz. Teicu: pameklēšu vēl, par ko izpelnījos dīvainu skatienu no viesnīcas darbinieka. Kaut kā aizvilkos līdz vecpilsētai un pa Jafas vārtiem ienācu Jeruzālemē. Tur mani sagaidīja divi arābi, kuri jautāja, vai es meklēju naktsmītni. Es teicu, ka jā, bet lētu. Viņi teica, ka tādu man sagādās, un aizveda mani turpat uz armēņu rajonu. Man tika istaba mājā, kas piederēja vecai armēnietei, kura angliski nerunāja, bet laipni smaidīja un māja ar galvu, vēl man bija duša tieši virs klozetpoda – kad mazgājos, poda brilli varēja noņemt, un tādā veidā tā saglabājās sausa. Patiesībā jau vieta bija brīnišķīga, pašā vecpilsētā, jebkurā mirklī varēja iziet un aizstaigāt kaut vai līdz Raudu mūrim, kas naktī izskatījās īpaši iespaidīgi. Kad biju nolicis mantas, devos apskatīt pilsētu un uzdūros abiem saviem labdariem. Un viņiem tieši bija suvenīru veikaliņš. Tur bija arābu lakati jeb kufiji, halāti, dažādas rotas, kaut kādi pārzāģēti akmeņi un tamlīdzīgi. Iekritu lamatās – man bija tikai ceļojumu čeki simt dolāru vienībās. Un, jo ilgāk vilkās mūsu saruna, jo neiespējamāk man šķita neko nenopirkt. Turklāt viņiem bija ģimenes, bērni un viņi šodien neko nebija pārdevuši, un bērni taču jābaro. Tagad es, protams, apzinos, ka bija simts un viens veids, kā atrisināt šo dilemmu, bet tobrīd padevos. Nopirku nelielu kaudzīti krāmu par simt dolāriem. Manam kufijam pat nevarēja piemeklēt labu striķi, jo mana galva bija par lielu viņu striķiem. Dabūju sedziņu, ko likt zem datora peles, vēl kaut ko, vairs neatceros. Protams, pie viņiem vairs negāju. Tomēr mani mierina doma, ka viņu bērni, ja tādi patiešām bija, tajā dienā nevis dzīvoja badā, bet paēda par simt dolāriem.
8