Jāņu nedēļā vairākas mūsu publiskās diskusijas bultas sāka rādīt vienā virzienā. Vispirms, Valsts prezidents izsludināja grozījumus Izglītības likumā (t.s. "tikumības klauzula"); otrkārt, Rīgā notikušais Eiropraids saņēma virkni pozitīvu vērtējumu; visbeidzot, domu apmaiņa tviterī starp cienījamo žurnālisti Baibu Strautmani un cienījamo advokātu Aldi Gobzemu noveda pie prasības tiesā. Šeit nu, kā liekas, ir pamats dažām politnekorektām pārdomām. Tās, kā vairums manis šeit rakstītā, drīzāk mēģinās uzdot dažus jautājumus par lietas būtību nekā nostāties kādas nometnes pusē un citiem vārdiem pārstāstīt jau zināmu viedokli. Tādēļ nav izslēgts, ka šīs pārdomas visdrīzāk diez ko nepatiks nedz mūsu "homofobiem", nedz "homofiliem".
Vispirms kāds vispārīgs secinājums. Civillikuma norma par goda un cieņas aizskaršanu būtu vai nu vispār jālikvidē, vai vismaz jāsniedz kaut kādi skaidri parametri tās saturam. Pretējā gadījumā tiesnešus gaida grūtas dienas. Baibas Strautmanes izteikums par gejiem, kas slēpj savu seksuālo orientāciju, parādījās beigās kādai garākai polemikai ar Gobzemu, un, lai gan saprātīgs lasītājs visdrīzāk saprastu, par kādu vispārzināmu geju ir runa, to kaut kā uzskatāmi "pierādīt" šķiet teju vai bezcerīgi. Kā ir jābūt formulētam tekstam, lai tas tiktu atzīts par godu un cieņu aizskarošu? Klasiskais piemērs būtu: "Persona X ir zaglis". Bet kas notiek gadījumā, kad garākā personai X veltīta tekstā parādās, sacīsim, izteikums "Zaglis nedrīkst strādāt valsts pārvaldē"? Turklāt ievērosim – šis pat nav vērtējošs spriedums, kā Strautmanes gadījumā (viņa, atgādināšu, tvītoja: "Koroče, mani šķebina, kad PDz skatos bildes, kā vispārzināms gejs precas ar meiteni."). Tā ir labi zināma fakta konstatācija. Un tomēr – dotajā kontekstā tā daudziem liktos kā personas X apvainojums zagšanā. Protams, apvainojums var izrietēt no konteksta – taču tad būtu vērts pievērsties jautājumam, kādas ir šā konteksta robežas un kas nosaka interpretāciju. Cik tālu tekstā ir jābūt kādas personas īpašvārdam no "aizvainojošās" izteiksmes, lai varētu uzskatīt lietu par pierādītu? Tiesas šādos gadījumos iesaista ekspertus, taču par to, vai ekspertiem pieder tiesības uz interpretācijas monopolu, ir iespējams strīdēties. Tādēļ šķiet, ka visa šī goda un cieņas aizskaršana Civillikumā būtu likvidējama, atstājot par vienīgo vārda brīvības ierobežošanas principu amerikānisko "clear and present danger". Pretējā gadījumā Latvijas tiesas šīs prasības gandrīz vienmēr noraida (atcerēsimies "Rīgas domes kleptokrātiju", kas arī tika noraidīta pirms dažiem mēnešiem), savukārt uzņēmīgi ļaudis izmanto pašu iespēju sūdzēt šķietamo aizvainotāju tiesā, lai pievērstu uzmanību savai izcilajai personai.
Bet nu daži vārdi par lietas būtību. Gobzems prasa Strautmanei atvainoties viņam un viņa ģimenei par "homofobisku naida runu". Tas varētu likt domāt, ka Strautmanes mērķis ir bijis Gobzemu apvainot, nosaucot viņu par geju. Te nu sākas interesantākais. Vispirms, ja mēs pieņemam, ka cilvēku diskriminācija pēc seksuālās orientācijas ir noraidāma un visas seksuālās orientācijas ir morālā ziņā līdzvērtīgas, tad situācijā, kad kāds tiek nosaukts par geju vai heteroseksuāli, neviens nevarētu tikt aizvainots. Ja attiecīgā persona pie attiecīgās orientācijas nepieder, tad tā ir faktuāla kļūda (kura gan nevienam godu nedara), bet ne morāls aizskārums – un noteikti ne "naida runa". Savukārt, ja kāds tomēr jūtas aizskarts, kad viņu nosauc par geju, tas acīmredzot apliecina viņa paša morālo pārliecību par dažādu seksuālo orientāciju relatīvo vērtību. Kāds varētu iebilst: jā, bet personas X seksuālās dzīves tēmas cilāšana publiskajā vidē pati par sevi ir goda un cieņas aizskaršana. Šī tēze gan būtu pamatīgākas diskusijas vērta. Vai apgalvojumi "Personai X ir noteikta seksuālā orientācija", "Persona X ir seksuāla būtne" vai pat "Personai X ir seksuālas attiecības ar vismaz vienu citu cilvēku" ir aizskārums šās personas godam un cieņai? Intuitīvi liekas, ka nē, bet šī tēma būtu pelnījusi padziļinātu analīzi.
Visbeidzot, Gobzema ģimenes pieminēšana viņa prasībā nav nejauša. Ja Strautmanes sacītais tiešām viņu aizvaino, tad ne tādēļ, ka viņš varētu būt gejs, bet gan tādēļ, ka viņam tiek pārmesta liekuļošana – proti, ģimenes veidošana, lai Latvijas sabiedrības acīs izskatītos "tikumīgs". Apgalvot, ka kāds ir izveidojis ģimeni tikai tādēļ, lai slēptu savu seksuālo orientāciju, noteikti ir aizvainojums. Bet tiesa (kā man šķiet) diez vai spriedīs par labu prasītājam, jo tad būtu nepieciešama pamatīga "lietas apstākļu noskaidrošana", proti, apliecinājums kādam no sekojošiem postulātiem: attiecīgais cilvēks a) nav gejs, b) ir gejs, bet nav precējies tādēļ, lai slēptu šo faktu. Te nu tiesnešiem nāktos atbildēt uz slideno jautājumu, kas vispār ir "gejs" un kā to varētu apstiprināt. Vai tas ir cilvēks, kurš kaut reizi ir jutis iekāri pret sava dzimuma cilvēku (visdrīzāk nē)? Cilvēks, kurš iet praidā (noteikti nē)? Cilvēks, kurš pats atzīst sevi par geju (noteikti nē)? Vai tas, ka cilvēkam ir vai nav bērni, šeit ir vērā ņemams faktors (visdrīzāk nē)? Vēl kaut kas cits? Tas mums liek aizdomāties, cik plūdena vispār ir šī "seksuālās orientācijas" kategorija, lai uz tās pamata izdarītu jebkādus spriedumus.
Visbeidzot, sakarā ar Edgara Rinkēviča "iznākšanu no skapja" es savulaik izteicos, ka šāds solis manā skatījumā ir lielāks pienesums geju tiesībām un sabiedrības attieksmes maiņai Latvijā nekā praids. Par to mūsu LGBT aktīvisti mani izlamāja – iespējams, pamatoti. Taču es joprojām pieturos pie uzskata, ka viens no labākajiem veidiem, kā aizsargāt geju tiesības, ir tiem veiksmīgajiem, talantīgajiem, strādīgajiem un naudīgajiem gejiem (kādu Latvijā netrūkst) pārstāt slēpt savu seksuālo orientāciju. LGBT kustība un dažādas kolektīvas aktivitātes, kā praids, noteikti var kalpot kā vide, kas atvieglo cilvēkiem šādu lēmumu. Taču man neliekas pieņemama kreisi liberālajā diskursā bieži paustā doma, ka kāda "primordiāla" (iedzimta vai kvazi-iedzimta) cilvēku grupa pati par sevi būtu pelnījusi cieņu un augstu sociālu novērtējumu. Manuprāt, cieņu un sociālu novērtējumu ir pelnījuši indivīdi neatkarīgi no tā, vai viņi ir balti vai melni, homoseksuāli vai heteroseksuāli, vīrieši vai sievietes. Starp visām šīm grupām ir izcilības un ir draņķi – iespējams, ļoti līdzīgās proporcijās. Arī geju emancipācijas ziņā ir jādara viss, lai izskaustu diskrimināciju un mazinātu tos sociālos šķēršļus, kuri ierobežo homoseksuāļu iespējas sevi pilnveidot un apliecināt kā indivīdiem – mākslā, zinātnē, biznesā, politikā. Te nepārprotami iederas arī partnerattiecību reģistrācija. Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu jāpieņem kāda kolektīvistiska ideoloģija, saskaņā ar kuru būšana gejam, sievietei, mazākuma tautības vai mazākuma rases pārstāvim pati par sevi ir uzlūkojama kā pamatota pretenzija uz ievērojamu sociālo statusu. Protams, Eiropas un arī Latvijas vēsturiskā pieredze ar minēto grupu diskrimināciju ir uzmanības un atcerēšanās vērta. Tomēr dažādās "pozitīvās diskriminācijas" programmas lielākoties dod diezgan vājus rezultātus un patiesībā neved pie konkrētās grupas reālas iekļaušanās sabiedrībā. Patiesi liberālā sabiedrībā cilvēki iekļaujas kā indivīdi, nevis kā piederīgie kādam kolektīvam. Tas arī noved mūs atpakaļ pie Strautmanes un Gobzema konflikta: tas, ka ietekmīgi un veiksmīgi Latvijas geji patiešām ir vainojami Gobzemam piedēvētajā uzvedībā, ir ne mazāks šķērslis Latvijas LGBT emancipācijai par sabiedrības vairākuma attieksmi.
P.S. Pēc raksta publicēšanas "Satori" redakcija saņēma Alda Gobzema vēstuli ar komentāru Ivara Ījaba rakstam.
Dažas piezīmes Ivara Ījaba rakstam "Pazemotie un apvainotie"
Esmu gandarīts, ka Ījaba kunga rakstā aplūkotais temats ir izraisījis vēlmi par to diskutēt, jo šādai diskusijai tiešām ir nozīme vārda brīvības robežu noskaidrošanā. Taču, lai diskusija būtu kvalitatīva, visupirms jāpiezīmē, ka Ivars Ījabs rakstā pieļāvis vairākas faktu kļūdas, kas var radīt maldinošu iespaidu par problēmas būtību.
Pirmā faktu kļūda – Ījaba kunga rakstā minēts, ka nu jau plašāku rezonansi ieguvušais izteikums "koroče, mani šķebina, kad PDz skatos bildes, kā vispārzināms gejs precas ar meiteni, lai būtu tikumīgs Latvijā..." bija turpinājums Strautmanes kundzes polemikai ar Gobzemu. Tas ir faktiem neatbilstošs apgalvojums, jo šādas polemikas abu minēto personu starpā nekad nav bijis. Bet ne par to.
Otra Ījaba kunga faktu kļūda visticamāk saistīta ar likuma nezināšanu vai neizpratni par to. Ivara Ījaba kunga rakstā plaši aprakstīta problemātika, kā pierādīt, ka neesi gejs. Civillikuma 2352.1 pantā ir noteikts, ka "katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai". Tātad pierādīšanas pienākums ir tam, kas attiecīgo faktu ir apgalvojis, nevis otrādi.
Trešā lieta, kura ir nozīmīga aprakstītās situācijas kontekstā. Lai Ījaba kunga raksts nebūtu maldinošs, manuprāt, būtiski norādīt uz vienu nelielu detaļu – iepriekš minētā Baiba Strautmanes ieraksta turpinājumu: "Bet visvairāk žēl man to cilvēku, kas noticēja viņam kā Maksimas upuru aizstāvim…" Konkrētajā laika posmā vienīgā persona, kas aizstāv tā saucamās Zolitūdes Maximas traģēdijā cietušos un kam nesen – (2015. gada 6. jūnijā) bijušas kāzas, par kurām 2015. gada 9. jūnijā rakstīja laikraksts "Privātā dzīve", esmu es. Nepārprotama, tieša norāde, clear and present danger, kā raksta Ījaba kungs.
Ceturtā lieta un, manuprāt, būtiskākā. Vēlos uzsvērt, ka konkrētais stāsts nav nedz par gejiem, nedz rūdītiem meitu ģēģeriem, šajā ziņā Ījaba kungs, manuprāt, nav uztvēris problēmas būtību. Stāsts ir par ko citu. Baiba Strautmane ir Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas locekle. Ieņemot šo amatu, Baiba Strautmane nav uzskatāma par, piemēram, mājsaimnieci, bet amatpersonu, kas reprezentē konkrētu profesiju un kuras pienākumi, manuprāt, tādējādi pret sabiedrību kopumā vērtējami kritiskāk nekā, ja analogas darbības veiktu sabiedrībā nezināma, nekādu amatu neieņemoša persona, kuras iespējas veidot sabiedrisko domu ir minimālas vai ievērojami mazākas, nekā tas ir Baibai Strautmanei. Līdz ar to Baibas Strautmanes rīcība arī ārpus Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas sēdēm ir vērtējama kā konkrētas amatpersonas rīcība, jo nevar būt tā, ka žurnālista ētika beidzas tur, kur noslēdzas konkrētas ētikas komisijas sēde, bet pārējā laikā žurnālists var rīkoties, kā vien tam ienāk prātā, tostarp nievājoši aizskarot citas personas godu un cieņu (izteikt apgalvojumus par personas seksuālo orientāciju, lai kāda tā arī nebūtu) graut privātās dzīves neaizskaramību (izteikt savu riebumu par citas personas privāto dzīvi) un tamlīdzīgi. Minētās tēzes pareizību apliecina viens no Latvijas slavenākajiem tiesību zinātniekiem, profesors Vasilijs Sinaiskis, kurš ir teicis: "Kas izlieto savas [..] tiesības, tas tajā pašā laikā izlieto sabiedrības locekļa stāvokli, t. i., tiesības un pienākumus, kas nav viens no otra atdalāmi. Tiesības, ir piešķirtas pienākuma labākai izpildīšanai" (Prof. Dr. jur. V. Sinaiskis. Personība un personiskās tiesības jaunajā Civīllikumā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. Nr. 2, (01.04.1938.)). Šādā kontekstā jānorāda arī uz Civillikuma 1. pantu, kurā noteikts, ka "tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības". Tādējādi uzskatāms, ka vārda brīvība nav visatļautība, jo "katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses" (Brox, H. Allgemeiner Teil des BGB, nr. 640; Hartkamp, A., Hesselink, M. Hondius, E., Joustra, C., du Perron, E. (Editors). Towards a European Civil Code. 2nd edition. Nijmegen: Ars Aequi Libri, The Hague, London, Boston: Kluwer Law International, 1998, p. 288.).
Un nobeidzot. Ja naida runa nav "mani šķebina" citas personas privātas izvēles, tad kas ir naida runa?
2