Foto: Juris Justs (Riga street photography)
 
Proza
16.12.2020

Pazaudētie cilvēki

Komentē
1
Saglabā

Reizēm mani šur un tur sveicina cilvēki maskās. Mēs pārmijam dažus vārdus, īsi apspriežam kaut kādus vispārīgus niekus, apokalipses norises gaitu. Reizēm es viņus atpazīstu, bet biežāk tomēr ne. Droši vien tāpēc, ka tik reti skatos cilvēkiem acīs un nespēju viņus pēc tām atpazīt. Varbūt pēc laika iemācīšos intuitīvi atpazīt viņus pēc maskām. Tam nevajadzētu būt grūti, jo viņu taču paliek aizvien mazāk. Ir tādi, kuri pat vienkārši pazūd. Piepeši tu atceries, ka bija taču viens tāds cilvēks – jūs pat diezgan labi pazināt viens otru. Viņa telefona numurs ir nozaudēts vai atslēgts, soctīklos atrast viņu neizdodas, un tu sāc izprašņāt kopējos paziņas. Daļa no viņiem knapi spēj atcerēties cilvēku, par kuru taujā, daļa atbild, ka paši esot viņu bez sekmēm meklējuši. Tajā visā ir kas bezgala savāds. Cilvēks taču nav nekāds atslēgu piekariņš, ko var vienkārši nozaudēt. It kā viņu kāds būtu kā cimdu pāri aizmirsis tramvajā uz sēdekļa.

Tad vēl ir tie citi, nepazīstamie cilvēki, kurus atkal un atkal satiec savās ikdienas gaitās. Kāds čalis dzeltenā jakā, kuru tu ieraugi uz krustojuma un nedaudz vēlāk veikalā. Pēc tam viņš piepeši izkāpj no autobusa pieturā, kurā tu stāvi, bet nākamajā dienā tu atkal ieraugi viņu otrā pilsētas galā, kaut kādā pilnīgā nekurienē, kurā pats esi nonācis tīrā pārpratuma dēļ. Diez vai viņš seko tev, diez vai tu seko viņam. Un tomēr. Varbūt jūsu dzīve norit gandrīz identiski – paralēli viena otrai? Varbūt tā vienkārši tiešām ir sanācis un viņam tagad jādodas turpat vai gandrīz turpat, kurp tev – tajā pašā laikā vai pusstundu vēlāk. Viņa rītdienas plāns ir bezmaz neatšķirams no tava, jūs atkal apmaldīsieties vienā rajonā, pēc tam nokavēsiet vienu vilcienu un abi klaiņosiet katrs pa savu stacijas galu. Vakarā jūs abi sēdēsiet savos dzīvokļos ar glāzi rokās, nolaistiem pleciem, apātiski blenzīsiet logā un, nav pilnīgi izslēgts, pat domāsiet apmēram par vienu un to pašu. Par nozaudētiem cilvēkiem, piemēram, vai par to, ka atkal jau ir trīs naktī un visas iepriekš tik optimistiski izkārtotās rīta ieceres var droši kārtējo reizi pārsvītrot. Protams, tas viss izklausās mazticami, tomēr, ja nu tā tiešām ir, ko tad? Tad jums droši vien vajadzētu aprunāties vienam ar otru.

Mazs, gadus desmit vecs zēns iekāpj autobusā ar gāzmasku uz galvas. Visi uzjautrināti vēro viņu, kāds skaļi iesmejas. Zēns apstājas pie durvīm un, nepievēršot nevienam uzmanību, vēro ainavu aiz durvju stikla. Es stāvu turpat blakus, un man ienāk prātā viņu nobildēt, bet, tikko esmu pacēlis telefonu nedaudz augstāk, zēns, kā to sajuzdams, aizgriežas prom pavisam. Mirkli es gaidu, tad piepeši jūtu, ka esmu nosarcis. Tas ir tik muļķīgi – šī ideja bildēt viņu bez prasīšanas. Kā tādu smieklīgu zvēriņu vai mīmu pilsētas laukumā. Vēl tā idiota cienīgā uzstājība – gaidīt, ka varbūt tomēr izdosies noķert kadriņu, jēzus. Es nokaunējies iegrūžu telefonu kabatā un steidzīgi izkāpju. Līdz vietai, uz kuru man jātiek, ir vēl pieturas trīs, un es soļoju – drudžainā tempā, pie sevis sazin ko murminot caur masku. Kādu dienu maskas vairs nebūs obligātas, tomēr es turpināšu pie sevis sazin ko murmināt, dziedāt un pat skaļi deklamēt . Es saku "sazin ko", jo tiešām parasti pat neklausos. Tomēr tajās reizēs, kad esmu ieklausījies, man ir nācies secināt, ka tas būtībā ne ar ko daudz neatšķiras no visas tās pārējās gvelšanas, ar ko cilvēki parasti nodarbojas. Parasts Tureta sindroms – visas šīs sarunas par laiku, ticību un nāvi, kaut kādas nesmieklīgas starpreplikas, egocentriskas vaimanas. Ja cilvēks tiešām būtu pašpietiekamā, notikusī būtne, par kādu viņam tā gribas sevi uzskatīt, tad viņam nenāktos nepārtraukti sev pašam apliecināt savu esību ar visām šīm neko nenozīmējošajām sarunām, izmisīgajiem žestiem un garāmejošu cilvēku uzslavām.

Es mazliet kavēju, tas ir nepiedodami, tāpēc, jau kādu laiku skrējis, nonāku galamērķī pilnīgi aizelsies. Apsargs – draudīgs, mazs vīriņš kamuflāžas tērpā ar kazaka ārieni – izstāsta man, kurp un kā doties caur teritoriju. Tur ir pilns ar metāla angāriem, kaut kādām kazarmu tipa celtnēm, kuģu konteineriem un tamlīdzīgām skumjām. Cenšoties sekot viņa dotajām norādēm, es tāpat ātri vien apmaldos, atgriežos sākumpunktā un mēģinu vēlreiz, tomēr tas ir bezcerīgi, un es izvelku telefonu.

– Sveicināti. Mums bija norunāta tikšanās uz diviem. Atvainojiet, ka nedaudz kavēju, bet esmu uz vietas. Kur tieši man jādodas tālāk? Es vienkārši neatrodu nekādas izkārtnes vai ko tādu.
– Jums jāiet garām mazākajam angāram līdz zaļajām miskastēm un tad jāpagriežas pa kreisi.
– Jā, jā. Es tieši tur arī esmu.
– Redzat lielo, sarkano ēku? Ejiet pie durvīm.
– Tā. Lielas durvis, ja? Te tādu ir daudz.
– Lielās durvis, jā. Iekšā būs divi lifti.
– Ciet. Durvis ir ciet.
– Tās nav ciet.
– Nu es tagad tās raustu. Tās ir ciet.
– Tad tās nav īstās durvis. Jums vajag lielajās durvīs iet iekšā.
– Es arī stāvu pie lielākajām. Varbūt jūs domājat tās durvis, kas augšā pa kāpnītēm?
– Kāpnītēm...? Tā. Jūs esat pie lielās, sarkanās ēkas?
– Jā. Uzreiz aiz mazākā angāra, blakus vēl garāžas kaut kādas.
– Tas nav mazākais angārs. Jums jāiet garām garāžām. Mazākais angārs ir tālāk.
– Bet te ir arī tās zaļās miskastes...
– Tur arī būs.

Vai, teiksim, ja cilvēks zinātu, kas viņš ir, tad nekad neapvainotos, ja viņu nosauc par kaut ko citu un vēstures lapas balētu pustukšas notikumu deficīta dēļ. Iespējams, tās nāktos aizpildīt ar horoskopiem un neesošu kantoru reklāmām kā mazpilsētas avīzi. Var jau būt, ka šis neizsmeļamais cilvēka konflikts pašam ar sevi nav tikai ģenētiski pārmantotās dumjības blakusprodukts, varbūt tajā visā ir ielikts kāds pavisam konkrēts nodoms. Diezgan droši, ka es būtu ietaupījis pats sev kaudzi laika, palasot filozofijas grandus, kuri, bez šaubām, to visu jau iztirzājuši līdz diegiem gadus pārsimts atpakaļ. Ja vien es nebūtu tā aizņemts, atvērtu muti blenžot pretī mirkšķinošam tukšumam.

– Iespējams, es beidzot būšu atradis. Tās durvis ir zaļi pelēkas?
– Jūs esat pie lielās, sarkanās ēkas?
– Jā, jā, esmu. Jau pie otras vai trešās šodien. Nekādas norādes jau te nebūs, vai ne?
– Nē. Iekšā būs divi lifti. Piezvaniet, kad būsiet augšā. Jums vajadzīgs ceturtais stāvs.

Man vajadzīgs nedaudz laika. Pirms jebkā. Visu var nokārtot, tikai, es lūdzu, ne šodien un, vēlams, arī rīt vēl ne. Parīt, pēc nedēļas, divām – tā būtu vislabāk. Es pagulēšu, cik nu to var saukt par miegu – tos spiedzošo sapņu seansus ar īsām reklāmas pauzēm, stingi veroties griestos – un tad kaut kā. Saņemšos, noskūšos, iedabūšu iekšā kaut kādu pārtiku. Būšu izveicīgs un atjautīgs, pareizajos momentos miegšu ar aci un atstāšu burvīgu iespaidu. Nē, tiešām, beigās es vēl, redzēsiet, parādīšu sevi no pavisam citas, labākas puses. Bet ne tagad.

Autobuss apstājies sastrēgumā uz tilta. Esot blakus durvīm, es redzu iemeslu – policijas mašīna ietriekusies vecā furgonā. Tas būs uz ilgu, saprotu un cenšos nesākt murmināt maskā. Pēc gadiem pieciem lielās kino kompānijas sāks uzņemt filmas par šo laiku un piepeši nesapratīs, vai ir vērts algot dārgākās zvaigznes, ja viņi tāpat pēc sižeta visu laiku būs maskās. Daļai no šīm zvaigznēm, ja vērīgi ieskatās, ir miruši skatieni – kā cilvēkiem, kuri būtu kādu nogalinājuši, bet piespieduši sevi par to aizmirst. Tāpat kā pusei autobusa un droši vien arī man pašam. Interesanti – bērni, kas piedzimuši tagad, – vai viņi paaugoties savos sapņos mūs visus redzēs maskās? Piepeši attopu, ka man kabatā jau kādu laiku zvana telefons, kamēr es aizdomājies veros cauri pūlim, pamanījis ko pazīstamu.

– Jā.
– Jūs esat pie lielās, sarkanās ēkas?
– Nē, es esmu autobusā.
– Jūs nebūsiet?
– Es arī nebiju.
– Kā, lūdzu?

Es skatos uz puisi dzeltenajā jakā, viņš nekustīgu skatienu virs zilās maskas vēro mani no autobusa aizmugures, un es viņam piemiedzu, pats nesaprotot, kāpēc.

– Diks Lorāns ir miris, – es saku un iebāžu telefonu atpakaļ kabatā.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!