Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Politika
12.03.2018

Pavasaris Apenīnu pussalā

Komentē
0

Pēc Emanuela Makrona uzvaras prezidenta vēlēšanās Francijā 2017. gada pavasarī parādījās tēze, ka "populisma vilnis" vismaz Rietumeiropā ir noplacis. Nākamajā gadā šo tēzi apstrīd vēlēšanas Itālijā.

Pirmajās dienās pēc 4. martā notikušajām vēlēšanām plašsaziņas līdzekļu un ekspertu reakcija bija prognozējama. Vieni runāja par "satricinājumu", "zemestrīci" un izmantoja līdzīgus dramatiskus salīdzinājumus, citi mierināja ar iepriekš pieredzēto, ka t.s. populisti, tiekot pie varas, saskaras ar nepieciešamību pieņemt lēmumus, veidot kompromisus un rēķināties ar "realitāti", kā arī lielu daļu no iepriekš solītā mēģina neuzkrītoši "aizmirst". Neapstrīdot reālās politikas atskurbinošo ietekmi, tomēr nedomāju, ka var runāt par kādu likumsakarību (to apstrīd, piemēram, Viktors Orbans Ungārijā), tai skaitā Itālijas politikas gadījumā.

Ilustrācijai izmantošu divus negaidīti lielu atbalstu saņēmušās "Lega" (agrāk "Lega Nord", vēl agrāk "Lega Lombarda") līdera Mateo Salvīni tekstus – uzrunu viesa statusā Koblenzā pērnā gada janvārī notikušajā "Alternative fur Deutschland" saietā un kādu video Itālijas reģionālajā televīzijā, cik saprotams, šā gada sākumā.

Pat ja Salvīni nekļūst par nākamo Itālijas premjeru ("Lega" ieguva 17,4% balsu, kurām jāpieskaita sabiedrotā "Forza Italia" 14% un citu koalīcijas partneru sasniegtais), var teikt, ka Salvīni politiskā talanta ziņā neatpaliek no Makrona pretinieces Marinas Lepenas.

Lai gan daudzi eksperti piesardzīgi vērtē jēdziena "populisms" lietošanu mūsdienu politikā (pārāk neskaidrs, sliecas neievērot atšķirības), paliksim pie tā, un tādā gadījumā jāsaka – ja Salvīni reprezentē mūsdienu politisko populismu Rietumos, tad šis populisms solās būt dzīvelīgs, uz panākumiem spējīgs arī turpmāk, jo ir elastīgs, plastisks. Daži piemēri. Lai gan "Lega Nord" savulaik bija pazīstama ar savu naidīgo nostāju pret Eiropas Savienību, jo īpaši vienoto valūtu eiro, šobrīd Salvīni runā par nepieciešamību eirozonas demontāžu veikt pārdomāti, lai izvairītos no nevajadzīgiem satricinājumiem. Viņš ir mazinājis abstrakta eiroskepticisma sadaļu, toties dedzīgi kritizē Angelu Merkeli, Žanu Klodu Junkeru. Respektīvi, viņš izmanto to, ka pretinieku ir vēlams personalizēt, izvēloties personas, kuras asociējas konkrēti ar imigrācijas krīzi Eiropā. Viņš nevis vēršas pret islāmu kā reliģiju, bet gan interpretē to kā juridiski politisku priekšrakstu un mērķu sistēmu. Respektīvi, kritikas un enerģisku solījumu rīkoties objekts Salvīni interpretācijā ir nevis reliģija – viņš deklarē atbalstu reliģisko uzskatu brīvībai –, bet gan cits, ar Eiropas juridisko (t.sk. cilvēktiesību) tradīciju nesaskaņojams juridiskais regulējums. Tā kā Salvīni šo tēmu, žargonā izsakoties, iegriež, runa ir par to, ka neviena valsts vienkārši nepieļaus atšķirīgu juridisko normu nepārprotamu un efektīvu paralēlu pastāvēšanā tajā. Salvīni noraida apvainojumus, ka "Lega" ir antiimigrantu partija, viņš akcentē to, ka Itālijas valsts nepietiekami rūpējas par saviem grūtdieņiem (akcenta "pārnešana" uz netaisnīgumu no "Lega" viedokļa ir elegants risinājums, jo droši vien – kā jebkurā valstī – arī Itālijā ir cilvēku grupas, par kurām valsts rūpējas nepietiekami).

Īsi sakot, "Legai" nav nepieciešams kaut ko savā retorikā un rīcībā būtiski mainīt, lai tās līderis izskatītos "pieklājīgi" un atbilstoši ambīciju līmenim. Jāsaka arī, ka šis plastiskums nepārsteidz, ja atceramies, cik elastīgi "Lega" vairāku savas pastāvēšanas desmitgažu laikā ir mainījusi politiskās identitātes akcentus – no protesta pret "zaglīgo Romu" un "slinkajiem dienvidniekiem" uz gatavību ar "zaglīgo Romu" tomēr sadarboties valdošās koalīcijas sastāvā, paralēli par jauno pretinieku izvēloties "Briseli". Šādu evolūciju var nesaudzīgi kritizēt, bet nevar noliegt, ka "Lega" jaunie līderi ir prasmīgi politiķi.

Es šo aspektu uzsveru tādēļ, lai Itālijas vēlēšanu vērtējumā mēs neatkārtotu "Breksita" un Donalda Trampa gadījumā pieļautās kļūdas (manuprāt) savos spriedumos, deklarējot, ka par "kaut ko tādu" var balsot tikai neizglītoti, kompleksaini un visādi citādi demokrātiju apkaunojoši ļaudis. Šis "kaut kas tāds" nav tik primitīvs.

Ja runājam par vēlēšanu otro veiksminieku (32,6%), kas arī tiek saukts par populistisku spēku, t.i., "Movimento 5 Stelle" (M5S), tad savu versiju par to, ar ko tas var šarmēt un vilināt, esmu rakstījis jau pirms vairākiem gadiem. Pieskaroties priekšvēlēšanu kampaņai šogad, var tikai pabrīnīties par t.s. esteblišmeta politiķu politisko instinktu trūkumu. Piemēram, zoboties par M5S premjera amata kandidātu Luidži di Maijo, atgādinot, ka viņš līdz šim ir strādājis tikai t.s. vienkāršos darbus, nozīmē nesaprast, ka tieši tas viņu var darīt pievilcīgu lielas daļas vēlētāju acīs, kuri ir elites nogurdināti. Vienlaikus interesanti, ka M5S, kas arvien sevi pozicionējusi kā kustību, nevis partiju, kā vienu no prioritātēm izvirzot tiešās demokrātijas instrumentu plašāku lietošanu valsts pārvaldē, laiku pa laikam demonstrē savdabīgu izpratni par demokrātiju. Piemēram, kad vēlēšanu kampaņas laikā M5S tika norādīts, ka tās nonākšana pie varas Romas pašvaldībā neko labu nav nesusi, toties radījusi pamatīgas problēmas ar atkritumu savākšanas infrastruktūru, di Maijo šo kritiku noraidīja kā "tradicionālo plašsaziņas līdzekļu" veiktu nomelnošanas kampaņu. Demokrātijai nav atbilstoši pasludināt sevi par vēlēšanu uzvarētājiem, turklāt darīt to ar spiedienu uz valsts struktūrām (prasot no tām jau sākt īstenot partijas priekšvēlēšanu solījumus) un dot mājienu par savām iespējām situāciju destabilizēt, ja vara netiks iegūta. Tēlaini izsakoties, antiestablišmenta idejas nebūt nav nesavienojamas ar zināmu autoritārismu.

Rezumējot: manuprāt, būtu pārspīlēti populistu uzvaru vēlēšanās Itālijā interpretēt kā smagu triecienu Eiropas Savienībai un eiro. Vienlaikus nav pamata iedomāties, ka, iegūstot varu, populisti – vienalga, "Lega" vai M5S – kaut kā "normalizēsies" status quo piekritēju izpratnē. Manuprāt, ir jāpieņem – fakts, ka Itālija ir trešā lielākā ekonomika eirozonā, nenozīmē, ka tās politiskās tradīcijas un prakses ir līdzīgas Vācijā un Francijā redzamajām. Ir jāpieņem Itālijas politiskās vēstures īpatnība (apzīmējums bez nievājošajām konotācijām); šajā tekstā nav jēgas un iespējas sniegt izvērstu ieskatu vēsturē, tādēļ tikai atgādināšu par fašisma ideju dzīvotspēju arī pēc Otrā pasaules kara, spēcīgās komunistu pozīcijas ilgu gadu garumā utt. Interesentiem varu rekomendēt Paula Ginsburga darbus par vēsturi.

Un, protams, šis gads (jau pēc vēlēšanām) Itālijā būs ļoti interesants visiem, kurus interesē populisma fenomens Rietumos.

 

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!