Paulam

Ak, Paul.

Gribas likt punktu aiz šiem vārdiem. Jo tālāk vārdu nav.

Tāpat Pauls bija ierakstījis FB pēc Mārtiņa Ķibilda aiziešanas. Vārdu nav, kad aiziet vienaudzis, spožs kolēģis un labs draugs. Aiziet spēka gados, pašā briedumā. Tagad – Pauls pats. Neaptverami.

Kopš tā briesmīgā sestdienas vakara ir pagājušas tikai dažas dienas. Šaušalas kļuvušas tādas kā anestezētas un pamazām pārvēršas par dziļām bēdām, sāpēm, nezinu, kā lai nosauc šo bezpalīdzību.

Jo tagad būs jāturpina aiz punkta. Vajadzēs augšāmcelt Paula Gaismas pili, apjaust Paula mantojumu katram pašam sevī un visiem kopā latviešu kultūrā. Viņš bija tik dāsns rakstnieks, lutināja savus lasītājus ar stāstiem, pastāstiem, romāniem, publicistiku, scenārijiem, akvareļiem – ar visu, kam pievērsās viņa nerimtīgais intelektuāļa prāts, – "jo patiesībā jau dzīvē itin nekas nav sīks un mazvērtīgs", kā viņš pats atzina. Pauls bija ārkārtīgi apdāvināts un nelokāmi patiesīgs. Vienmēr spožs un elegants, sabiedrības dvēsele. Un reizē smalks, klusināts, pat bikls. Viņam patika vērot, būt atbalstošam, tomēr reizēm netverami klātesīgs izlauzās rūgtums – kā viņš pats ierakstījis kādā komentārā: "būt nenovērtētam jebkurā ziņā ir jau mans profils".

Pirmo reizi Paulu satiku 1997. gadā Jauno autoru seminārā Benjamiņu namā. Viņš kopā ar Regīnu Ezeru bija mans recenzents. Paulam jau bija žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā prēmēts romāns "Laiku grāmata". Lai gan gadu par sevi jaunāku, es labprāt pieņēmu viņu kā skolotāju. Varbūt viņš bija sena dvēsele. Es ātri aptvēru, ka varam viens otru labi papildināt, jo smeļam no dažādiem avotiem – es no savas pieredzes un izjustā klaiņojumos pa pasaules lielceļiem, Pauls – no atskārstā filosofijas studijās un savas mākslinieka izglītības Stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā Lietišķajos. Viņš slīpēja valodu un mainījās no grāmatas uz grāmatu, bija tik interesanti tam sekot. Pēdējais romāns "Pasaules vēsture" taču tikai pirms mēneša iznāca apgādā "Dienas Grāmata". Nākamajā "konTEKSTA" numurā būs lasāms jauns stāsts ar paša Paula liktu apakšvirsrakstu – "No topošā stāstu krājuma"... Šobrīd vēl nespēju noticēt, ka stāstu krājums netaps. Un līdz kaulam sāp apjausma, ka nekad netiks uzrakstīts romāns par Kārli Skalbi grāmatu sērijā "Es esmu..." Manuprāt, tas bija likumsakarīgi, ka Pauls izvēlējās rakstīt par Skalbi. Pauls pats bija Skalbes baltais kaķītis no pasakas "Kaķīša dzirnavas" – stiprs savā nevardarbībā, savā maigumā, savā spējā pat visdziļākajās sāpēs nezaudēt cilvēciskumu... Gara aristokrāts ar aizlauztiem spārniem.

Otrās zīmīgās krustceles ar Paulu un arī Andru Neiburgu bija Prozas lasījumu vakarā Dzelzceļa muzejā. Andra Neiburga nolasīja stāstu “Provinces Euridīče". Es lasīju savējo, pēc tam viņa vienkārši pienāca man klāt un pateica, ka viņai patīk tas, ko daru. Izrādās, arī Paulam šis vakars bija pirmā iepazīšanās ar Andru tuvāk. Pēc tam Andras stāsts tika iekļauts viņas izcilajā stāstu krājumā “Stum, stum" un Pauls rakstīja atsauksmi uz pēdējā vāka. Viņi palika kopā, jo bija dvēseles radinieki. Es izvēlos par to šeit runāt, jo tā bija mīlestība. Andra un Pauls bija un ir leģendārs pāris. Nu jau atkal IR. Jūs zināt – var būt precējušies, un palikt svešinieki līdz mūža galam. Andra un Pauls bija tas retais gadījums, kad no sievietes un vīrieša top viens, pilnīgs cilvēks. Līdz brīdim, kad Andra mazliet vairāk nekā pirms gada pēkšņi šķīrās no šīs pasaules.

Trešais pieturpunkts – apmēram mēnesi pēc Andras nāves mēs ar Paulu tikāmies bērnu svētkos. Mirgoja laternas, dūmu mašīnīte pūta dūmus, kuru aizsegā varējām krist viens otram ap kaklu un no sirds izraudāties. Pēc tam šķietami atsvešināti risinājām savādu sarunu – kā iemirt vienās debesīs. Pauls to labi prata – jebkuru smagu un personisku tēmu apskatīt it kā no malas, no dažādiem aspektiem, padarot to vieglu, dzirkstošu, domājamu. Vēlāk es aptvēru, ka mūsu saruna bija dīvaini līdzīga lappusēm no mana romāna "Klūgu mūks", kur Terēze jautā Francim, cik ir debesu. "Kopš tā šaušalīgā sestdienas rīta ir pagājušas tikai dažas dienas, taču esmu sācis aptvert, ka nokāpšana tur, pie Andras, nebūtu nekāds atrisinājums nevienam," - tā Pauls rakstīja "Satori" bloga ierakstā "Es un mana Eiridīke. No dienasgrāmatām".

Nokāpšana tomēr notika. Netieša, bet drūmas apņēmības pilna. Atslēgvārds – VIENS. Pēdējā kopīgi svinētajā Andras dzimšanas dienā Pauls bija Andrai dāvinājis krāsainu akvareli ar tekstu par to, ka cilvēks nav radīts vientulībai... Pašķetinot Paula stāstu no beigu punkta atpakaļ, palūkojoties tajā ārprāta vientulībā pēc Andras nāves, ar ko viņš reizēm neprata dalīties saudzīgi, aizvainodams un provocēdams draugus... Mūsu pilsēta jau sen vairs nav ielas un logi, mūsu adreses kļuvušas daudz ciešākas, personiskākas un reizē globālākas – sociālie tīkli. Paula FB ieraksti liecina, ka, par spīti rosībai rakstniecībā, pēdējo gadu viņš bija aizejošs. Tam ir tik grūti noticēt.

Pauls tagad ir kā spogulis, kurā var redzēt debesis un zemi. Trausls intelektuālis, kurš savu vienīgo iespējamo materiālu – dzīvi – mēģina izprast un pārradīt cilvēciskā veidā – valodā, un reizē būtne ar miesu un asinīm, kas spējīga ar savu mīlestību aizsniegt debesis un pazemi.

Paul, man šodien Lidija teica, kā iemirt vienās debesīs. Jūs ar Andru dzīvojāt mīlestībā. Un tās arī ir tās debesis. Mēs esam kā bērni, kas reizēm iedomājas Dievu kā lelli. Mēs, cilvēki, tādi esam, mēs domājam par lelli, kad domājam par Dievu, tas ir dabiski, jo mēs pie Dieva esam kā bērni. Bet Dievs nav lelle, Viņš ir Mīlestība. Jūs abus vienoja mīlestība un neremdināma nepieciešamība dzīvot tekstā – un man šķiet, ka nu jums ir jauns kopīgs plāns, kā dzīvot tālāk. Un saule vēl aizvien spīd mums visiem.

"Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu."

Jāņa atklāsmes 2:10

Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, mūžīgā gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus Tavā mierā.

Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem un lasītājiem.