Ar bērniem
11.04.2017

Patvērums vai mājas

Komentē
0

Par Dmitrija Petrenko izrādi "Kaštanka" Latvijas Leļļu teātrī

Latvijas Leļļu teātra izrāde "Kaštanka" Starptautiskajā profesionālo teātru bērniem un jauniešiem festivālā "Eju meklēt!" iekļāvās, lielā mērā pateicoties pieteiktajam formātam – izrāde bez teksta. Bez teksta – tas nozīmē, ka domāts par ārvalstu viesiem un potenciālajiem ārzemju festivāliem, kuriem tika piedāvātas programmas izrādes. Nav noslēpums – bērni titrus nelasa un sinhronās tulkošanas austiņas nelieto. Tādēļ starptautiski ceļojošos iestudējumus  parasti raksturo spilgta tēlainība, kuri notiekošo ļauj saprast bez vārdiem vai kuros runā tulkotu tekstu.

Latvijas Leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja Ģirta Šoļa piedāvājums bija saprotams arī tādēļ, ka režisors Dmitrijs Petrenko ir viens no atzītākajiem bērnu izrāžu skatuves interpretiem. Viņa pēdējo gadu iestudējumi "Neglītais pīlēns" Latvijas Leļļu teātrī un "Toma Sojera piedzīvojumi" Dailes teātrī saņēmuši atzinību. Par augstu meistarību liecina režisora prasme paplašināt sižetu līdz poētiskam tēmas vispārinājumam. Piemēram, neaizmirstama ir "Toma Sojera" fināla epizode, kad Haklberija Fina vientuļais gaisa pūķis aiznes līdzi nebūtībā ne vien tikko redzētos bērnišķīgos piedzīvojumus, bet, šķiet, arī pašu bērnību. Smeldzīgi un jēgpilni. Arī Antona Čehova stāsta "Kaštanka" Mazās zāles iestudējums par kāda suņa gaitām aicina ne vien līdzi just galvenā tēla pārdzīvojumiem, bet arī uzdot jautājumu par ikviena īstajām mājām.

Lauskas un fragmenti

Skatoties "Kaštanku" otro reizi, pārliecinos, ka iestudējuma spēcīgākais elements ir īpašā atmosfēra. Tā raisās vēl pirms izrādes sākuma, kad pustumsā izgaismojas uz priekškara ovāli ierāmēts attēls, atgādinot senlaicīgu gleznu vai spoguli. Tajā redzami suns, pīļtēviņš, rotaļu zirdziņš, ceļš un divas mājas, viena grezna, otra – nabadzīga. Attēla kolorīts līdzinās senai fotogrāfijai, kas glabā kādu noslēpumu. Tas skatītājiem ir tikai nojaušams, bet patiesībā ir viss, kas turpmāk izrādē notiks. Varbūt tumšās krāsu tonalitātes dēļ, kas no attēla "pārceļo" uz darbības ainām, noskaņa ievelk sevī "uz palikšanu" visā izrādē.

Īpaši noslēpumaini un gandrīz nemanāmi pīļtēviņš mirkšķina ar aci (animatore Lizete Upīte), bet tad savādā, taču omulīgā bilde, kas izrādās projekcija, plaisā un "izjūk". Un tad mēs, skatītāji, piepeši atrodamies starp saplīsušā attēla lauskām. Skatuves iekārtojums (māksliniece Liene Mackus) sastāv no ģeometrisku figūru – trijstūru, četrstūru – fragmentiem, kas iekārti gaisā, arī uz grīdas izmētāti gabali, skaldņi, trapeces. Pirmās Kaštankas mājas (pēc Antona Čehova stāsta – galdnieka Lukas Aleksandriča) darbnīca izvietota skatuves kreisajā pusē.

Kaštanka pamostas. Santa Didžus no pirmās minūtes atveido tēlu fiziski tieši (cilvēks = suns). Aktrises negrimētā un izteiksmīgā seja ar elsojumā pavērto suņa muti, milzīgajām brūnajām acīm un kuplo matu mākoni atveido dzīvnieku ar visām tam piemītošajām reakcijām. Kad sākuma ainā sunīte rausta guļošo aiz bikšu staras, izrādās, tas nav cilvēks, bet gan cilvēkveidīgs radījums – manekens. Vaibstos un apģērbā saburzīts, kustībās un stājā grīļīgais radījums, kam galvenā varone – Kaštanka – ir un paliks uzticīga līdz galam, dodas pastaigā ārpus mājas. Viņi nonāk uz ielas, krodziņā, pagalmā, līdz beidzot sunīte apmaldās un nokļūst otrās – cirka īpašnieka – mājās. Tās izvietotas skatuves labajā malā un iekārtojuma ziņā pārāk neatšķiras no pirmās mājas.

Atteikšanās no vārdiem

Dmitrija Petrenko skatuves versija daļēji arī ir "lauska" no Antona Čehova pirms 130 gadiem sarakstītā stāsta. Režisors uz skatuvi pārcēlis galvenos personāžus, sižetu un noskaņu, bet, atsakoties no teksta un vārdiem, viņš atteicies no aprakstošās daļas un arī no krietnas devas emociju nianšu tēlojuma, kas lasītājam ļauj līdzpārdzīvot galvenajam varonim kā līdzvērtīgai būtnei. Droši vien ideja "dzīvnieks ir dzīvāks par cilvēku", pārcelta uz skatuvi, izskatās tieši tā – sunim ir cilvēka veidols, bet cilvēks izskatās kā manekens. Tomēr kaut kas šai burtiskajā idejas ilustrācijā īsti nestrādā. Varbūt tas ir nepārprotamais risinājums, ka "cilvēks – suns" ir pārāks par butaforisko lelli, tātad – cilvēku. Mulsina arī tas, ka Kaštankas darbības līnija iestrēgst apkārtnes vērojumos un pazaudē nozīmi, galvenokārt tādēļ, ka par izrādes galveno dramatisko samezglojumu izvirzās cita tēma – vai cilvēks (pirmais saimnieks dzer, otrais pārdod sevi cirkā) pārstās sevi pazemot. Un suņa klātbūtnei šeit izšķirošas nozīmes nav.

Proporciju rotaļas

Iestudējumā interesantas ir formas "liels – mazs" spēles, kurās transformējas Miķeļa Žideļūna atveidotais tēls. Lomai ir sagatavotas vairākas lelles, no kurām izteiksmīgākais ir pēc aktiera sejas un auguma līdzības veidotais grīļīgā saimnieka manekens. Caur to aktieris, burtiski tajā ielienot pilnā augumā, atveido antivaroni, kas dienišķo alkohola devu lieto bez sirdzsapziņas pārmetumiem. Kad no neveiksminieka čaulas izlobās cilvēks (aktieris dzīvajā plānā), viņš ar mazu lelli – marioneti – nospēlē būtisku epizodi par savu tēlu. Tā ir simboliska aina, kurā attēlota atkarības pārvarēšanas cīņa, un tā savukārt padara Žideļūna varoni līdzvērtīgu Kaštankai. Pirms abi noslēgumā atkal satiksies, un tas jau būs abiem aktieriem spēlējot bez lellēm, Didžus artistiski pārliecina par sava attēlotā suņa īpašo saikni ar pirmo (un, kā finālā izrādās, īsto) saimnieku. Iespējams, mazo simbolisko ainiņu, kurā tēlots kā personāžs nedroši, bet neatlaidīgi kāpj kalnā, redzam caur sunītes sapņu prizmu.

Sapņu estētika

"Kaštankas" struktūra, kas veidota kā dalītu ainu kolāža, sasaucas ar sapņa estētiku. Epizode seko epizodei bez piesaistes konkrētā laika plūdumam, un reālā un ireālā savijums liek minēt viena sākumu un otra beigas. Ja Čehova stāstā paiet ilgs laiks, līdz Kaštanka pirmo un pēdējo reizi uzstājās cirkā, un starp treniņu dienām autors iztēlo daudz galvenās varones sapņojumus, tad izrādes laiks it kā apstājās sapnī. Kopējais estētikas fragmentārisms saistāms ar kāda nereāla veseluma meklēšanu, ideāla, kura, iespējams, nemaz nav. Tas izrādes eksistenciāli rezignētajam un atsvešinātajam tonim piešķir maz emocionālu momentu. Vienīgais kontrasts ir Anrija Sirmā atveidotā cirka mākslinieka izdresētā zostēviņa Fjodora Timofejiča groteskā parodija ar "Summertime" melodiju. Tā ir patiešām smieklīga, uz ko zāle nekavējoties reaģē. Taču, kad pēc trešās uzstāšanās ķerkstošā balss apklust pavisam un zoss izrādās mirusi, vienā no iestudējuma skatīšanās reizēm nācās piedzīvot skatītāju smieklus ne tikai par komisko dziesmu, bet arī par nāves notikumu.

Kaštankas stāsts līdz pat fināla epizodei, kad nejauši satiekas suns un viņa īstais saimnieks, būtībā ir nežēlīgs, varbūt tāpēc izrādes autoru izvēlētie sirreālisma elementi signalizē par sava veida patvērumu, kur mākslinieka daiļrade ar brīvas fantāzijas sienu tiek pasargāta no ārējās pasaules. Tomēr visi izrādes elementi šajā idejā nesaslēdzas. "Kaštanka" liek minēt, kurš no vairākiem atsevišķi stāstītajiem stāstiem ir galvenais. Varbūt – stāsts par suni, kurš nerunā cilvēku valodā, bet jūt kā būtne ar dvēseli.

Ilze Kļaviņa

Ilze Kļaviņa ir skatuves mākslas kritiķe ar TV un teātra izrāžu režisores pieredzi. Pētniecisku, kritisku publikāciju autore. Gandarīta, saņemot praktiķu atzinību par nekomplimentāru kritiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!