Foto: Juris Justs, "Riga Street Photography"
 
Proza
02.10.2019

Pats laimīgākais čalis

Komentē
12

Paga, es pastāstīšu, ja? Tovakar – šķiet, tas bija sestdien – es stāvēju pie kāda nama Vecrīgā. Nupat iznācis no pirmajā stāvā esošā bāra, apstājies ar neaizsmēķētu cigareti zobos, sadzirdēju klavieru skaņas, kas plūda no augšas. Man gribējās paskatīties, kas tur notiek, un devos augšā pa kāpnēm. Pāris stāvus augstāk, taisni trepju laukuma vidū, stāvēja klavieres, kuras divatā spēlēja Krūms ar Ievu. Līdzās domīgs stāvēja Mika. Es nejutos pārsteigts: viss šķita absolūti dabiski. Kā gan citādi? Es nostājos viņam blakus, un mēs filozofiski aizsmēķējām, pētot savus zābakus.

"Tu vispār kādreiz esi bijis laimīgs?" viņš man pēc brīža jautāja.

Es gandrīz visu dzīvi esmu bijis sasodīti laimīgs. Vienkārši par daudz ko ir skumji. Sāp par šo un to, par dažādām nejēdzībām. Reizēm neizturami. Es nezinu, kā to visu var panest. Tad kāds man saka: "Lūk, šis gan ir krietns cilvēks." Es paskatos, redzu veselīgu, smaidīgu tipu un neticu. Krietns cilvēks šeit nevar būt nesalūzis. Pa īstam krietnu cilvēku sejas vispār parasti ir grūti atpazīt, viņus biežāk identificē pēc pirkstu nospiedumiem. Kā gan savādāk?

Kādreiz strādāju par apzaļumotāju: veidoju zālājus, stādīju visādas tūjas – gandrīz kā tajā skolas laika pantiņā par Hiršu. Es to tagad atceros, jo tolaik biju bezmaz piedauzīgi laimīgs. Protams, tas nav nekas paradoksāls – deviņpadsmit gadu vecumā –, bet man tiešām viss likās skaisti. Darbs man patika, kolēģi bija interesanti personāži, vasaras stiepās bezgalīgi garas. Reizēm mani aizveda uz kādu objektu, kādu pārtikušu neliešu piepilsētas villas dārzu, izmeta ar visiem instrumentiem un atstāja vienu. Nereti es visai dienai paredzēto darbu paveicu ap pusdienlaiku un tad sauļojos dārza tālākajā stūrī – ar aliņu un nobružātu kabatas izmēra grāmatu, gaidot, kad priekšnieks man atbrauks pakaļ. Tas bija ļoti rosīgs, enerģisks vīrietis vecumā zem piecdesmit, ar netipiski jauneklīgām kustībām. Bija savādi un nedaudz pat biedējoši skatīties, kā cilvēks sirmiem deniņiem rosās un lēkā līdzīgi pusaudzim. Daži viņu tā arī saukāja – par trusīti. Man vienmēr licies, ka tie aktīvie cilvēki, kuri nespēj nosēdēt mierā ne mirkli, tie, kuri nekad neapsēdīsies un neizpīpēs divas cigaretes pēc kārtas, vienkārši blenžot nekurienē, no kaut kā baidās. Baidās no savām domām, baidās aptvert kaut ko neizturami sāpīgu. Trusītis nebija izņēmums. Kādu dienu viņš atbrauca mani savākt no objekta laicīgi, lai paspētu aizvest uz nākamo. Pa ceļam mums vajadzēja vēl iebraukt pie viņa mājās, savākt kaut kādus papildu instrumentus. Pa ceļam manīju, ka priekšnieks ir uzvilkts vēl vairāk nekā parasti, bet drošības pēc neko nejautāju. Piebraukt pie viņa mājas mums neizdevās: uz iebraucamā ceļa priekšā stāvēja cita mašīna. Jaunāka, dārgāka un nekaunīgāka par viņa darbos izdangāto, ielāpiem noklāto pikapu. Mēs tā arī apstājāmies – svešās mašīnas priekšā, un nekas tālāk nenotika. Priekšnieks, stūrē iekrampējies, blenza uz spīdošo šķērsli un klusēja. Tā laikam bija vienīgā reize, kad redzēju viņu tādu – bezpalīdzīgu un nespējīgu izdomāt nekādas spontānas darbības vai kustības, kuras izglābtu no īstenības aptveršanas.  

"Ciemiņi, ne?" es beidzot nedroši ievaicājos pēc pāris minūšu pauzes, lai izrautu viņu no stupora, jo man sāka kļūt neomulīgi – aiz mums, rokas stiepiena attālumā, mašīnas kravas nodalījumā atradās motorzāģis, cirvis, dārza šķēres, lāpstas un visādas tādas lietas, kuras cilvēks afekta stāvoklī varētu viegli izmantot tām neparedzētos veidos. Man negribējās, lai kāds mašīnā nonāktu tādā stāvoklī, jo tolaik es vēl nemīlēju katastrofas.

"Kas…? Ā, nē... nezinu," satrūcies nomurmināja priekšnieks, atpakaļgaitā izripināja auto uz ceļa, un mēs braucām prom. Mēs klusējām, bet man bija sāpīgi par viņu. Es zināju, ka viņš strādā kā jucis, lai varētu to māju beidzot savest kārtībā – par prieku sievai, kuru viņš, kā bija pēc visādiem aprautiem teikumiem nojaušams, izmisīgi mīlēja. Pat tas, ka šī paša iemesla dēļ viņš mums algas vietā izsniedza kaut kādas kabatas naudas, manu līdzjūtību nemazināja. "Tā taču vienkārši nedrīkst notikt," es domāju. Bet tā notiek visu laiku. Kā gan savādāk?

"Protams, ka esmu bijis laimīgs. Bieži," es atbildu Mikam. Krūms ar Ievu kaut kur pazuduši, klavieres ir brīvas, un es plinkšķinu greizus akordus. Skaņa spokaini atbalsojas vecā nama kāpnēs. Vēl vairāk – es domāju, ka ikviens, pilnīgi ikviens, ir kaut kādā mērā laimīgs. Ja ne tā – kāpēc lai viņš šeit vispār būtu? Viņš varbūt iemieg nelaimīgs un tāds atkal pamostas, bet tad uzliek savu mīļāko dziesmu, dzer kafiju un dungo pie sevis. Atceras kaut ko, ar dziesmu saistītu, pasmaida zem ādas. Aprij savas četras obligātās ripas brokastu vietā, nomaina plāksterus un dodas laukā. Uz ielas viņam garām paskrien kāds, kura smarža uz mirkli liek iemīlēties. Pēc minūtes viss jau ir aizmirsts, bet tad atkal – tramvajā no atvērta loga ielido dzeltena lapa, domīgi pariņķo gaisā un nosēžas kādam uz beretes. Viņš to redz, iesmejas klusi. Viņš taču ir kaut nedaudz, bet laimīgs. Ja tā nav, tad kā ir?

Es jau esmu pagājis garām Centrālajai stacijai, ir ļoti vēls, un man jātiek mājās, tomēr pagriežos un soļoju atpakaļ – man pēkšņi gribas paskatīties, vai šonakt gājēju tunelī pie autoostas atkal nesastapšu to čali ar dievīgo balsi. Viņš kādreiz tur spēlēja ģitāru un dziedāja visādus radiohedus. Pāris reizes sametu viņam cepurē visu naudu, kuras diemžēl tolaik man bija pat vēl mazāk nekā tagad, un tad netālu sēdēju, aizgrābti klausoties. Vienā tādā reizē viņam piesējās garām ejošie ielaspuikas, un es biju priecīgs, ka varu palīdzēt, aizvedot viņus prom. Tomēr viņa tur šonakt atkal nav – kā jau visus pēdējos gadus –, un es stāvu tuneļa vidū, vērojot reto, marginālo publiku. Ar savu lakeja seju un šaurā mētelītī es droši vien arī šeit izskatos komiski.

Pie manis pienāk sieviete ar kucēnu rokās, kaut ko pārāk draudzīgā intonācijā stāsta, es īsti nespēju iedziļināties, tikai redzu, ka viņa centusies durt jau pat plaukstu virspusē. Grābstos pa kabatām, lai atrastu, ko viņai iedot, bet tad atceros, ka pēdējo banknoti bārā atdevu kādai nepazīstamai, apjukušai meitenei, lai viņa tiktu mājās ar taksi. Mans draugs Krišijs bieži mīl atkārtot, ka nauda ir pēdējais, par ko vajadzētu uztraukties. Varbūt viņam taisnība, bet kas tad nav tas pēdējais, par ko vajadzētu? Tepat, šajā tunelī, pirms gadiem pieciem ieraudzīju jaunu meiteni, kas ubagoja, zīdaini rokās turēdama. Piegāju klāt, iedevu kaut kādas nožēlojamas kapeikas un mirkli aprunājos. Pēc tam, jau esot laukā, virszemē, piepeši sabruku. Kaut kas mani raustīja, kaut kas purināja no iekšpuses, asaras bira kā pēdējam liekulim, un es nespēju savākties. Tobrīd sevi ienīdu par to, ka esmu viens no visiem. Viens no visiem pārējiem, kuri neko un nevienu nevar izglābt. Un es joprojām atceros tās meitenes seju. Nekad vairs viņu nesastapšu; varēšu vien glabāt viņas vaibstus savā pusnodegušajā kartotēkā līdz beigām.

Un tomēr. Es esmu, tātad – laimīgs. Tās parasti ir minūtes divdesmit, tā suicidālā sindroma katarse. Ja izdodas sevi noturēt un neveikt liekas darbības, tas noplok. Un tu piepeši atkal esi tikai domīgs tipiņš, kurš pēta upes plūdumu no tilta. Vai cilvēks, kurš vienkārši kārto mājas aptieciņu, salicis visu tās saturu sev priekšā uz galda. Kāds, kurš laiski pastaigājas gar dzelzceļa uzbērumu, skatoties pakaļ garām aizbraukušajam vilcienam. Ja neizdodas, tad, labākajā gadījumā, tu noklāsies rētām, kuras pēc tam centīsies slēpt visu dzīvi, naktī ciniski noskaņoti cilvēki halātos tev skalos kuņģi vai, teiksim, mašīnists tevi, norautu no sliedēm, spārdīs kājām oktobra smeldzīgajā tumsā. Sliktākajā gadījumā vairs nebūs nekā. Tramvaja salonā ielidos dzeltena lapa, nosēdīsies kādam uz beretes, bet neviens to nepamanīs un neiesmiesies. Kādā dieva aizmirstā kafejnīcā, vakaram nākot, varbūt pat ieskanēsies tava mīļākā, sen no modes izgājusī dziesma, bet kurš gan, to klausīdamies, kaut ko atcerēsies? Neviens. Apkopēja, ejot garām radioaparātam, pārslēgs staciju. Tas arī viss, drausmīgi garlaicīgi un tukši.

"Nu, nē, jūs nesaprotat," es kādu nakti saku klausulē, "man nav nekādas krīzes, neviens nav nomiris. Viss ir forši, tas ir – viss ir diezgan drausmīgi, protams, bet pie tā es sen esmu pieradis. Man vienkārši veras ciet, saprotat? Kā tiem džekiem, kuriem bail stāvēt uz jumta, jo var piepeši sagribēties nolēkt lejā."

"Jūs esat gribējis nolēkt no jumta?"

"Jēzus, nē... Tas ir, protams. Nu, kurš gan nav gribējis? Diez vai es pazīstu kādu, kurš nekad nav gribējis nolēkt no jumta, bet es par to tagad nerunāju."

"Vai jums blakus kāds ir, vai arī jūs esat viens šobrīd?"

"Kāpēc jūs tā jautājat? Ja gribat atbraukt ciemos, man nav iebildumu. Paķersiet kaut kādu vinčuku? Man te nekā jēdzīga nav."

Kādu rudeni mani aizveda uz dispanseru Ļermontova ielā. Tur ar mani aprunājās, uzstādīja diagnozi "vidēji smaga rekurentā depresija", izrakstīja četra veida antidepresantus un lika atnākt pēc mēneša. Mani nedaudz kaitināja tā "vidējā", es jutos nopelnījis ko vairāk. Varbūt sava mūžīgā spīta dēļ, bet varbūt, prastas pašdestrukcijas vadīts, nekavējoties uzsāku pastiprinātu terapiju, visas tās ripas jaucot ar litriem alkohola. Lieki teikt, ka es kārtējo reizi, protams, visu sačakarēju. Pēc kāda laika izmetu atlikušās zāles, jo secināju, ka vairs nespēju bez tām iemigt, un vispār… "Uztaisīsi man lobotomiju?" es jautāju skumjam bārmenim, dirnēdams pie letes. "Nesanāks, priekš tā vajag smadzenes," viņš atbildēja.

Nu labi, un tātad. Priekšnieka sieva krāpa viņu ar pavisam jaunu zēnu – dēla skolasbiedru. Tā gadās, kaut gan droši vien nevajadzētu. Dēls, saprotams, situācijas pazemots, – visi taču apkārt visu zināja – sāka uzvesties neciešami un publiski brauca tēvam virsū. Es aizvien retāk parādījos darbā, jo man tas viss šķita mazliet par traku. Tovasar notika festivāls "Tabūns", šķiet, pēdējo reizi, un es pārdevu savu ģitāru, lai uz to tiktu. Tur bija lieliski, bez jokiem, es priecīgs lēkāju pa svešu automašīnu jumtiem, dziedāju līdzi grupām, kuras tobrīd vēl nebija atdevušas dvēseli nepareizajam nelabajam, un kā jucis kliedzu uz lietu vemjošajām debesīm. Festivāla otrajā dienā rītausmā pamodos svešā teltī, izlīdu laukā un ieraudzīju kaut kādus šamaņus. Viņi kurināja ugunskuru, dzēra savas tējas un klusēja. Es drebinoties piegāju viņiem klāt un piedāvāju ādas jaku apmaiņā pret pāris cigaretēm un, ja ir iespēja, malciņu alus. Mani nosēdināja pie ugunskura, piebāza pilnas kabatas ar smēķiem, iedeva alus pudeli un vēl pabaroja ar siermaizēm. Pēc mirkļa no kādas citas telts izlīda pāris meitenes un, ieraugot mani, līksmi nāca klāt. "Ei, tu taču esi tas pats laimīgākais čalis ar sagrieztajām rokām, ne?" viņas jautāja. "O, jā," es priecīgs atbildēju, "pavisam noteikti." Kā gan savādāk.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!