Patriotisms kājautos

Spēks balstās vienotībā, tāpēc reliģiskā vara balstās Iluminātu un masonu melnās maģijas vienotībā, ēbreju izredzētības gēnu vienotībā, elites mantkārības vienotībā- viņi ir visi par vienu un viens par visiem.
Latvieši ir Vēdu ticīgie- tātad viena no visgaišākajām un garīgākajām tautām uz Zemes. bet garīgums ir milzīgs iekšējais spēks, tādus cilvēkus nesaliekt ne ar ko.
Tāpēc viņi ne acis nenolaiž, lai nevienā mirklī Latvijas Vēdisko Vērtību gēnu nēsātāji nepārstātu plēsties, skaust un naidoties, jo nedod dievs viņiem, ja mēs vienosimies un apvienosim spēkus.

" par" Latviju vajadzētu nevis mirt, bet vairoties. Tas būtu tas īstais patriotisms gan sievietēm, gan vīriešiem. Viss cits ir vienkārši gudra (?) vāvuļošana.

Mani fascinē, cik līdzīgas domas vienā laika periodā ienāk cilvēku prātos, turklāt gan satura, gan tēlu un simbolu ziņā, kā tās sazarojas variācijās un savstarpēji sinhronizējas; kopš ir internets šī parādība, iespējams, daudzkārt pastiprinājusies.

Par miršanas tēmu runājot. 89.-91.g. es, protams, arī biju gatava mirt Latvijas dēļ, 00. gados savukārt viss tas nacionālais jautājums kļuva šaubīgs. Bet kopš Krimas tajā visā ir kaut kāds jauns saturs. Man ir sajūta, ka es tagad atkal izvēlētos riskēt ar dzīvību un nebēgt, bet galvenokārt nevis tāpēc, ka jāsargā teritorija, kurā vienīgajā latviju tauta var zelt un plaukt, bet tāpēc, ka vienkārši neesmu ar mieru, ka kaut kādi psihopāti nāk un organizē pasaules kārtību, kā iepatīkas. Protams, mazos bērnus vajadzētu kaut kur noslēpt.

Un tas nav pretrunā ar to, ka sinhroni ir palielinājusies motivācija uzlabot savu valsti visās iespējamās jomās. Darboties "pret" laikam taču ir stipri iedvesmojošāk, nekā vienkārši "par" kaut ko.

Lai vai kā Rietumu samiernieciskā novecojošā pasaule negribētu visu nogludināt, samierināt, novienādot, nostabilizēt utt., pasaule tomēr ir dzīva ,kustīga, atšķirīga, enerģiska, radoša un postoša, cikliska, pretrunīga, haotiska....
Piekrītu Kuģa nostājai ir jābūt gataviem krist par ideju, par brīvību, par izvēli, lai vai ko vēsā matemātika neteiktu....
Tas ,ka sievietēm ir cits viedoklis par lietām ir tikai dabiski, iebūvētā agresijas un savas teritorijas aizsardzības, un/vai svešas iekarošanas funkcija ir dabisks instinkts vīriešiem, ar militārismu, reālu pretnostatījumu sievietes ir nodarbojušās visā civilizācijas periodā ļoti reti, tikai epizodiski, tā nav viņu dabiskā funkcija. Vienkārši savus dabiskos instinktus , dzīvot drošībā, par jebkuru cenu (sievietes dabiskais instinkts), nevajag interpolēt uz visu sabiedrību...
Principā jau V.Rudzītis ar savu mītu teoriju neko nekorektu nepasaka, mēs veidojam vienu-cilvēku, bet mēs esam vīrieši un sievietes.
Līdz šim pēc lielās asins nolaišanas 2PK , pasauli savās rokās turēja sievišķā puse(drošība, ērtības par jebkuru cenu), lai arī izpildītāji lielākoties bija vīrieši, pasaule mainās nepārtraukti...

aij, Ījab, atkal šis apsvērīgais, lēnprātīgais reālisms, atkal šī piezemētā rietumnieciskā nomierināšanas politika, atkal šis gurdenais un remdenais praktiskais prāts.. ''patriotisms un nauda'' - tā tas vienkārši nedarbojas. ir jāaizmirst par valstīm, kā ekonomiskiem projektiem. par laimi, t.s. Austrumeiropu no R-Eiropas atšķir viena lieta, un tas ir fanātisma potenciāls. tā labajā nozīmē. žēl, ka latvieši bieži vien - tā kā esam uz 'robežas' - esam bijuši pārāk apdomīgi un mierīgi 'paliekot savās vietās' vai bēgot no dzimtenes. bet var garantēt, ka vienmēr būs latvieši, kas vēsturiskajam naidniekam būs gatavi še sarīkot īstenu asinspirti. un, ja vajadzētu, iet bojā. un tu vari saukt skaitļus un neiespējamības, nu un. ja tic, tad viss ir iespējams, tajā ziņā mūsdienas ne ar ko neašķiras no citiem laikiem. tāpēc Ukrainas gadījums vispār ir aizraujošs, tur nomieriātās un iemigušās Eiropas fonā atkal viss notiek, kā vecajos laikos, vētras un dziņas, burvīgi. par paļaušanos uz rompejiem un bamām ir jāaizmirst. lai gan būtu interesanti, ja Polija un pieBaltija pārvērstos par milzīgu karalauku NATO cīņā pret krieviem. iznīcināt Krieviju un sadalīt to republikās būtu lieliski, protams. Pilsudska sapnis. buferzona faktiski esam jau tagad.
ir jācīnās par kaismi un dedzību, nevis nomierinātību un vēderiņa audzēšanu. tā nu sanācis, ka Providence mums lēmusi piedzimt krustceļu teritorijā, naidnieka un sliktu cilvēku pievārtē. un šāds liktenis mums ir jāpieņem dedzīgi, nevis jābēg no tā birokrātijas un nomierinātības skavās.

very much agree.