Komentārs
24.03.2014

Patriotisms kājautos

Komentē
6

Latvijas Republikas Saeimas nams Jēkaba ielā savulaik tika celts kādas citas politiskas institūcijas vajadzībām. Tā pastāvēja līdz 1920. gadam un saucās Vidzemes bruņniecība. Šai vācu provinces pašpārvaldes iestādei pašai par sevi mūs šeit gan nevajadzētu nodarbināt. Tomēr pats nosaukums kaut ko apliecina: Vidzemes politiskā kārta vienlaikus bija "bruņinieki" – proti, ļaudis, kuri vismaz teorētiski bija gatavi aizstāvēt savu zemi ar zobeniem rokās un bruņās kalti. Vidzemes gadījums nebūt nav izņēmums: īstie republikāņi vienlaikus ir karavīri, kas pie vajadzības "liek zobenu zem galvas un cieši neaizmieg". Patriotisms un spēja dzimtenes vārdā fiziski "sadot" ienaidniekam vēsturiski ir bijuši cieši saistīti.

Saikne starp dzimtenes mīlestību un militāro funkciju izpildi šodien vairs nav tik tieša kā viduslaikos. Tomēr šo saikni mums lieku reizi apliecina entuziasms, kurš šodien veļas pāri Austrumeiropai Krimas krīzes sakarā. Skaidrs, ka šeit vismaz pagaidām nav runa par masveida iesaistīšanos bruņotās akcijās. Galu galā – kad Ukrainā marta sākumā tika izsludināta mobilizācija, uz to atsaucās labi ja katrs desmitais. Tomēr plašs atbalsts militārām akcijām un vēlme redzēt, kā tava valsts "sadod" citai, neraugoties uz cilvēku upuriem, ir skaidri sajūtama gan Ukrainā, gan Krievijā. Vēl vairāk – katrs, kurš apšauba militāro akciju lietderību, riskē kļūt par dzimtenes nodevēju.

Taču lai nu paliek mūsu austrumslāvu kaimiņi. Šie notikumi skaidri atbalsojas arī pašu mājās, un Latvijas konteksts šeit ir ne mazāk interesants vismaz divos aspektos. Vispirms – ja patriotisms tiešām ir tik cieši saistīts ar spēju "sadot" lielajam kaimiņam, tad Latvijas, kurā ir divi miljoni iedzīvotāju un aizsardzības budžets nepilni 300 miljoni dolāru, patriotiem būs ļoti grūtas dienas – jo īpaši, ja "sadošanas" objektam ir 140 miljoni iedzīvotāju un 90 miljardu aizsardzības budžets. Šī otra valsts pie nepieciešamības var "sadot" visiem saviem kaimiņiem un pat izraisīt globālu katastrofu, tādējādi dodot milzum daudz iemeslu pilsoņiem lepoties ar sevi. Turpretī Latvijai šāda veida patriotisms laikam nav pa spēkam, un ar vienu pašu militāro varēšanu mūsu patriotiem būs grūti.

Kāds iebilstu, ka runa nav vienīgi par aizsardzības budžetu, bet par tautas morālo stāju un drosmi cīniņā ar uzbrūkošu pārspēku. Mūsu reģionā bieži piesaukts piemērs ir Ziemas karš, kurš palīdzēja Somijai nosargāt neatkarību 1939. – 1940. gadā. Šaubu nav: šis karš apliecināja, ka mazs, bet saliedēts un apzinīgs karaspēks spēj efektīvi atvairīt lielvaras uzbrukumu. Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka tā bija tipiska vēsturiska situācija, kuru ir iespējams atkārtot jebkuros apstākļos. Ja runa ir par ilgu un varonīgu cīnīšanos pret milzīgu pārspēku partizānu karā, tad pēdējā laikā to ir lieliski apliecinājuši čečeni. Taču diez vai katrs patriots vēlētu savai tautai šādu likteni. Īsi sakot, patriotismā izmēram ir nozīme. Ne katra tauta var smelties šīs jūtas no militāra grandeur.

Tas nebūt nenozīmē, ka mazo tautu patriotiem nevajadzētu aizsargāt savu valsti. Gluži pretēji: zemessargu vienības var būt laba lieta gan no pilsoniskās audzināšanas, gan no sabiedrības veselības viedokļa. Iespējams, ka šādās vienībās reizēm ir vērts ieguldīt naudu pat tad, ja to militārā efektivitāte ir zemāka par ieguldījumiem profesionālā armijā un tehnoloģijās. Arī obligātā karadienesta atjaunošana nemaz nav tik muļķīga ideja, cita starpā – arī kā līdzeklis cīņai ar jauniešu bezdarbu. Taču militārā varēšana kā galvenais patriotisma avots diez vai būs pareizā stratēģija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pati drošība šodien vairs nav vakarējā. Latvija savu drošību saista ar dalību NATO – kolektīvās drošības organizāciju, kurā lielie ir apņēmušies aizsargāt vājākos. Dievs dod, lai mums nekad neiznāktu pārbaudīt NATO rīcībspēju Vašingtonas līguma 5. panta ietvaros, tomēr šis pants ir mūsu militārās drošības galvenais garants. Tomēr militārā kapacitāte, kuru nodrošina amerikāņu kuģi Baltijas jūrā un beļģu lidmašīnas Kauņā, laikam gan nerosina tādas patriotisma jūtas kā Rīgas ielās maršējoši Latvijas armijas zaldāti. Ja reiz militāro drošību pērkam kā ārpakalpojumu, tad arī militārais patriotisms mums būs tāds drusku sintētisks un importēts. Var būt, ka amerikāņu iznīcinātāji mūsu debesīs un Džo Baidens Viļņā šajos trauksmainajos laikos dod mazliet drošības sajūtas. Taču vai tas viss rosina dzimtenes mīlestību un pieķeršanos tai – tas gan ir diezgan strīdīgs jautājums.

Tas, ka valstij grūtos mirkļos arī kroplim ir jābūt savā vietā, joprojām ir neapgāžama patiesība. Tomēr par patriotismu varētu padomāt mazliet kompleksāk. Iespējams, ka sliktākais, ko ir panākusi Krievijas Federācija ar savu Krimas avantūru, ir tieši sabiedriskas nedrošības izjūta kaimiņvalstīs. Tā savukārt visdrīzāk atstās ilgtermiņa iespaidu gan uz ekonomisko attīstību, gan uz emigrācijas rādītājiem. Dzīve šeit, salīdzinājumā ar Rietumeiropu, nekad nav bijusi nekāda medusmaize. Turpretī tagad vēl tam vēl pievienojas priekšstats, ka tūliņ tūliņ pa Rīgas ielām brauks "internacionālās palīdzības" kārtībā iesūtītie Krievijas tanki. Protams, var cerēt, ka īsti patrioti šeit turēsies līdz pēdējam, kā 300 spartieši – un pārējos mums vienkārši nevajag. Tomēr šādas ļoti romantiskas un cēlas cerības slikti savietojas ar šodienas realitāti, kad ne visi ir gatavi tā vienkārši nolikt galvu par tēviju bezcerīgā cīņā ar milzīgu pārspēku. Par spīti agresīva militārisma recidīviem attīstītajā pasaulē valstis šodien lielākoties sacenšas nevis par teritorijām, bet gan par cilvēkiem, par viņu smadzenēm un darba rokām. Varbūt tieši šai sāncensībai būtu vērts veltīt vairāk uzmanības mūsu patriotiem – cita starpā arī tādēļ, ka tieši no IKP ir atkarīgs arī finansējums armijai un zemessardzei. Tas gan var izklausīties dīvaini, bet būtiskākais valstu nedrošības cēlonis mūsdienu pasaulē patiesībā ir tieši masveida nabadzība. Teiksim, šodien Latvijā reti piemin faktu, ka vidējie ienākumi Ukrainā ir divarpus reizes zemāki nekā Krievijas Federācijā (Latvijā tie pagaidām vēl ir kaut nedaudz, bet augstāki.) Arī nesenās arābu revolūcijas izraisīja ne tikai līderu vājums, bet arī masveidīgs līdzekļu un nākotnes izredžu trūkums pašās sabiedrībās. Raugoties no šā viedokļa, jautājums par patriotismu iegūst īpašu nokrāsu Latvijā, kur dzīves līmenis ir 40 % no Eiropas vidējā, kur notiek masveida emigrācija, kur izglītībā vienīgais kritērijs ir valsts valoda u.tml.

Tādēļ arī šajos nemierīgajos laikos derētu neaizmirst, ka īsteni patriotiska rīcība prasītu padarīt Latviju par vietu, kur cilvēki patiešām gribētu dzīvot un veidot savu nākotni arī vispraktiskākajā nozīmē. Protams, latviešiem, līdzīgi citām Austrumeiropas tautām, ir ļoti sena "diasporas patriotisma" tradīcija, kad paši lielākie dzimtenes mīļotāji dzīvo un maksā nodokļus ārzemēs. Vietējie turpretī ir pārāk aizņemti ar izdzīvošanu, lai nodarbotos ar tādām augstām matērijām. Tomēr īstam patriotam droši vien būtu arī jādzīvo savā valstī. Turklāt vēlams – pēc paša brīvas izvēles, nevis tādēļ, ka citur viņš nevienam nav vajadzīgs.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!