Patriotisma sašķeltā apziņa

vairāk kā gadu esam tālu. Doma par rupjmaizi, kuru cūkas tāpat neuztvers, ir patiesa. Tā tiešām ir mūsu maize un mūsu identitāte. Bai ze vei, tādu mazi nedabūsite ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Krievijā ...

Man prātā nāk mans onkulis leģionārs. Viņš sev bija devis solījumu precēties tikai ar latvieti. Apprecējās tikai 65 gados, kad viņa draugs nomira. Tad viņš apņēma par sievu drauga atraitni.
Man viņš visu laiku pārmeta,ka es nepareizi runāju. Piesauca Endzelīna valodu. Vēl viņš man pārmeta, ka es saku padomju vara , bet jāsaka - okupācijas vara.
Vienlaicīgi viņš bija elegants un šarmants vīrietis pat savos 70 gados un man vienbrīd pat bija "dulla" sajūta, ka esmu viņā iemīlējusies. Bet tad padomāju, ka mīlnieks viņš nevarēs būt un tad man tikai tādas garīgas jūtas pret viņu nostiprinājās.
Rupjmaize man ir nevis latvietības simbols, bet kārtīgs ēdiens. Kad man gribās sātīgi paēst, bet zinu, ka ne gaļu, ne kādus sautējumus negribu, tad šķēle rupjmaizes - kāds tomāts - viss, man laime pirtiņā.
Un ir rupjmaizes arī citām tautām un garšīgas, protams, un tomēr, tik garšīgas kā mūsējās- nekur nav.
Tas ir tāpat kā ar biezpiensieriņiem Kārums. Var satikt krievu otrā pasaules malā un viņš pateiks - o Rīga, o jūsu biezpiensieriņi.