Patikšana un nepatikšana nav domāšana

Agnese Krivade. Foto: Aija Tukiša

To piedod bērniem līdz četru gadu vecumam, ģimenes locekļiem, dīvām, autoritātēm un dzejniekiem. Parastam cilvēkam, kas grib izteikties publiski un izklausīties cienījami, patikšana vai nepatikšana jāatstāj starp rindiņām vai jāpiebilst pēdējā rindkopā. Tādi vienkārši ir pieklājības likumi, tur neko nevar darīt. Es nedomāju, ka jāizliekas objektīvākam, nekā cilvēks vispār var būt, ka ir jāpiesātina teksti ar ciešamo kārtu un obsesīvi kompulsīvu visa esošā saskaitīšanu, ko bieži var novērot LV kultūras kritikā. Tomēr publiska viedokļa paudēja tikums ir pacelt rakstīšanas objektu pāri savai personai, kļūt par atsvešinātu vērotāju un savaldīt sevi kā patikas vai nepatikas jutēju. To es par Arta Ostupa recenziju, kurā tas viss nav ievērots. Es pieļauju, ka recenzija uzrakstīta, balstoties neskaidrā pārliecībā, ka viss ir atļauts, jo par dzeju Latvijā interesējas tikai pieci cilvēki un viņi visi tevi pazīst un sapratīs, ko tu domā ar “nepatīk”. Pat ja tas tā ir, domāju, ka tas nav jāņem vērā, un tekstu, neatkarīgi no žanra, vajag likt visu cilvēku, ne tikai piecu draugu priekšā. Man, tā kā es neesmu personiski pazīstama ar Arti Ostupu, viņa stihiskā nepatika neko nepasaka, izņemot to, ka recenzija, ko viņš mēģinājis rakstīt, ir uzrakstījusi viņu pašu. Viņu pašu kā nepieklājīgu cilvēku, kurš pats sevi interesē vairāk, nekā izvēlētais rakstīšanas objekts — Daces Sparānes grāmata — kuru viņš lieto tikai kā līdzekli, pār kuru paaugstināties viņa piecu draugu acīs. Nestrukturēti apliekot, nepaskaidrojot savus apvainojumus un neatzīstoties tajā, ka grāmatu viņam nav izdevies atvērt. Kā norāda kāda komentāra autors, pieredzējis LV dzejas lasītājs, „pati Sparāne dara visu, lai lasītājam būtu grūti uztvert viņas dzejoļus”, un atzīšanās nesaprašanā taču arī būtu pilnīgi pieļaujams domāšanas iznākums.

Vārdu sakot, komentāros zem recenzijas pateikts daudz vairāk par Daces Sparānes grāmatu nekā pašā recenzijā. Citēšu vienu komentāru, kura autors ir jau minētais (nezinu, vai drīkst saukt uzvārdā) dzejas lasītājs: „Sparānes grāmata IR izteikti eksperimentāla, to vajadzētu atzīt katram neatkarīgi no patikas/nepatikas. Un eksperimenti ne vienmēr beidzas ar uzvarām”. (Saistībā ar šo nav saprotams Ostupa secinājums „mums šādi teksti ir apnikuši”, varbūt viņš varētu mazliet izvērst, ko līdzīgu viņš jau ir lasījis). Grāmatu var skatīt kā “eksperimentālu”, jo tā neatbilst nevienam līdz šim zināmam žanram, tā ir kaut kas starp daiļliteratūru un publicistiku. Tomēr mani un, pieļauju, daudzus citus lasītājus, kas nav profesionāli literāti vai literatūrzinātnieki, patiesībā interesē vienīgi domas un valodas kvalitāte, vissviens, kādā žanrā. Jo cilvēkā iekšā dabiski taču nekādu žanru nav.

Man ir cita versija, kā lasīt “sapni par annu virdžīniju”. Vai jūs zināt tās dienasgrāmatas, kas populāras amerikāņu pusaudžu vidū, kur notiekošā aprakstam paralēli lieto tekstu, zīmējumus, kaltētus ziedus un kinobiļešu pasaknīšus? Tāda mazliet nesakarīga recenzija par dzīvi, kur brīžam ir svarīgs rakstītājs, brīžam — notiekošais. Pat ja es samazinu grāmatas nozīmi, šo līdzību attiecinot uz Sparānes „didaktiku”, tas ir vienīgais veids, kas man ļauj šo grāmatu kaut nedaudz saprast. Tas nenozīmē, ka grāmata jāliek vienā plauktā ar nekārtīgu, privātu un stihisku jauno dzejnieku dzeju. Tur tomēr ir daudz domāšanas par pasauli un cieņas pret to. Tāpat arī Sparānes valoda, lai brīžam nejaušību un lieku svešvārdu pilna, tomēr tajā ir arī pietiekami daudz noslīpētas poētikas, precīzi novērotu dzīves un valodas mirkļu, lakonisku un asprātīgu ideju, kas liecina par pārdomātu pieeju valodai, dzīvei un idejām. Tieši šīs neviendabības dēļ grāmata ir interesanta. Tāpat kā lasot svešu dienasgrāmatu, kur ierakstīti interesanti citāti, arī Sparānes grāmatā (īpaši piezīmēs) guvu derīgu informāciju un vielu pārdomām, piemēram, folkloras krātuves izvilkumi, autores pārdomas par Sartru un dažādu dižgaru citāti. To visu noteikti nevar uzskatīt par muļķību.

Lasot Sparānes tekstus, brīžam pārņem neērtības sajūta, kas rodas, satiekot pārāk savādus cilvēkus, proti, cilvēkus, kuru domāšanas pārlieku atšķiras no mūsējās. Sparāne redz un lasa to pašu, ko lasa citi, bet secina pavisam ko citu. Bībele un folkloras krātuve ieaužas viņas pasaulē neprognozējamā un diezgan nesaprotamā veidā. Nesaprotamā – ja gaida ko vairāk kā autores “personiskās domas” par dzīvi, vēstījumu pasaulei, ko man neizdevās izlobīt no „sapņa par annu virdžīniju”, bet es nevaru droši apgalvot arī, ka tā nav. Žanrs ir “didaktika”, bet iedarbība — pretēja, sludināts netiek pilnīgi nekas un ar katru lappusi arvien mazāk var saprast, kas jādara. Varbūt šīs grāmatas didaktiskumu var ieraudzīt tās pēcvārdā, ko var saprast tā, ka grāmata māca pavisam nedidaktisku dzīvi („svaigu piparmētru smarža plaukstās ir pamācība”); par to liek domāt arī dzejolis „deduktīvi secinājumi”, kur pausto secinājumu pamatā ir kaila romantika. Bet varbūt „didaktika” tik bieži pieminēta, lai autore būtu pirmā pateikusi to, no kā pašai visvairāk bail un to neviens pēc tam vairs nevarētu rakstīt recenzijā. Tās taču ir katra ar gaumi apveltīta cilvēka lielākās bailes — kļūt moralizējošam. “Anna virdžīnija” kā bēgšana no didaktikas un ieskriešana kaut kādā daudzplakņu realitātē, kurā nav neviena smaguma centra un spēka pleca, nekāda viendabīguma un nekā uzticama. Par nedrošību kā iespējamo grāmatas skaidrojumu liek domāt arī pēcvārda atvainošanās par to, kāpēc grāmatā ir tie „pļāpīgie komentāri un skaidrojumi”, un dažas „piezīmes”, kur viņa piebilst apm. to, ka piezīmes var arī neņemt galvā un lasīt kā grib.

Grāmatu „sapnis par annu virdžīniju” var iegādāties ¼ Satori grāmatnīcā par 3.70 LVL