Recenzija
05.09.2016

Patiesība ir tur ārā

Komentē
0

Par Mani Hagigi filmu "Pūķis nāk!"

"Kāpēc es uzstāju uz mockumentary formātu? Tas jau ir pārizmantots trops. Šobrīd – 2007. gadā!"

"Ei! Mockumentary nav nekāds trops! Tas ir stāsta stāstīšanas paņēmiens!"

(Bojack Horseman, animācijas seriāls)

Mockumentary žanrs kino tiešām ir sastopams pietiekami bieži, lai reizēm liktu aizkaitināti nopūsties – atkal! Taču, ja tas tiek izmantots trāpīgi un ar pietiekamu devu pašironijas, neaizslīdot pārliekā paštīksmē par filmām, kuras uztveramas tikai īpašiem kinogardēžiem, tā ir brīnišķīga iespēja ieviest plašu metalīmeni. Pēdējo gadu spilgtākie mockumentary piemēri ir jaunzēlandiešu vampīrfilma "Kas notiek krēslā", kā arī amerikāņu "Saturday Night Live" šova komiķu veidotā "Popzvaigzne". Ja abi minētie piemēri nepretendē uz "patiesa stāsta" statusu (tiesa, runā, ka "Popzvaigzne" vairāk vai mazāk ir parodija par Džastina Bībera biogrāfiju), tad irāņu režisora Mani Hagigi jaunākais veikums "Pūķis nāk!" šādu apgalvojumu atļaujas izteikt jau filmas sākumā.

Kas tur ir no patiesības?

Interesanti, ka režisors intervijās piemin savas filmas līdzības ar televīzijas seriālu "Slepenie faili", kura slavenākais citāts ir: "Patiesība ir tur ārā." Jautājums par patiesuma lomu konkrētajā kinolentē skatītāja prātā iezogas jau uzreiz pēc sākuma titros redzamās piebildes: "Balstīts patiesos notikumos." Ņemot vērā, ka filmas ievads jau rada apjukumu, šāds apgalvojums no veidotāju puses drīzāk ir triks, kā sajaukt pēdas. Līdzko skatītājs notic vienai sižeta līnijai, nākamā to samudžina, ar laiku radot vienu vienīgu jautājumu: "Kas tieši ir tas, ko es šobrīd skatos?"

Pats Mani Hagigi atbild šādi: "Tas ir bardaks, jā, tas ir bardaks. Ideja bija tāda – uztaisīt bardaku un skatīties, kas notiks. Darbojoties tālāk, es sapratu, ka varbūt ar vienu žanru nebūs gana un tā (filma) būtu tas pats vecais, garlaicīgais stāsts." Jā, tas tiešām ir bardaks, bet tas ir visaizraujošākais un skaistākais bardaks, ko pēdējos gados esmu redzējusi uz kinoekrāniem.

Kas īsti notiek?

Vai būtu kāda jēga tam, ja es šobrīd mēģinātu kaut cik secīgi atstāstīt filmas sižetu? Nedomāju gan. Manuprāt, pietiks ar šo: trakoti izskatīgs, smalki ģērbies detektīvs vārdā Bābaks ierodas tuksnesī, kurā atrodas sen neizmantota kapsēta un pamests kuģis. Šajā kuģī dzīvojis kāds disidents, kas miris mīklainos apstākļos, bet, kā ierasts politisko nekārtību laikos, šis nāves gadījums tiek pasludināts par pašnāvību. Detektīvs uzzina, ka kapsētā mirušos neapglabā, jo tad atveras zeme, lai nelaiķi aprītu, un sākas zemestrīce. Cerībā to piedzīvot Bābaks nolemj nakti pavadīt kuģī, bet disidenta līķis tiek guldīts tuksneša kapsētā. Viss, kas notiek tālāk, ir spēle ar skatītāja prātu – parādās filmas režisors, viņa radinieki un kolēģi, stāstā iesaistītie un izdzīvojušie varoņi mūsdienās, un viņi visi kopā mēģina noskaidrot, kas galu galā notika ar Bābaku. Un viņa diviem draugiem, kuri arī vēlāk iesaistās notikumos. Viens ir hipijs skaņu operators, kurš ieraksta klusumu. Otrs ir neirotisks ģeologs, kurš atpazīst iežus, tos ieliekot mutē. Ak jā, vēl parādās haizivju mednieks un acu ārsts, kā arī viņa spokainā sieva. Un skaista – kā no Godāra filmām izkāpusi – spiedze.

Kā tas viss izskatās?

"Pūķis nāk!" nenoliedzami ir vizuāla bauda. Kontrasts, ko režisors ir izveidojis starp inscenētajām ainām un "dokumentālajām ainām", ir tik krass, ka reizē arī apspēlē to, kā skatītāji ir pieraduši redzēt spēlfilmas un dokumentālās filmas. Tā kā Mani Hagigi savā karjerā ir strādājis ar abiem žanriem, šajā darbā izmantotais pārspīlējums parāda zināmu ironijas līmeni par kino kā tādu. Inscenētie kadri ir ļoti plaši, ar nedabiski košām krāsām un elpu aizraujošām lokācijām. Filmas varoņi varoņi ir stilizēti un eklektiski. Skatītāji tiek informēti, ka darbība notiek 1965. gadā, taču režisors neaizraujas ar precīzu laikmeta attēlojumu, radot iespaidu, ka varoņi ir sanākuši kopā no dažādiem laikmetiem un kinožanriem. Turpretim "dokumentālās daļas" ir filmētas ar statisku kameru, tās ir pārāk izgaismotas, un tajās nav ne miņas no perfektajiem varoņiem, kurus redzam inscenējumos. Piemēram, kadrs, kurā īpaši pievērsta uzmanība tam, ka vienai Hagigi "asistentei" ir ļoti nolupusi nagu laka. Pilnīgs pretstats ir perfektā un vienmēr koptā Šehrezāde, kas darbojas vienā laiktelpā ar Bābaku un viņa biedriem.

Tuksneša ainas, vientulīgais, lielais kuģis tā vidū, oranžais Bābaka Chevrolet Impala, skaņu operatora Kaivāna košie kostīmi, iespaidīgs krāsainu balonu pušķis, kas atgādina slaveno Pixar animācijas filmu "Augšup", – visi šie vizuālie paņēmieni palīdz radīt iespaidu, ka tas, ko mēs vērojam, ir kaut kas starp sapni un fantāziju. Ir skaidrs, ka mēs redzam mazu daļiņu no tās Irānas, kādu to iztēlojas Mani Hagigi, – gan to, kāda tā varēja būt, gan tādu, kāda tā ir, gan kādu to gribētos redzēt. "Holivudiskie" galvenie varoņi darbojas ļoti tradicionālā austrumu vidē, kurā joprojām valda dažādi stingri likumi, cilvēki tic leģendām un mītiem, kā arī ārstiem šamaņiem. Manuprāt, šāds paņēmiens precīzi raksturo sajūtu, kāda varētu būt plaši un brīvi domājošam režisoram, kurš ir mācījies no visas pasaules kino, bet kura filmas top stingrā un mākslu ierobežojošā režīmā. Tērpies rietumnieciskā uzvalkā, tu klejo pa tuksnesi un vienubrīd piefiksē, ka sāc ticēt spoku stāstiem par pazemē dzīvojošām radībām, kas izraisa zemestrīces.

Ko tas viss nozīmē?

"Tas, kas notiek, ir šī ļoti izteiktā politiskā mesidža iespējamība, bet nav mesidža. Tai (filmai) ir jāliek tev justies tieši tā, kā tu jūties, patiesībā to nemaz nepasakot, un tu izej no kinoteātra, domādams par manu filmu ļoti ilgu laiku. Tāda ir tā ideja," par filmu "Pūķis nāk!" saka Mani Hagigi. Daudzi Rietumu kritiķi atturīgi piemin Irānas politiskās vēstures zemtekstu, kas filmā esot ļoti klātesošs. Viņi uzreiz piebilst, ka nav tik zinoši par konkrētās valsts politiskajiem procesiem, lai šo aspektu analizētu sīkāk. Tas gan darbojas arī kā attaisnojums, lai nebūtu skaidri jāpasaka: "Es īsti nesapratu, kas tur notika."

Es arī līdz galam nesapratu visu, kas notika, bet es pilnīgi visam noticēju un dzīvoju līdzi. Un Hagigi savu ideju ir piepildījis – es par viņa filmu domāju ļoti ilgi un droši vien domāšu arī turpmāk.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!