Foto: Aina no slaktiņa Deirezorā (1915-1916, foto: Vikipēdija)
 
Komentārs
10.05.2021

Patiesībā bija tā

Komentē
2

Saeima aizvadītajā nedēļā pieņēma deklarāciju par Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu.

Kā jau varēja prognozēt, tam sekoja Latvijā esošo Turcijas un Azerbaidžānas vēstniecību publiskie protesti. Tālākajā tekstā negrasos apspriest konkrēto vēsturisko tēmu – cita starpā tādēļ, ka daļēji to jau esmu skāris citā publikācijā "Satori" (kontekstā ar Armēnijas un Azerbaidžānas militāro konfliktu pērnā gada rudenī). Mani interesē abu vēstniecību publiskajā reakcijā lietotie jēdzieni. Jāpiezīmē, ka šī teksta sagatavošanas brīdī (7. maija pēcpusdienā) abu vēstniecību interneta vietnēs nekādu paziņojumu par Saeimas pieņemto deklarāciju nebija, tādēļ es balstos uz citos medijos izskanējušo. Tātad – Azerbaidžānas vēstniecība pārmet deklarācijai "neobjektivitāti", savukārt Turcijas Ārlietu ministrija runā par "mēģinājumu pārrakstīt vēsturi". Paturot prātā kalendārā pietuvināto 9. maiju un arvien asākās diskusijas Krievijā par to, kā "bija patiesībā", mani interesē jautājums, ko nozīmē "neobjektīvs" vai – tieši otrādi – "objektīvs" vēstures atspoguļojums.

Sāksim ar vienkāršāko. Ja notikums ir izdomāts, tad galva nav jālauza – tie ir apzināti vai neapzināti meli, nevis "atšķirīga interpretācija". Sarežģījumi sākas tad, ja fakti ir reāli, bet atšķiras to atlase un interpretācija. Dažkārt ļoti būtiski.

Šādās situācijās rodas kārdinājums likt lietā elegantas gudrāku cilvēku prātulas, piemēram, argentīniešu izcelsmes rakstnieka Andresa Neimana teikto: "Realitāte – pārliecinoša hipotēze." Vai, ja nekā prātīga nav pie rokas, var izlīdzēties ar nodrāzto "vēsturi raksta uzvarētāji" (starp citu, pilnīgas muļķības). Tomēr mani neapmierina nopūta žanrā "katram sava patiesība", tādēļ es vēlētos vispirms definēt, ko NEDRĪKST darīt, vēsturi vērtējot.

Nedrīkst "skaitīt" upurus un zaudējumus, nedrīkst kā argumentu lietot: "Viņi sāka pirmie!" Pretējā gadījumā notiek bezjēdzīga "samērīšanās" par to, kurš cietis vairāk un kurš bijis lielāks muļķis. Tiem, kuriem nesagādā problēmas krievu valoda, rekomendēju tekstu apkopojumu par kolektīvo atmiņu Balkānos. Ļaudis turpina izmantot skaitļus kā pamatojumu "savai" interpretācijai – kura nācija cik citas nācijas pārstāvju noslaktējusi. Skaidrs, ka pareizā versija ir tā, kuras paudēji citus ir noslaktējuši mazliet mazāk (ironizēju). Vēl piemēram izvēlēšos epizodi [1] čeha Patrika Ouržednīka grāmatā – Otrajam pasaules karam beidzoties, vācu tautības cilvēkiem Brno ap roku bija jānēsā balta lente, uz kuras bija rakstīts burts "N", un viņi nedrīkstēja lietot sabiedrisko transportu. Viegli iedomāties reakciju – kas gan tas ir, ja salīdzina ar nacistu režīma noziegumiem! Bet nevajag salīdzināt. Ir fakts A, ir fakts B (C, D, E…), kurus iespējams fiksēt un minēt, nemēģinot tos iemocīt kaut kādā interpretācijas autora izdomātā konstrukcijā. Skaidrs – vēsturē kā motīvs vienmēr ir darbojusies atriebība, aizvainojums, bet mēs runājam par mēģinājumu vēsturi atspoguļot kaut cik objektīvi.

Man šķiet, ka to, cik aplama ir "mērīšanās" ar ciešanām, vairums patiesībā saprot, pat ja praksē šo noteikumu neievēro. Sarežģītāki un tāpēc interesantāki ir jautājumi par to, kā strādāt ar vēstures liecībām – lielākoties rakstiskām, bet arī priekšmetiskām. Kas ir šo liecību autori un auditorija, kam vēstījums adresēts? Piemērs no Otrā pasaules kara perioda – karojošajās pusēs plauka viegla paranoja par to, ka pretinieks varētu saņemt šifrētus ziņojumus, tādēļ cenzori uz vēstulēm pārlīmēja pastmarkas, tika aizliegts sūtīt bērnu zīmējumus, bet kādā pulksteņu kravā visiem pulksteņiem tika pārbīdīti rādītāji [2]. Man nav iemesla apšaubīt, ka šī ir ļoti izteiksmīga un arī patiesa liecība. Jautājums: cik plaši bija izplatīts šāds noskaņojums? Varbūt mēs, balstoties uz šo faktu, varam runāt par notiekošo relatīvi šaurās ierēdniecības aprindās un tikai, jo citās grupās nekas tāds nenotika?

Respektīvi, arī tad, ja liecība (piemēram, rakstisks dokuments) ir pilnīgi korekta, vai pēc tās var spriest par liecības laikmetā dzīvojošajiem vispār? Domāju, ka te jābūt ļoti uzmanīgiem. Es piesargātos vērtēt kā visu sabiedrību reprezentējošu kādas grupas – vienalga, armēņu vai turku nacionālistu, labējo vai kreiso radikāļu – izdotu avīzi, videoblogu utt., ja nav skaidrs, cik plaša ir grupas ietekme. Tāpat, strādājot ar liecībām, ir jāvērtē, vai mēs pietiekami saprotam avota tapšanas laika cilvēku domāšanas veidu, izteiksmes līdzekļus, simbolu valodu. Man nebūtu grūti izklaidēt lasītāju ar piemēru par to, cik jocīgi gan bijuši cilvēki viduslaikos, ja viņus nodarbināja šāds jautājums: ņemot vērā, ka Jēzus dzimis jūdu ģimenē, vai varētu būt tā, ka ir saglabājusies viņa dzimumlocekļa priekšādiņa? Turklāt faktoloģiski varētu pierādīt, ka ļaudis ne tikai šādai iespējai ticēja, bet nekāds ļaunums neradās arī no tā, ka šādas relikvijas galu galā atradās veselas četras [3]. Tātad – vai laikmeta liecības mums apstiprina, ka cilvēki tolaik ir bijuši, atvainojiet, dumji? Un atkal es aicinātu būtu uzmanīgiem, ja mums trūkst plašāka priekšstata par to, ko nozīmēja būt kristietim viduslaikos. Ne mazāk būtiska problēma ir tā, ka jebkuru faktu un liecību var izmantot saviem mērķiem, pat neķeroties pie sagrozīšanas. Piemēru daudzkrāsainības labad, izvēlēšos anarhosindikālistu tekstus Krievijā 1920. gadā. Vienu un to pašu dokumentu var interpretēt atšķirīgi – vai nu kā liecību tam, ka anarhosindikālisti spēja pretoties boļševiku uzspiestajai kārtībai (malači!), vai arī kā pierādījumu viņu priekšlikumu absurdumam (nejēgas!).

Rezumējot un atgriežoties pie jautājuma par to, vai vēstures vērtējums var būt objektīvs – es domāju, ka var, ja tiek ievēroti šajā tekstā minētie un droši vien vēl citi nosacījumi. Cita lieta, ka šāds vērtējums, visticamākais, neapmierinātu, simboliski izsakoties, nedz turkus, nedz armēņus. Proti, galvenā problēma nav tā, vai vēsturi var aprakstīt pietiekoši korekti (var!), bet tā, ka vēsture visbiežāk ļaudis interesē kādā konkrētā kontekstā – lai kaut ko pamatotu vai pierādītu. Šādā griezumā pat nav lielas nozīmes tam, par kādu tēmu ir runa – par genocīdu, latviešu nācijas senumu vai par to, kāpēc kapitālisms izveidojās Eiropā, nevis Ķīnā. Man šķiet, ka mēs jaucam kopā dažādas lietas – bieža atsaukšanās uz vēsturiskiem notikumiem nenozīmē, ka mēs pret vēsturi izturamies, ja tā var teikt, ar cieņu; interese uzreiz nenozīmē izpratni. Šādā kontekstā, starp citu, zīmīgi būs tas, kā šogad tiks atzīmēts (neoficiāla informācija liecina, ka to gatavojas darīt Aizsardzības ministrija) un interpretēts 22. maijs, proti, diena, kad 1919. gadā Rīga tika atbrīvota no boļševikiem. Nez kādēļ man jau tagad šķiet, ka tas kalpos par ieganstu, lai kaut ko censtos pamatot – nepieciešamību uzturēt patriotismu, atcerēties iepriekšējo paaudžu varonību utt. –, nevis lai izklāstītu faktus.

 

[1] Ouržednīks, Patriks. Europeana. Īsa divdesmitā gadsimta vēsture. Pētergailis. 2015, 62. lpp.

[2] Deiviss, Ēriks. Tehgnosis. Mīti, maģija un misticisms informācijas laikmetā. RIXC Jauno mediju kultūras centrs, 2014, 89. lpp.

[3] Hartnell, Jack. Medieval Bodies. Citēts no 2019. gadā iznākušā tulkojuma krievu valodā. 261. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!