Foto: Ģirts Raģelis
 
Sarunas
22.12.2021

Pati ar savu ķermeni. Intervija ar Annu Auziņu

Komentē
1
Saglabā

2021. gada nogalē ar "Ascendum" gādību klajā nāca dzejnieces Annas Auziņas debija prozā "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata". Jūtīgi un drosmīgi šajā stilizētajā dienasgrāmatā vēstīts par kādas jaunas sievietes pieaugšanu, uzmanību pievēršot tam, kā viņa visai sarežģītos laikos veido attiecības ar savu ķermeni un garu, mēģinot nobriest tajā pasaulē, kurā dzīvo. Grāmata, kuras mums visiem ir ilgi pietrūcis, – tā atkal padara leģitīmu erotiku, akcentē garīgus meklējumus un, galu galā, līdz kailai atklātībai ieskicē cilvēka dzīves ciklu, atstājot lasītājam daudz vietas pārdomām un privātai refleksijai.

Ilze Jansone

 

Pirmais būs jautājums, kuru tev droši vien uzdod visi – kāpēc proza?
To jau nevar dzejā uzrakstīt! Tad jau tas būtu komiski. Iedomājies – Puškina "Jevgeņijs Oņegins" ir romāns dzejā, un ja es tagad tādā veidā rakstīšu tādu ļoti garu poēmu par ķermeni un seksu! Ja nopietni, sākumā man nebija nolūka rakstīt grāmatu. Pēc tam, kad es jau gribēju, lai tā būtu grāmata, ļoti ilgi nezināju, kāda tā būs. Tas organiski bija prozā – šis teksts, kas prasījās tikt uzrakstīts, noteica, ka tā būs proza.

Sanāk, ka teksts pats sevi noteica. Starp citu, cik ilgi tu to rakstīji?
Pirmie uzmetumi ir ap 2008. gadu. Bet ap 2014., 2015. gadu jau zināju, ka būs grāmata. Tā doma man nedeva mieru – tad arī diezgan ilgi nezināju, kā to attīstīt, pabeigt – kad tu iztēlojies, ir tādas bildītes, kas it kā attīstās. Tev kaut kas jau ir, bet kaut kas ir tukšs, balts un tu zini, ka tam arī ir jābūt. Un tā tas pamazām uznira.

Man šī grāmata likās ļoti drosmīga no daudziem aspektiem un tāpēc, tīri subjektīvi, arī ļoti vajadzīga grāmata. Lasot daudz domāju par to, kur ir personiskās drosmes robeža literatūrā. Vai prozā un dzejā tā atšķiras?
Laikam prozā ir grūtāk. Dzejā vienmēr var kaut ko nepateikt tieši, pat tie dzejnieki, par kuriem mēdz teikt vai kuriem pārmet, ka tas tur raksta tieši, pat tur viss ir daudz kompaktāk, ir daudz metonīmiju, kas pārstāv kaut kādas lietas. Bet prozā ir pavisam citādi – prozā arī kaut ko var noklusēt un lasītājs kaut ko var pats nojaust, tomēr proza prasa daudz vairāk detaļu, daudz lielāku izvērstību, konkrētību. Kaut gan man šķiet, ka man tur joprojām ir poētiski elementi. Tas viss varēja būt vēl trīsreiz garāk!

No sevis jau nekur neaizbēgsi! Vienkārši esmu ievērojusi, ka šad un tad kādam dzejniekam uzrakstās pa prozas grāmatai – Ogriņam bija prozas grāmata, tev tagad ir prozas grāmata…
Ingai trīs!

Pareizi, Inga mums ir spilgtākais piemērs. Un Vērdiņš tagad raksta prozas grāmatu, cik zinu. Vai tu teiktu, ka tā ir arī kaut kāda vēlēšanās izmēģināt citu formu?
Arī. Turklāt, ja tu divdesmit gadus raksti dzeju, pastāv risks, ka varētu sākt atkārtoties. Tas, protams, arī ir stereotips, bet bieži patiešām ir tā, ka laba dzeja padodas bez pieredzes, bet labāka proza padodas ar pieredzi un ka ar gadiem notiek tāda pārnese. Bet tas nav vispārināms uz visiem autoriem, protams.

Kā tev šķiet: vai literatūrā vispār vajag būt drosmīgam?
Protams! Kā tad citādi vispār – kāpēc jāraksta literatūra?

Var taču rakstīt, lai būtu skaisti, lai būtu aizraujoši.
Nē, nu skaisti un aizraujoši arī ir labas kvalitātes, es neko nevaru iebilst pret skaisti un aizraujoši. Bet man tomēr šķiet – lai būtu skaisti un aizraujoši, arī nepieciešams būt drosmīgam.

Kā tev šķiet: jau vairāk varbūt mūsu sabiedrības kontekstā, bet paturot prātā arī literatūras kontekstu – cik svarīgi ir, ka sieviete runā par erotiku? Mums nemaz nav tik daudz tādu sieviešu.
Tas ir ļoti svarīgi. Rietumu kultūrā parasti [vīrieši] runā par sievieti, par sievietes miesu. Protams, kad es sāku saprast, ko es tur daru, tas bija viens no mērķiem un uzdevumiem – ka sieviete pati runā par savu miesu.

Un tas ir svarīgi, tavuprāt, jo…
Citādi sanāk, ka sieviete ir tāda mantiņa, objekts. Es varētu atsaukties arī uz feministisko teoriju un uz to, ka runāšana par savu miesu un baudu bijusi sievietei liegta un līdz ar to arī pieeja savai baudai, kontrole pār to. Sievietes miesa ilgstoši ir tikusi izmantota. Jau tradicionāli, bet ne tik sen rakstīšana ir veids, kā sievietei iemantot balsi. Diezgan drīz sievietes nonāca pie tā, ka raksta par savu miesu, teiksim, anglofonajā tradīcijā. Es teiktu, ka latviešiem šis ceļš bijis ilgāks, tomēr no 19. gadsimta beigām dzejnieces, rakstnieces, protams, ir jau rakstījušas, lielākoties tas ir noticis simbolos, metaforās.

Ne tādā atklātā refleksijā?
Vismaz daiļdarbos. Es neesmu speciāliste par Aspazijas vēstulēm un dienasgrāmatām, bet no fragmentiem, ko esmu kaut kur lasījusi, saprotu, ka tur ir iezīmes, ka viņa ir mēģinājusi formulēt, kāpēc viņa cieš dzīvē vai laulībā ar Raini, bet neesmu kompetenta par to izteikties. Kopumā pie mums paiet ilgāks laika posms un pāreja ir plūstošāka, pakāpeniskāka. Amerikā tas ir bezmaz vai kā lūzums kopš 60. gadiem.

Vai tu redzi, ka tu turpini kādu Latvijas prozā jau ieskanējušos tradīciju?
Ir, protams, bijušas autores, kurām ķermeniskais ir svarīgs, tikai jautājums ir par to pakāpi. Un šķiet, ka nevienai no viņām tas nav bijis galvenais mērķis. Vai arī ir bijušas autores, kas raksta par neērtām tēmām, bet neizmantojot tik atklātu valodu. Tikko bija konference par Regīnu Ezeru, vai, piemēram, vasarā rakstīju par Dainas Avotiņas "Zuzi", kas ir viens no ļoti retajiem darbiem padomju literatūrā, kur autore pievēršas aborta tēmai. Bet viņa, protams, neraksta anatomiski, tomēr mēs labi saprotam, kas noticis. Vēlāk ķermeniskās detaļas kļūst atklātākas, Ingai Ābelei, piemēram, ir stāsts, kur pirtī ir sieviete ar milzīgu klitoru. Arī Andrai Neiburgai ir ķermeniskums, bet, kā jau teicu, tas nav pašmērķis. Es negribu teikt, ka šeit tas ir pašmērķis, bet esmu ļoti, ļoti izteikti strādājusi ar dažādām ķermeniskām detaļām.

Redzi, tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc man nosaukums šķita ārkārtīgi veiksmīgs – "Mājoklis". Tavu grāmatu lasot, aizdomājos par cilvēka un ķermeņa attiecībām, jo, lai gan tu ļoti koncentrēti, poētiski un naturāli raksti par sievietes ķermeni un ne tikai par sievietes ķermeni, šī grāmata ir ļoti tālu no tā, ko mēs apzīmētu par ķermeņa kultu. Es saskatu divas galējības – ir skala, kur viens punkts ir arī tevis aprakstītais tēls, kas principā neinteresējas par ķermeņa fizioloģiju, un tad otrs grāvis ir ķermeņa kults. Bet varbūt tās nemaz nav divas galējības?
Ja tu saki "ķermeņa kults", tad tas, ko es iztēlojos, ir estētisks skatījums uz ķermeni. Vai erotisks, pornogrāfisks – un tad mēs atkal nonākam pie tā, vai es esmu tas, kas izskatās, vai es esmu tas, kas skatās? Vai es esmu tas, kas izmanto otra ķermeni, vai es esmu ķermenis, kas sajūt? Vai te ir subjekta–objekta attiecības, vai tās ir intersubjektīvas ķermeņu attiecības?

Ja mēs tā utopiski skatītos, tas būtu veids, kā cilvēki varētu veidot attiecības ar ķermeni?
Es nesaku, ka estētika ir slikta, tā galīgi nav – bet tās ir bijis ļoti daudz, ja runājam par sievietes ķermeni. Sievietes daiļums ir apdziedāts, apjūsmots gadu simtiem un pat tūkstošiem, un sieviešu tēli arī ir izmantoti, lai iemiesotu idejas, bet tam nav bijis nekā kopīga ar reālām sievietēm – to jau Virdžīnija Vulfa raksta. Šeit es gribēju izteikti reflektēt par to, kā tad ir būt ķermenī iekšā, un arī veidot šīs intersubjektīvās attiecības ar citiem ķermeņiem. Nu, līdz kam viņa laika gaitā nonāk. Neteiksim, ka tur viss labi beidzas, bet tas jau ir cits līmenis, ko viņa sasniedz. Ka viņa ir tā, kas skatās, kas vēro savu ķermeni, tā reakcijas un vienlaikus caur to arī izstāsta dvēseliskus un garīgus procesus.

Tu esi kristiete?
Jā.

Kā, tavuprāt, sievietes attiecības ar ķermeni ietekmē viņas piederība kristietībai, ņemot vērā visu vēsturisko bagāžu, ko kristietība nes līdzi?
Ļoti, ļoti ilgi atbildams jautājums. It kā sievietei ar savu, nezinu, dabas vai kultūras, vai abējādi ielikto tieksmi rūpēties un ziedoties… No vienas puses, varbūt ir vieglāk gūt pestīšanu, rūpējoties par citiem ķermeņiem. Sievietei arī ir ļoti grūta dzīve savā ķermenī šajā Rietumu tradīcijā, kas, kā zināms, bāzējas grieķu un ebreju tradīcijā, kuras savienojas kristīgajā – nu, tur sievietes ķermenim ir diezgan daudz jācieš! Terēze jau arī it kā dzīvo 21. gadsimtā, bet viņa tāpat saprot: lai viņa būtu laba kristiete, viņai visu laiku ir jādzemdē! (Smejas.) Man šķiet, ka mūsu kultūrā ir sanācis tāds greizs kristietības pielietojums – tā kā cilvēks pēc dabas ir nepilnīgs, nu, tā netaisnīgi tas ir sanācis.

Kristietībā jau arī sievietes seksualitāte vēsturiski nav sevišķi mīlēta. Maigi izsakoties.
Jebkura cilvēka seksualitāte, bet, protams, ka sievietei vairāk jācieš, tāpēc ka viņa jau ir tā, kas paliek stāvoklī. Es saprotu, ka Polijā ar stingro pretabortu likumu sieviete ir par visu atbildīga. Bērna tēvam jau nav nekādas atbildības par veikto abortu. Ja sievietei ir spontānais aborts, tad viņai ir jātaisnojas, ka viņa to nav darījusi tīšām, un, ja viņai ir ārpusdzemdes grūtniecība, tad jāgaida, kamēr viņas dzīvība tiek apdraudēta, un tikai tad apaugļotā olšūna tiek izgriezta. Kaut arī ir skaidri zināms, ka topošais embrijs neizdzīvos, bet, kamēr sieviete nemirst, tikmēr viņai pie šī likuma to nevar izņemt ārā. Sievietes no tā cieš un bieži zaudē olvadu, jo ir par vēlu saudzējošai operācijai. Par to mazāk runā. Ja meitenes tēvs palīdz viņai izceļot uz citu valsti, lai izdarītu abortu, tad viņas tēvam ir atbildība – bet bērna tēvam nav nekādas atbildības.

Tas parāda baznīcas kā milzīgās, vīriešu radītās hierarhijas radīto nospiedumu mūsdienās. Tu tam piekristu?
Jā, ir grūti nošķirt, kur ir… Baznīcas valodā es to varētu izteikt tā, ka Svētais Gars runā, protams, jebkura dzimuma cilvēka sirdī, bet kaut kā ir sanācis, ka to pierakstīja vīrieši un ka viņi to pierakstīja caur savu skatījumu. Jo, tiklīdz Svētā Gara balss iziet caur kādu konkrētu miesu uz šīs zemes, tā arī tiek transformēta atbilstoši šim kanālam.

Ļoti precīzi. Ņemot to visu vērā, kā tu vērtē kristietības nozīmi mūsdienu Eiropā, mūsdienu Rietumu pasaulē?
Ļoti nevienmērīgi – daudzās zemēs kaut kādā ziņā to var uzskatīt par kristietības norietu un citā ziņā atkal par transformāciju. Tā nav dominējošā reliģija, ticīgo cilvēku ir maz, ir daudz alternatīvu prakšu. Es neteiktu, ka kristietību vajadzētu vajāt, kā tas bija pirmajos gadsimtos, bet lielāka nodalīšana no valsts procesiem, no politiskajiem procesiem ļoti nāk par labu kristietībai. Un tad ir valstu bloks Austrumeiropā, pie kura daļēji piederam arī mēs, bet pie kura izteikti pieder Polija un Ungārija, un es teiktu, ka Lietuva arī, vēl vismaz līdz nesenam laikam – tur baznīca joprojām ir vēl viena vara. Viļņā redzēju, kādas masas iet uz svētdienas dievkalpojumu – man ļoti grūti noticēt, ka viņiem visiem sirdī ir patiesa ticība. Cilvēki svētdienā iet baznīcā tā kā 1. maija demonstrācijā stagnācijas gados. Man ļoti patīk mūsu Aglonas svētki, bet valdības klātbūtne tajos mani vienmēr ir mulsinājusi. Vai arī, kad Zbigņevs aiziet pie deputātiem un pasaka – davai, šito likumu nepieņemiet! Un tas patiešām tiek atbīdīts!

Viens un divi!
Nu, un tas ir tāpēc, ka deputāti satraucas par saviem vēlētājiem, kurus baznīca var ietekmēt. Man ir daudz paziņu, pat draugu kristiešu, kas balso par pavisam citiem politiskiem spēkiem nekā es.

Jā, bet tas nozīmē, ka tādā ziņā, no vienas puses, kristietības universalitāte uz reliģiskās dažādības un sekulārisma fona zūd, bet, no otras puses, ir bloks, kur tā joprojām saglabā lielu ietekmi?
Es tā saprotu, jā. Bet par universalitāti: kad tulkoju Džonu Donnu – paralēli "Terēzei" –, tā bija 17. meditācija, kur rakstīts par baznīcas universalitāti un par to, ka tas patiesībā attiecas uz jebkuru cilvēku, lai gan nekristiešiem, protams, varētu būt dusmas pie šī teikuma, ka viņi tagad tiek pieskaitīti pie kaut kādas kopienas, pie kuras nekad nav vēlējušies piederēt. Bet pēc tās tēlu sistēmas, kas ir Jāņa evaņģēlijā, ko Donns arī ir paņēmis, nav jābūt obligāti piederīgam pie kristīgās baznīcas, lai sasniegtu pestīšanu. Un Romas Katoļu baznīca vēl tagad atzīst un vienmēr ir atzinusi: ja cilvēks objektīvu iemeslu dēļ nepazīst Kristu, tad viņš, vienalga, var gūt pestīšanu. Un objektīvais iemesls, kāpēc cilvēks nepazīst Kristu, var būt, piemēram, tas, ka viņam blakus dzīvo liekulīgi kristieši! (Smejas.)

Jāatzīst, šī doma man patīk.
Tur laikam ir runa par to kosmisko Kristu, kas bija pirms iemiesošanās, par to, caur kuru viss ir radīts.

Būs jāpalasa Donns, izklausās diezgan interesants. Kā noprotu, tev tuvāka ir katoļu tradīcija?
Kaut kā es tajā nonācu, jo mana ģimene nebija kristieši – es pievērsos ticībai 90. gados un nonācu Romas Katoļu baznīcā. Un no Romas Katoļu baznīcas tu nevari aiziet, tu vari tikai atkrist! Nu, tu nevari nomainīt ticību!

Tātad tā tev ir pazīstamāka, tuvāka tradīcija?
Ar laiku sāku saprast, ar ko protestantisms atšķiras, ka tas nav tikai, kā tētis man stāstīja, ka luterāņiem atturīgākas baznīcas…

Es esmu no protestantiskās tradīcijas – luterāņi uzskata, ka sievietes ķermenis ir gana labs trauks bērna, tostarp arī nākamā mācītāja, radīšanai, bet, lai sieviete pati varētu kalpot, viņai kaut kā būtiska pietrūkst. Kā zinām, esam viena no retajām Eiropas valstīm, kas tā uzskata.
Bet tā uzskata Latvijas luterāņi, Eiropas luterāņi vairs tā neuzskata.

Nē, nē, un arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas tā neuzskata.
Un arī Latvijas luterāņu baznīca tā nav uzskatījusi diezgan ilgu laiku.

Jā, robežšķirtne ir 1993. gads, kad par arhibīskapu kļūst Jānis Vanags. Tas mani vedina uzdot jautājumu, īpaši sievietēm, kas ir feministiski izglītotas un feministiski noskaņotas – kā tu kā kristiete jūties, dzīvojot mūsdienu Latvijā? Kā kristiete, kā feministe – vai tu sevi sauktu par feministi?
Jā, protams.

Kā kristiete, feministe un rakstniece – kā tu spēj savienot šīs trīs lietas tajā vidē, kur mēs esam?
Starp kristietību un feminismu virsējos politiskajos slāņos, protams, pastāv pretruna, un es nekad to neesmu varējusi atrisināt – tas visu laiku aiziet gaisā. Bet es jau pirms kāda laika nolēmu, ka tiekšos uz patiesumu un integritāti. Un šķiet, ka grāmatā "Annas pūra govs" man izdevās kaut kādā brīdī mazināt šo pretrunu, vismaz tajā, ko es rakstu. Šī jaunā grāmata ir izaicinošāka – ceru, ka mani neekskomunicēs par to! (Smejas.) Bet, piemēram, katoļu grupā es rakstu, ko domāju. Arī feministu forumā rakstu, ko domāju.

Vai citkārt nav tā, ka tevi no abām pusēm sit?
Nu, nesen tā bija, kad tika izdota amerikāņu autores Ebijas Džonsones grāmata "Neplānoti" – par to, kā viņa no abortu klīnikas vadītājas ir nonākusi "Pro Life" pusē, un tad mani sita no abām pusēm, jo es līdu kašķēties.

Abās pusēs?
Jā.

Tas varbūt ir stāsts par integritāti un par ceļu uz (man ļoti nepatīk to vārdu lietot) – ceļu uz patiesību?
Nu kaut kā tā, jā. Mani jau tāpēc neviens neizmestu no baznīcas, ja es nelasītu katoļu forumu, bet tas man dod informāciju par to, ko cilvēki vispār domā. Tur ir arī daži gaiši cilvēki, kas man sagādā prieku.

Vai, tavuprāt, var pastāvēt tāda "ideālā kristietība", kur bez grūtībām var apvienoties kristiete, feministe un rakstniece? Kāda tā ir – un vai tāda vispār ir vajadzīga?
Negribu fantazēt par ideālo kristietību, jo ir skaidrs, ka praksē nepilnīgu cilvēku izpildījumā tā nebūs bez trūkumiem. Mēģinājumi jau ir bijuši, Luters, piemēram, bet, kā jau tu minēji, Latvijas Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā kopš 1993. gada atkal vairs neordinē sievietes. Vienlaikus pat Romas Katoļu baznīcā esmu manījusi centienus izturēties ar lielāku cieņu pret sievietēm vai LGBT+ cilvēkiem, pat nemainot Baznīcas mācību. Man ļoti patīk ASV jezuīts, priesteris Džeimss Mārtins, kurš iestājas par iekļaujošu attieksmi draudzēs. Vai, piemēram, Oslo katoļu baznīcā novēroju, ka sievietes dalīja Komūniju, ko Latvijā neesmu redzējusi.
Tuvu praksi manai "ideālajai kristietībai" pieredzēju Aglonas svētceļojumu laikā, kur daudz laika aizņem lūgšanas un arī kontemplatīva klusēšana, bet pārējo – sadzīviskas rūpes, kas orientētas uz savstarpēju atbalstu, attiecīgi tikpat kā izpaliek diskusijas par politiskiem jautājumiem.

Kāpēc Terēze?
Terēze ir pseidonīms, ar ko viņa raksta dienasgrāmatu. Sākot rakstīt, es neko daudz par Terēzēm nezināju, lai gan, protams, zināju, ka ir Avilas [Terēze], [Terēze no] Lizjē un māte Terēze. Bet kas atklājās – ne tikai de Sada Justīnei otrs vārds ir Terēze, bet ir vēl viena tāda grāmata "Terēze filozofe", kas tiek piedēvēta ne tikai, bet arī de Sada spalvai un kuru it kā ir sarakstījis Žans Batists de Buajē jeb marķīzs d’Aržāns, apgaismības laika autors, un tā ir ļoti nepieklājīga grāmata, pornogrāfiska. Arvis [Viguls – grāmatas redaktors] man krievu valodā atsūtīja ievadu un saturu – nu, es saprotu, ka tā ir tāda 18. gadsimta pornogrāfija. Man tas viss nāca ļoti par labu Terēzes tēla neviennozīmībai.

Man šķita, ka tavā grāmatā ārkārtīgi spēcīgi parādās dzīvības cikls – seksualitātes apzināšanās, bērnu radīšana, vecāku nāve. Vai nāve ir saistīta ar cilvēka seksualitāti?
Es nemācēšu teorētiski izteikties, bet Freids un Lakāns uzskata, ka nāve ir pēdējais dziņu piepildījums, ka ar to viss nobeidzas un ka nāves dziņa ir jau no paša sākuma.

Bet tu tam piekrīti? Vai tu neesi par to apzināti domājusi?
No vienas puses, es domāju, ka mēs daudz vairāk gribam dzīvot. Es nezinu. Es to praktiski nezinu. Ja agrāk ļoti baidījos no nāves, tagad tas varbūt ir mazliet mazinājies. Pati nāve jau ir tāda, ka nekā vairs nav, bet dažreiz ceļš līdz nāvei ir ļoti grūts. Man ir bail no visādām slimībām.

Bet tu esi samierinājusies, ka novecosi?
Man liekas, ka jā – es pielaikoju sev vecmāmiņas lomu. Mani vecākie bērni teorētiski varētu mani šajā lomā ielikt jau tagad, bet izskatās, ka viņi to tik drīz nedarīs, un es arī ļoti ceru, ka viņi nesteigsies, jo jaunākajam bērnam ir četri gadi un es vēl gribu atpūsties. Bet, piemēram, "Cūciņā Pepā" ir vectētiņš un vecmāmiņa, un es iztēlojos, ka esmu vecmāmiņa. Es varu iztēloties, ka nodarbojos ar mazbērniem, bet es arī iztēlojos, kā mierīgi dzīvošu vecumā.

Ar mazbērniem?
Nē, viņi nāks šad un tad. Esmu paredzējusi, ka man būs pietiekami daudz laika bez nekādiem bērniem. Un tāpēc es gribētu saglabāt veselību – esmu redzējusi astoņdesmit, deviņdesmitgadīgus cilvēkus, kas ļoti pilnvērtīgi dzīvo un skaidri domā. Tas ir tas, ko es vēlētos – lai novecošana būtu vairāk ar priekšrocībām. Jau tagad jūtu – es daudz mierīgāk nekā jauni cilvēki izturos pret daudzām lietām,.

Tā droši vien ir pieredze. Bet kā ir ar ķermeņa novecošanu?
Nav jau sevišķi forši, bet man liekas, ka es arī arvien vairāk samierinos. Tur, redzi, nauda ļoti palīdz.

Kādā ziņā?
Tu vari salabot zobus, tu vari forši nogriezt matus, vari nokrāsot jebkurā krāsā. Labas drēbes arī ļoti daudz ko dod. No pašas novecošanas man ir mazāk bail nekā no tiem kontekstiem. Ja sabiedrībā vecs cilvēks ir bezpalīdzīgā stāvoklī, tas ir bēdīgi. No tā es ļoti gribētu izbēgt, bet nezinu, vai izdosies. Kad mamma vēl bija dzīva, es viņai palīdzēju noformēt dokumentus, lai viņa saņemtu radošās personas atbalstu, kas pienākas pensionāriem – par komunālajiem maksājumiem, zālēm. Bet, lai astoņdesmitgadīgs cilvēks, kas pat lieto internetu, noformētu dokumentus – viņai vienalga tas bija ārkārtīgi grūti, un es to izdarīju viņas vietā, un pat man tas nebija viegli. Es nevaru iedomāties, kā vecs cilvēks, kam ir materiālas problēmas un slikta veselība, sniedz tos čekiņus – viņiem ir ļoti grūti, ja nav neviena, kas palīdz. To arī pati Radošo savienību padome ir atzinusi. Viņi cenšas kaut ko darīt lietas labā, bet birokrātija ir tāda, ka ļoti grūti palīdzēt vecajiem cilvēkiem. Vai, teiksim, mums  Carnikavā tad, kad vajadzēja rādīt vakcinēšanas sertifikātus, lai tiktu saimniecības preču veikalā, – tur ir tāda večiņa, kas runā tikai krieviski, un viņa par tādu sertifikātu vispār nav dzirdējusi. Bet tā ir apcilāta politiska problēma, daži uzstāj, ka jālieto tikai latviešu valoda – nu, man tā nelikās īsti piemērota situācija.

Kā tu šobrīd domā: tu vēl rakstīsi prozu?
Es gribētu, jā. Man ir vairākas idejas, bet daži cilvēki jau ir pateikuši, ka pēc šitā būs ļoti grūti. Es biju iesākusi stāstu krājumu. Es arī gribu to pabeigt. Un tad man vēl ir pāris idejas, bet viegli nebūs. Bet Joņevam jau arī, teiksim, tad, kad viņš pēc "Jelgavas 94" izdeva "Tīģeri", visu ko varēja pateikt. Dzejniekiem pēc pirmā krājuma, ja viņi ir veiksmīgi debitējuši, arī parasti saka: ar otro ir grūti vai nav tik labi, bet tā ir parastāka problēma.

Vai bija kaut kas, par ko tu biji gatava vai par ko tu gribēji runāt un ko es tev nepajautāju?
Man ir ļoti interesanti, kā grāmatu izlasījušie cilvēki to skata caur sevi. Tie pārsvarā ir tādi jūtīgi lasījumi, kas mani iepriecina un aizkustina. Es redzu arī, cik dažādi uz to var paskatīties. Katrs tur redz kaut kādā ziņā sevi interesējošās tēmas.

Tas ir slikti vai labi?
Tas vienkārši tā ir.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!