Tas nav sācies ne vakar, ne aizvakar. Pilsētas un novadi jau sen cīnās par to teritorijā deklarētajiem iedzīvotājiem. Iepriekšējos gados Jūrmala ieviesa vairākus labumus nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuri ir deklarējuši savu dzīvesvietu pašvaldībā. Siguldā vietējiem iedzīvotājiem ir ieviests bezmaksas sabiedriskais transports. Tas nav šo un vēl daudzu citu pašvaldību patriotisms un vēlme stiprināt novadu ar spēcīgiem, gudriem cilvēkiem. Iemesls ir ļoti racionāls un finansiāli pamatots – tāds, kādus pienākas pieņemt lielas struktūras vadītājam.
Tomēr plašākai sabiedrībai Ušakova un Amerika ideja (atvainojos, "Rīgas satiksmes" piedāvājums) no 2014. gada sākuma diferencēt sabiedriskā transporta maksu rīdziniekiem un citu pašvaldību iedzīvotājiem, pirmajiem to nedaudz samazinot, bet otrajiem būtiski paaugstinot, nāca kā negaidīts un ne ar ko citu nesaistīts solis. Pārsteigumu apliecina tik atšķirīgā reakcija. Biežākais no dzirdētajiem spriedumiem – tas tiek darīts, lai noskaņotu sev par labu pilsētas mikrorajonu iedzīvotājus, no kuriem lielākā daļa ir "Saskaņas centra" vēlētāji.
Jā, iespējams, pastāv arī tāds arguments (un varbūt pat ne mazsvarīgs), tomēr pats par sevi tas ir neinteresants, jo neļauj neko daudz saprast par pilsētas funkcionēšanu. Ar to ir arī par maz, lai būtu nepieciešams vispār kaut ko darīt – Ušakovs šobrīd ir tik populārs (tostarp tikko uzvarējis vēlēšanās), ka mierīgi varētu gulēt uz lauriem un neizsaukt uz sevi neapmierinātās iedzīvotāju daļas uguni. Ušakova popularitāte ir tik augsta tieši tādēļ, ka viņa vēlētāji maz ko zina par politikas virtuvi un paļaujas uz "Saskaņas centra" vai paša Ušakova personīgo zīmolu, tādēļ ir jāņem vērā, ka lieka kritika viņam nebūt nav izdevīga.
Svarīgāk ir tas, ka pilsētai no budžeta viedokļa šāds lēmums patiešām visdrīzāk izrādīsies izdevīgs, vismaz īstermiņā un vidējā termiņā, un ar pašreizējās nodokļu sistēmas nosacījumiem. Gan jau būs iedzīvotāju daļa, kuri no citām pašvaldībām pārdeklarēs savu dzīvesvietu Rīgā, tā dodot pilsētas budžetā papildu ienākumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Būs tādi, kas to nedarīs un izvēlēsies maksāt vairāk par braukšanas biļeti, – un arī tas saprotamā kārtā dos papildu ienākumus. Atbalstāms ir arī lēmums būtiski samazināt abonentmaksu jeb tā dēvēto mēnešbiļešu cenas. Pašlaik Rīgā tās ir neadekvāti augstas un nemudina tās iegādāties. Jau līdz šim Rīgai līdzīgās pilsētās, par kuru transporta izmaksām man ir informācija, mēneša abonentmaksas ir bijušas manāmi zemākas, acīmredzot ne bez ekonomiska pamata.
Ilgtermiņā viss rādās pavisam citādi. Arī tādēļ, ka, dzirdot frāzi "Rīgas satiksme", arvien izteiktāk pirmā asociācija ir "caurs maiss". Neefektīva uzņēmuma stutēšana, nepievēršoties tā iekšējām reformām, noteikti nav ekonomiski efektīvākais risinājums. Tāpat ieguvums no atlaižu došanas sabiedriskajā transportā var pozitīvi noskaņot vēlētājus, bet diez vai var stimulēt pilsētas ekonomisko attīstību.
Šis solis neved pie papildu vērtības radīšanas, tikai pārdala naudu par labu galvaspilsētas iedzīvotājiem un par sliktu tiem, kuri Rīgā tikai strādā vai studē. Tā ir ne tik daudz problēma ar konkrēto priekšlikumu, cik tas atkarīgs no pašreiz spēkā esošā principa nodokļu sadalījumam starp valsts un pašvaldību budžetiem.
Šobrīd pašvaldībām būtiska ieņēmumu daļa ir atkarīga no tā, cik iedzīvotāju tās teritorijā ir deklarējušies un cik lielus nodokļus viņi maksā. Pašvaldību ienākumi mazāk ir saistīti ar to, cik aktīva tās teritorijā notiek ekonomiskā darbība – t.i., tiešā veidā nodokļi no uzņēmumiem vai uzņēmumu darbiniekiem, kuri strādā pašvaldības teritorijā, netiek saņemti. Pašvaldībām, starp citu, nav izdevīgi, ka tās teritorijā dzimst daudz bērnu, gan tādēļ, ka tas nozīmē lielākas dotācijas skolām un bērnudārziem, bet arī tādēļ, ka par katru apgādībā esošu personu samazinās nodokļos saņemtās summas lielums.
Galu galā pašvaldībām ir izdevīgi kļūt par klusiem un sakoptiem guļamrajoniem ar tīru gaisu un bez bērniem, kuru iedzīvotāji dodas strādāt uz citām pašvaldībām. Ar tīru dabu vien un bez strādāšanas neviena valsts pie turības vēl nav tikusi.
Šī ir diskusija, kurā priekšroka būtu dodama makroekonomistiem. Diemžēl neesmu manījis, ka Latvijā līdz šim tāda diskusija vai vismaz argumentēta savu viedokļu izteikšana būtu notikusi. Tādēļ es kā organizāciju psihologs, kura profesionālā darbība arī ir saistīta ar darba tirgu un efektīvu sistēmu veidošanu, gribētu vismaz rosināt šādu diskusiju.
Svarīgi būtu veicināt pašvaldību interesi veicināt uzņēmējdarbību. Atšķirībā no atsevišķiem iedzīvotājiem (un iedzīvotāju lielākās daļas), uzņēmumi vērtību rada. Līdz ar to – jo vairāk intereses būs pašvaldībām izdabāt uzņēmumiem, jo lielāks būs kopīgais ieguvums. Manuprāt, viens no vienkāršākajiem risinājumiem būtu mainīt uz pašvaldību budžetiem pārskaitāmo nodokļu iekasēšanas kārtību. To var pārskaitīt nevis atbilstoši iedzīvotāja deklarētajai dzīvesvietai, bet darbavietas faktiskās darbības adresei. Kā tas praktiski varētu izskatīties? Uzņēmums iesniedz atskaiti par to, kādās adresēs tas darbojas (liela birokrātija no tā neveidotos un būtu attaisnojama ar kopējo labumu; var izpētīt praksi citur pasaulē) un cik darbinieku strādā katrā no adresēm. Ja darbojas vienā (kā, domājams, lielākā daļa uzņēmumu) – tad pavisam vienkārši.
Tas liktu pašvaldībām pielāgoties, un tā vietā, lai medītu strādājošus bezbērnu iedzīvotājus, arvien lielāks uzsvars tiktu likts uz darbavietu veidošanu pašvaldības teritorijā. Tas nozīmētu, ka pašvaldības iesaistītos nevis bezmaksas vai ļoti lētu pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem, bet gan, piemēram, biznesa parku veidošanā, pagaidu dzīvesvietu iekārtošanā tiem, kuri pārceļas uz dzīvi pašvaldībā un tamlīdzīgi. Iedzīvotāju mobilitātes programmas vairs nebūtu jārealizē valstiski, tas notiktu pašvaldību līmenī.
Vienlaikus svarīgi ir nepārspīlēt. Ja pašvaldību ieņēmumus pamatā noteiks uzņēmējdarbības ieņēmumi, zudīs interese nodrošināt iedzīvotājiem patīkamu dzīves vidi. Tā būtu braukšana otrā grāvī, jo iedzīvotāju labklājību nevar izteikt tikai algās vien. Vajag līdzvērtīgas pozīcijas. Sabalansētas.
Nevajadzētu satraukties arī par to, ka lielāko daļu naudas šādā sistēmā saņems dažas uzņēmējdarbībai ērtākās pašvaldības. Protams, tas tā būs. Protams, vislielākā ieguvēja šādā gadījumā būtu tā pati Rīga. Tomēr valsts uzdevums būtu līdzsvarot izmaiņas ienākumu sadalījumā, attiecīgi palielinot bagātāko pašvaldību iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā.
Ušakovs savās pēdējā laika publikācijās agresīvi pūlas pretnostatīt Rīgu valdībai vai Rīgu pārējai Latvijai, kas tikai izsūc no Rīgas līdzekļus. Līdzīgas retorikas iedīgļi ir vērojami arī citu bagāto, pelnošo pašvaldību vadītāju teiktajā. Tomēr šāds pretnostatījums ir muļķīgs un pat absurds. Pat neskaitot to, ka Rīgai piemīt visas galvaspilsētas funkcijas, kas pieprasa šeit laiku pa laikam ierasties katram ekonomiski aktīvākam iedzīvotājam, Rīga bez pārējās Latvijas nebūtu tas, kas tā ir tagad. Pirmkārt, iedzīvotāji visi kā viens ir vai nu paši iebraukuši Rīgā, vai to ir izdarījuši viņu senči pēdējo 100 – 150 gadu laikā. Otrkārt, tā gluži vienkārši ir mūsu kopīgā Latvija, kurā kaut kādas jaunas robežas vilkt ir nepamatoti. Cilvēcīgi ir pieņemts, ka tas, kurš atrodas veiksmīgākajā pozīcijā, salīdzinoši lielāku daļu savu ienākumu atvēl mazāk veiksmīgākajiem un kopīgo interešu nodrošināšanai. Tā jau ir valsts funkcija, par kuru pašvaldības vadītājam nebūtu nekāda pienākuma izteikties. Ušakova izteikšanās par šīm lietām norāda uz apmēram tādu pašu aroganci kā bagātā gaušanās par pārāk lieliem nodokļiem. Tas ir, gausties jau var, bet tādā veidā viņš demonstrē savu neapdomību, nesaprotot, ka ar šiem nodokļiem viņš nopērk kaut vai savu personisko drošību – tādu apkārtējo vidi, kurā viņam nav nepieciešama nepārtraukta apsardze ar automātiem, bet viņš var mierīgi pastaigāties pa sakoptu pilsētu vai aizbraukt uz laukiem, kur apkārt viņam arī ir saprotošas, nevis izmisušas un nobadinātas sejas – sak, katram no mums dzīvē ir sava vieta, mēs ļaujam tev pelnīt, bet arī mums no tā kaut kas atlec.
0