Nokrīt pāris sniegpārslas, tad vēl kādas piecas. Sajukusi sieviete uz Briāna ielas mēdās ar rēgiem, tad metas pakaļ velokurjeram. Es eju uz pasta nodaļu pēc sūtījuma ar kaķu barības paraugiem. Rokās man ir maisiņš ar iepirkumiem un, iespējams, arī ar vīrusu. Varbūt tas man ir kabatā, kur pēc iepirkšanās nepārdomāti esmu iegrūdis polietilēna cimdus? Es to nevaru zināt, tāpēc man vajag vēl vienus cimdus, lai vecos izvilktu laukā no kabatas. Vēlāk kaut kas būs jāizdomā. "Vairāk par trim iekšā nenākt!" pastā man saka dusmīga darbiniece, mēs abi pārlaižam telpai acis un secinām, ka bez manis tajā atrodas vēl tikai viens apmeklētājs – kāds lādzīga paskata vīrs pie stenda uzmanīgi izvēlas pastkartīti. Dievinu pastkartītes. Interesanti – vai viņi tagad tās dezinficē, pirms nogādā adresātam? Man jānosauc sūtījuma numurs, es kā vienmēr tādās situācijās izrādos negatavs – rokos pa kabatām, meklējot telefonu ar attiecīgo īsziņu, gandrīz uzduros aizdomīgajiem cimdiem, no maisiņa izkrīt pāris vīna tetrapakas un zirnīšu bundža. Es esmu nožēlojams. Mēs visi esam.
Kāds man teica, ka Krokodils Dandijs esot pagalam, nomiris no tā tur. Es sākumā nesapratu, bet tad man paskaidroja – aktieris. Mani tas pārsteidza – nekad nebūtu iedomājies, ka viņš tik ilgi vēl bijis dzīvs. Kad redzēju pirmo filmu par Krokodilu Dandiju, man bija gadi pieci, un jau tad tas džeks izskatījās tāds krietni padzīvojis. Kā tāds fizkultūras skolotājs, kas pieskata kārtību vidusskolas diskotēkā. Vai kā draugs no armijas laikiem vecā fotogrāfijā, ko citās filmās vienatnē dzerot pie galda pēta galvenie varoņi ar savām mazbudžeta copy-paste biogrāfijām. Vēl lielāks mans pārsteigums bija tad, kad, gribot pārbaudīt, saguglēju, ka viņš tomēr joprojām ir dzīvs. No tā tur nomiris pavisam cits aktieris, kurš gan arī tiešām spēlējis filmā par Dandiju. Tajā pašā pirmajā, kuru piecu gadu vecumā redzēju brīvdabas kinoteātrī Krimā.
Labi, tas laikam par skaļu teikts – brīvdabas kinoteātris. Es nāku no pasta, nu jau man bez piebāztā iepirkumu maisiņa jāstiepj arī padusē pasistā paka ar kaķu barību, kad uz galvas nokrīt vēl divas sniegpārslas, un tad beidzot, ieturot dramatisku pauzi, sāk snigt. Man nav ne jausmas, vai un cik vīrusu nācis klāt līdz ar pasta paku – tā firma solīja visiem atsūtīt kaut kādas jaunas kaķu pārtikas paraugus bez maksas, vajadzēja tikai atķeksēt pāris lauciņus un atstāt savu adresi. Tas bija sarežģītākais, tas pēdējais – es sapratu, ka šajā gadījumā man tiešām jāatstāj sava īstā adrese, bet ieraduma dēļ reizes trīs no sākuma automātiski iesitu aplamas, līdz tomēr saņēmos kaķu dēļ. Bet, jā, kinoteātris tomēr – liels ekrāns zem klajas, dienvidu nakts zvaigžņu piedrazotas debess – es diezgan labi to atceros. Arī pašu filmu. Vēlāk, ejot atpakaļ uz viesnīcu ar māti un vecāko māsu, man asinīs bangoja adrenalīns. Bija bail, ka tūlīt no tumša stūra klusā ielā mums uzklups kādi no tiem džekiem, kurus redzēju filmā. Bet, no otras puses, protams, gribējās, lai kas tāds notiek, jo man bija jauns kabatas nazītis un es varētu izmēģināt pāris no tiem paņēmieniem, kurus rādīja filmā.
Bet nē, tā nebija viesnīca, tas bija rakstnieku nams, uz kuru māte bija dabūjusi ceļazīmi vai kā nu to pareizi sauc latviski. Es eju, sniegs līksmi birst aiz apkakles, un domāju par to, kāpēc no šī brauciena atceros redzējis tikai vienu fotogrāfiju. Mēs ar māsu kaut kādā parkā un man uz pleca mērkaķītis. Vēlāk, mani ķircinot, vecāki teiks, ka nevar īsti saprast, kur esmu es, kur mērkaķītis, jo tiešām diezgan līdzīgi abi – brūni, maziņi un ar smaidu līdz ausīm. Atceros fotogrāfiju, neatceros apstākļus. Mums nebija līdzi kameras – es piepeši saprotu. Mums tādas tolaik nebija vispār, un šo vienīgo fotogrāfiju par samaksu ar savējo bildēja mērkaķīša īpašnieks. Kā pēc tam šādi taisītās bildes nonāca ģimeņu albumos? Tās taču neattīstīja turpat uz vietas. Tām droši vien bija nākamajā dienā jāiet pakaļ. Neatceros.
Toties atceros ēdnīcu. Katru dienu mēs gājām uz to caur nelielu mežiņu. Katru dienu es atteicos ēst un katru dienu pārrunu rezultātā tiku pie konfektes "Lācītis Ziemeļos". Tās ietinamais papīrītis bija kā radīts, lai no tā kaut ko izlocītu. Un katru dienu es locīju no tā ēdnīcā pie galda kuģīšus un tad nepacietīgi gaidīju, kad dosimies atkal atpakaļ, jo caur mežiņu tecēja strauts – tik piemērots papīra kuģīšu regatēm. Kur tu esi tagad, mana Melnās jūras flote? Visvienkāršākie vārdi un vietu apzīmējumi ieguvuši tik savādus zemtekstus, konotācijas. "Tikai nebrauc uz Odesu!" grūti saskaitāmus gadus vēlāk Maidana laikā man rakstīs kāda meitene, atsūtījusi nedaudz naudas. Es sēdēšu Kijevā, "Globusa" interneta kafejnīcā Neatkarības laukuma malā. Lejā aiz loga cilvēki kamuflāžas formās mucās dedzinās ugunskurus, vicinās karogus un kliegs vienkāršus saukļus, kuri arī pēc pavisam neilga laika iegūs jaunas, ne tik saprotamas zemsvītras nozīmes. Kāpēc es tagad domāju par to?
Ak jā, un tam aktierim, Dandijam, tagad ir 80 gadu. Es pat nezinu: daudz tas ir vai ne tik ļoti. Kādreiz visi cilvēki – vismaz tāds iespaids man bija radies – mierīgi dzīvoja līdz 80 un tālāk. Visas paša omas un citu omas, vectēvi dažādi, krusttēvi un krustmātes. Es atceros savu vecvecmāti – viņa vēl izskatījās diezgan šerpa, pirms ņēma un nomira īsi pirms simtgades. Un tad atkal, no otras puses, iedomājos savu tēvu, kurš, nodzīvojis tikai nedaudz vairāk par pusi no tā, izlēma krītot nolauzt sprandu un sašķīda kā Stikla Cilvēks. Tas varbūt ir tā D vitamīna trūkums. Normāls rādītājs esot 50 – es nezinu, kas tieši 50, bet tā man ārste teica pēc pēdējām analīzēm. "Un tev ir 4,6," viņa teica, nervozi iesmejoties, "zivis vispār neēd?"
Zivis vispār neēdu. Krimā pludmales krasts bija kā noklāts beigtām medūzām – ej kā caur sniegu, kā caur tādu ķīseli. Bet pie horizonta delfīni lēkā. Tās kūrortpilsētas simbols bija jūraszirdziņš. Tas bija attēlots uz visa, kas pagadās, – uz izkārtnēm, pastkartēm, afišām. Pludmalē bija kafejnīca "Jūraszirdziņš". Tur, pie tās kafejnīcas uz kāpnītēm, es dabūju pa pakausi no mātes, jo nolēmu atdarināt kaut kādā filmā redzētu aktiera Mironova izpildītu žestu – ar slaidu vēzienu izliet pusizdzertu glāzi. Limonādes šajā gadījumā. Un vēl tur bija atrakciju parks. Pastkartes un atrakciju parki – lūk, ko es dievinu.
Mājās nākas visu krāmēt laukā pie izlietnes un mazgāt. Černobiļa, es iedomājos. Sanāk taču, ka mēs tur bijām jau pēc tā visa. Vai arī ne? Brālis piedzima tajā pašā gadā. Viņa tur nebija. Tad varbūt tomēr pirms? Tas atrakciju parks strādāja naktī – to es skaidri zinu, mēs bijām tur pēc pusnakts. Amerikāņu kalniņi, panorāmas rats, mašīnītes. Norakstītas Aeroflotes lidmašīnas karkass, kurā demonstrē multfilmas. Es sēžu kaut kur salona vidū un skatos, kā vilks atkal izgāžas zaķēna priekšā. Paies 30 gadi, un es atradīšu tās vietas bildes gūgles kartē – sarūsējis lidmašīnas vraks pamesta laukuma malā. Un, skatoties uz šīm bildēm, apjēgšu, ka nekad pa īstam neesmu pametis tās vietas, kurās reiz esmu bijis. Laiks vienkārši mani izstiepj. Pa meridiāniem, virtuvēm, stacijām un pasta nodaļām.
"Kā tajās telefonu kamerās," es domāju. Ar opciju "gaismas zīmējumi" vai "satiksmes plūsma". Pēc mūsu nāves – un nav izslēgts, ka tas būs jau ļoti drīz – par mūsu dzīvi vislabāk varētu liecināt tieši tādas bildes. Īss gaismas daļiņu sprints. Nevienam īsti nevajadzīgas, tomēr neapšaubāmi notikušas epizodes. Nelaime tā, ka man ir aizdomas: pēc tāda veida bildēm jāiet pakaļ nākamajā dienā – tāpat kā toreiz. Un kurš tagad to darīs?
Kaķiem garšoja atsūtītais, un tagad man par to jāraksta attiecīgajai firmai. Es varētu to nedarīt, bet viņiem ir mana aktuālā adrese, tāpēc jokus dzīt negribas. Nezinu, ko viņi varētu izdarīt pretējā gadījumā. Ko gan vispār kāds te vēl otram var nodarīt šajos apstākļos – uzbrukt ar bučām? Tomēr piesardzība nu jau ir mantra, kas jādungo kā tā Coja dziesma – mirkli, pirms pilnā ātrumā ietriecies autobusā. Mirkli pirms vasaras, kas jāpavada, klepojot dzīvokļa sienās, mirkli pirms sapratnes, ka, izrādās, joprojām mīli. Snieg, es stāvu pie loga virtuvē, cenšoties nedomāt par tiem sasodītajiem cimdiem kabatā, un ir tik kluss, ka man liekas – es tūlīt sākšu kliegt pilnā balsī.
1