Foto: kadrs no "Satori" kampaņas video.
 
Komentārs
17.10.2022

Pašsaprotamu jēdzienu nav

Komentē
1

Portāls "Satori" 17. oktobrī rīko filozofu sarunu "Kam pieder patriotisms?".

Tālākais teksts ir dažādas vēsturiskas situācijas, par kurām lasītāji aicināti paši lemt, vai tajās, viņuprāt, ir/nav novērojams patriotisms.

Ņemot vērā viedokli, ka patriotisms nav savienojams ar t.s. kreisi liberālajām vērtībām, sāksim ar divām situācijām, kuras teorētiski attiecas uz šādu skatījumu.

Nesen sarunu cikla "Feministes par karu" veidotāji publicēja diskusiju, kuras dalībnieces ir trīs "stand-up" komiķes no Ukrainas. Visas trīs pašraksturojumā norāda, ka viņas ir ne tikai "stand-up" komiķes un feministes, bet arī "rusofobes". Spriežot pēc tā, cik nopietni viņas izsaka pārmetumus feministēm "vecajos Rietumos" par pilnīgu Ukrainas situācijas neizprašanu, jēdziena "rusofobes" lietošana nav pašironiska jokošanās. Sarunā tiek apspriesta ne tikai Stambulas konvencija, bet parādās arī jēdziens "militarizētais nacionālfeminisms". Protams, ir iespējams, ka šāds salikums ir sekas Krievijas agresijai pret Ukrainu un "normālos apstākļos" tāds būtu dīvains, tomēr jebkurā gadījumā mākslinieces noteikti uzskata sevi par Ukrainas patriotēm.

Pēckara Polijā viens no pirmajiem publiskajiem intelektuāļu aprindu "izlēcieniem" pret komunistisko režīmu notika 1964. gadā, kad Jaceks Kuroņs (vēlākais politieslodzītais, dažkārt saukts par "poļu opozīcijas krusttēvu" un salīdzināts ar Vāclavu Havelu) un Karols Modzeļevskis tika represēti par atklāto vēstuli, kas kritizēja valdošo režīmu. [1] Mūs interesējošā būtiskā nianse šajā epizodē ir tā, ka abi tolaik bija kreisi noskaņoti un viņu tekstu ārpus "sociālistiskās" Polijas pārpublicēja trockistu izdevumi. Lieki teikt, ka es nezinu, vai abi Varšavas Universitātes pasniedzēji (tobrīd) bija drosmīgi un protestēja tāpēc, ka viņus kā marksistus neapmierināja komunistu īstenotā politika Polijā, vai tāpēc, ka viņiem kā poļu patriotiem vienkārši sāpēja sirds par dzimteni. Iespējami abi iemesli. Tas pats attiecas uz vēl virkni Polijas kreiso intelektuāļu, kuri pēc Otrā pasaules kara nogāja ceļu no "sociālistiskās" Polijas atbalstītājiem līdz režīma pretiniekiem, būtiski nemainot savus "kreiso liberāļu" uzskatus.

Ļoti iespējams, ka mums jāsamierinās ar situāciju, ka patriotisma jēdziena saturs ir konkrētās vēsturiskās situācijas noteikts. Piemēram, diez vai kāds atsacīsies atzīt Krišjāni Valdemāru par īstu latviešu tautas patriotu, tajā pašā laikā viņa ideja par latviešu zemnieku pārcelšanos uz Novgorodas apkārtni, tātad prom no dzimtenes, no šodienas viedokļa izskatās pretrunīgi. Latvijas kontekstā, krietni vienkāršojot, var teikt, ka mūsu patriotisms ir veidojies kā kaut kas "pret" t.s. vācu vai krievu režīmiem, bet arī šajā ziņā nav tik vienkārši. Sāksim ar atsvaidzinoši "lecīgu" vēsturnieka Toma Ķikuta tēzi [2]: "Raugoties uz Latvijas vēsturi ilgākā laika posmā, var konstatēt, ka Baltijas muižniecība, aizstāvot savas kārtas privilēģijas, spēja iestāties par provinču autonomiju un veicināja reģiona īpatnību saglabāšanu. Zviedrijas, Polijas-Lietuvas vai Krievijas sastāvā Baltijā nenotika ne etniska asimilācija, ne pat reģiona kultūras nivelēšanās, un tas ir būtisks priekšnoteikums Latvijas valstiskuma tapšanas ceļā – tādā, kādu mēs to pazīstam tagad." Tālāk varam likt klāt politologa Ivara Ījaba secināto [3] par mūsu patriotisma, ja tā var teikt, paraugu, proti, jaunlatviešiem: "[Juris] Alunāns ir izteikts antikonstitucionālists: šādos apstākļos ieviest konstitūciju nozīmētu iecementēt aristokrātijas privilēģijas. [..] Tas ļauj pieņemt, ka vismaz sākotnēji jaunlatvieši ir bijuši tieši patvaldības aizstāvji. Latviešu stāvokļa uzlabošanās ir sagaidāma no augstākās varas tiešas iejaukšanās, nevis no konstitūcijas, pēc kuras Krievijas liberāļi ilgojās vismaz kopš dekabristu laikiem. [..] Daži jaunlatvieši ir mēģinājuši tuvināt latviešu nacionālo ideoloģiju slavofilismam. Kā tāds vispirms ir minams Kaspars Biezbārdis, viens no sava laika populārākajiem jaunlatviešiem un spilgts krieviskās orientācijas entuziasts. Rakstā "Krievu valstības gadu tūkstotis" "Pēterburgas Avīžu" pirmajā numurā viņš, piemēram, cenšas latviešus etnogrāfiski tuvināt slāviem…"

Vēlos šiem viedokļiem pievienot arī vēsturnieka Mārtiņa Mintaura atziņu no viņa un šī teksta autora topošās grāmatas "Aminori" sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas": "Acīmredzot visu līdz galam Valdemārs un domubiedri tomēr neaprēķināja. Dzīvodami Baltijas provincēs, kur, lai tiktu uz augšu, varēja pārvācoties, bet tā nebija masveida kustība, viņi neuzskatīja pārkrievošanos par īstu draudu vai problēmu – krievu ierēdņi ieradās galvenokārt tāpēc, lai veidotu guberņas līmeņa administrāciju, un līdz 19. gadsimta 90. gadiem visa rīvēšanās, arī par valodu, bija starp krieviem un baltvāciešiem. Pamatizglītība bija latviešu valodā, bet nebija latviešu ģimnāzijas. 70. gados Biezbārdis diskutēja ar kolēģiem – vai latviešiem vajag ģimnāziju, vai tā tomēr nav lieka līdzekļu šķērdēšana. Ja ir kvalitatīvas vācu un krievu ģimnāzijas, kāpēc mums jāizgudro vēlreiz velosipēds un jātaisa pašiem sava. Biezbārdim bija savdabīgs viedoklis arī par to, kādā alfabētā latvieši rakstīs. Tiešām notika diskusijas par to, vai latviešu valodas fonētikai labāk pievienot kirilicu vai latīņu alfabētu..." Tātad – mans mērķis nav pašmērķīgi apšaubīt pieminēto cilvēku patriotismu: es piedāvāju versiju, ka patriotisma jēdziens jāskata konkrētā kontekstā, kas savukārt, manuprāt, apgrūtina šķirošanu "pareizajā" un "nepareizajā" patriotismā.

Man liekas būtiski arī izteikt minējumu, ka jēdziens "patriotisms" – līdzīgi kā "nācija" – ir samērā jauns (kopš 18. gadsimta nogales). Tas savukārt neatceļ to, ka cilvēku grupām jau izsenis bijusi vēlme konstruēt pašidentifikācijas formas, kuras droši vien būtu pārsteidzīgi apzīmēt par patriotismu. Piemēram, ja islāma pasaulē 16.–18. gadsimtā veidojās t.s. otro Meku fenomens, tad droši vien iemesls nebija tas, ka musulmaņi pašreizējās Indijas, Irānas, Malaizijas vai Ķīnas teritorijās bija attiecīgi indiešu, irāņu, malaiziešu vai ķīniešu patrioti, kuri, lūk, uzskatīja, ka pašu mājās, dzimtenē, mērķi svētceļojumam ir ne sliktāki par Meku. Ticamāk, ka šo parādību veicināja pašidentitāte, kas savukārt sakņojās reliģijas lokāli specifiskajās iezīmēs [4] ("mūsu islāms ir tieši mūsu islāms").

Cita lieta, ka arī tad, ja pašidentifikāciju nesaucam par "patriotismu", jautājums par kopienas pašidentitātes saturisko piepildījumu vienalga ir interesants, jo tam atskaņas ir arī mūsdienu diskusijās par to, kas veido patriotismu. Un atkal, manuprāt, aina ir raiba. Piemēram, man personīgi ļoti būtiska ir nenoplicināta dzimtā valoda. No otras puses, noteiktā laikā periodā (pēc 1450. gada) mūsdienu Norvēģijas teritorijā administratīvās un arī augstākās klerikālās varas valoda bija dāņu. [5] Vai tas mazināja teritorijā dzīvojošo apziņu, ka viņi ir "kaut kas cits", nevis dāņi? Nezinu, ļoti iespējams, ka ne. Tajā pašā laikā ir situācijas, kurās valodai pašidentitātes – un patriotisma, jo konkrētajā gadījumā runa ir par 20. gadsimta sākumu – stiprināšanai ir tik liela nozīme, ka talkā tiek ņemti visai oriģināli paņēmieni. Piemēram, neilgi pirms Pirmā pasaules kara baltkrievu intelektuāļi aicināja tautas brāļus vairāk un drošāk lietot baltkrievu valodu, norādot, ka viņu ne visai labās poļu valodas zināšanas var aizvainot Dievu, ja lūgšanās tiek lietota poļu, nevis baltkrievu valoda. [6] Lūk, tāds interesants, reliģiski iekrāsots patriotisms... Tajā pašā laikā patriotisma "pārnešana" uz reliģiju, piemēram, to "latviskojot", arī var radīt pretrunīgi vērtējamas sekas. Piemēram, teologs Ralfs Kokins, vērtējot pagājušā gadsimta divdesmito–trīsdesmito gadu luterāņu konfesiju Latvijā, ironiski raksta [7]: "Atbilstoši tā laika pasaules aktuālajām tendencēm Dievs darbojas caur Jēzu, kurš latvju zemē un tautā dažkārt parādās kā samērā grotesks un neass tēls – tajā laikā darinātajās altārgleznās Jēzus sastopams drīzāk kā ziemeļnieks ar gariem, gaišiem matiem, gaišās un plandošās drēbēs tērpts, viņš staigā pa Latvijas pļavām un ciemiem, nevienam netraucēdams, viņš klusi kaut kur lauka malā ar dažiem (kas tobrīd nav aizņemti svarīgākās lietās, piemēram, zemes darbos) mēdz pasērst."

Pašidentitāte un patriotisms – cik liela nozīme šajā kontekstā ir vēstures zināšanām? Ņemot vērā, ka mani personīgi visvairāk interesē t.s. reģionālās identitātes, te kā piemēru var minēt Tiroles krodzinieku un dumpinieku Andreasu Hoferu. Lai gan runa ir par 19. gadsimta pašu sākumu, cik saprotu, Tiroles patriotiem šis personāžs un ar viņu saistītā pretestība Napoleona armijai ir ļoti būtiska arī 21. gadsimtā. Hoferu atceras, viņu "zina", bet, protams, strīdīgs ir jautājums, "ko tieši" – vieniem viņš ir brīvības cīnītājs, citiem – fanātiķis ar vājību uz spirtotiem dzērieniem, kuru izmantoja lielie politiskie spēlētāji [8]… Respektīvi, zināšanas neapšaubāmi ir būtisks priekšnoteikums patriotismam, tikai vienmēr var diskutēt par šo zināšanu kvalitāti.


[1] Chmielewska, K., Mrozik, A., & Wołowiec, G. (Eds.). Reassessing Communism: Concepts, Culture, and Society in Poland, 19441989. Central European University Press, 2021, 249. lpp.

[2] Ķikuts, Toms. Latvija Krievijas impērijas sastāvā: tradīcijas pārvērtības 18.19. gadsimtā. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 86. lpp.

[3] Ījabs, Ivars. Starp provinci un impēriju: Latvijas autonomijas idejas attīstība līdz Pirmajam pasaules karam. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 306.307. lpp.

[4] Formichi, C. Islam and Asia: A History. Cambridge University Press, 2020, 50.–52. lpp.

[5] Kelly, J.E., Laugerud, H., & Ryan, S. (Eds.). Northern European Reformations: Transnational Perspectives. Palgrave Macmillan. 2020, 200. lpp.

[6] Aoshima, Y. (Ed.). (2020). Entangled Interactions between Religion and National Consciousness in Central and Eastern Europe. Academic Studies Press, 2020, 123. lpp.

[7] Sievietes reformācijas ceļā. LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 87.–88. lpp.

[8] European Border Regions in Comparison. Overcoming Nationalistic Aspects or Re-Nationalization? Routledge, 2014, 190. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!