Sekojot ANO ierosinājumam, 11. februārī pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Sieviešu un meiteņu diena zinātnē.
Uzturēšanās noteiktā profesionālā "burbulī", protams, ietekmēja arī šī teksta autora sākotnējo reakciju, uzzinot par šādas dienas pastāvēšanu vispār. Proti, ja mēs paveramies kaut uz Latvijas Universitātes ikgadējām balvām, piemēram, 2022. gadā, tad redzam, ka abas balvas par zinātniskās skolas izveidi saņēma sievietes, abas balvas par izcilu promocijas darbu saņēma sievietes un tā tālāk. Izsakoties sarunvalodā, par ko cepiens? Kurš puslīdz adekvāts indivīds apšauba sieviešu lomu un nopelnus? Tostarp zinātnē. Pašsaprotami.
Mazliet apdomājot, nācās secināt, ka tēma tomēr interesanta, pat ja neskaram valstis un sabiedrības, kur iepriekš minētais tik pašsaprotams joprojām nebūt nav. Respektīvi, arī tad, ja gadījumus, kad runa ir par banāliem stereotipiem, mēs noliekam malā kā vienkārši garlaicīgus, var runāt par to, kas ietekmē mūsu priekšstatus un zināšanas par sievietēm zinātnē.
Pirmkārt, jautājums, vai mums vispār šādas zināšanas ir. Un, ja tādu pietrūkst, vai pie vainas nav stereotipi par kādu konkrētu vēstures posmu. Minēšu divus piemērus, kas gan neattiecas uz zinātni, tomēr varētu būt ilustrējoši. Nemaz nesākot garo un plašo stāstu par kino industrijas attiecībām ar izfantazēto sievietes vizuālo "ideālu" un tikpat izfantazēto "lomu" sabiedrībā, man līdz kādai publikācijai žurnālā "The Point" 2019. gada janvārī šķita: ja jau kino "pilnbrieda" gados (respektīvi, laikmetā, kad sasniegts relatīvs konsensus par līdztiesību) sievietes rādīja un nodarbināja tā, kā nu redzēja un nodarbināja, tad ko var sagaidīt no t.s. mēmā kino perioda? Bet izrādās, ka arī tolaik sieviete varēja būt atzīta režisore. Savukārt stereotipi par sievietes vietu t.s. tradicionālajā ebreju sabiedrībā un par sieviešu izglītības iespējām cariskajā Krievijā bija iemesls manam pārsteigumam, lasot tekstu par ebreju meiteņu izglītību impērijā – nācās brīnīties par paša īstenoto krāsu sabiezināšanu. Citiem vārdiem sakot, mūsu priekšstatus par sieviešu lomu zinātnē (kultūrā, vēsturē utt.) lielā mērā ietekmē tas, cik labi mēs zinām vēsturi vispār (zinātnes, glezniecības utt.).
Formulēšu precīzāk: būtu aplami teikt, ka ne tikai mūsdienās, bet arī, teiksim, 20. gadsimta sākumā vai 19., vai 18. gadsimtā nebija problēmu ar sieviešu spēju atzīšanu. Bija, jo visos laikos ir bijuši arī muļķi, mūsdienas ieskaitot, un jautājums ir par muļķu īpatsvaru. Tomēr man šķiet, ka vismaz sabiedrības intelektuāli rosīgajā, jaunām zināšanām atvērtajā daļā priekšstats par vīriešu intelektuālo pārākumu nebija, kā saka, akmenī iecirsts – arī 18. gadsimtā un vēl agrāk. Šajā kontekstā jauks ir teksts "Lapham’s Quaterly" 2021. gada maija numurā par Mariju Margaritu Bižeronu, kuras talantus anatomijā 1759. gadā slavēja jezuītu ordeņa (šis man īpaši patīk) izdevums "Journal de Trevoux" un kura 1762. gadā nosūtīja Dānijas karalim pašas veidotus sirds, acs, auss, aknu un peņa vaska modeļus (Frederiks V sūtījumu ar pateicību pieņēma).
Man šķiet, ka lielāka liekulība un, ja vēlaties, netaisnība attieksmē pret sievietēm zinātnē vēsturiski novērojama citā aspektā. Proti, to, ko t.s. privātajā sfērā vīriešiem zinātniekiem piedeva, sievietēm – ne. Piemēram, neviens 20. gadsimta sākumā neapšaubīja Marijas Sklodovskas-Kirī zināšanas un nopelnus, par ko liecināja kaut vai tas, ka viņa divas reizes relatīvi īsā periodā (1903. un 1911. gadā) saņēma Nobela prēmiju (attiecīgi fizikā un ķīmijā). Tomēr atlika viņai drīz pēc vīra nāves uzsākt attiecības ar kolēģi un nelaiķa skolnieku, kurš turklāt tobrīd bija precēts, lai sāktos viegla histērija t.s. sabiedriskajā domā – pārbiedētā Nobela prēmijas komiteja pat lūdza Mariju personīgi neierasties uz apbalvošanas ceremoniju. Vai cits izteiksmīgs sižets, par kuru var lasīt "Aeon" pērnā gada nogalē. Ļoti talantīgo personāžu lokā, kurš 18.–19. gadsimta mijā spietoja ap Jēnas universitāti Vācijā, neviens neapšaubīja Karolīnas Šlēgeles zināšanas un talantu. Savukārt tas, ka Šlēgele neuzskatīja, ka Frīdrihs Šlēgelis ir viņai, tā teikt, pielaulāts uz mūžiem, publikai likās skandalozi. Raksturīgi, ka iepazīšanās brīdī par Karolīnu 12 gadus jaunākais filozofs Frīdrihs Šellings ar tādu reakciju nesaskārās…
Atgriežoties mūsdienās – pat mūsu politkorektajā laikmetā dažkārt, cik zinu, izskan stulbi jautājumi zinātniecēm žanrā "Vai tad ģimene jūsu darba dēļ necieš?".
Pieļauju, ka tēma ir apspriežama arī kontekstā ar konkrētām jomām sociālajās zinātnēs. Te man domas paskaidrošanai jāmin nesaistīts piemērs. Nesen lasīju pirms diviem gadiem izdotu pētījumu par feniķiešiem. [1] Grāmatas pamatdoma – vienkāršoti pārstāstot – ir šāda: runājot par Vidusjūras reģionu kā Eiropas civilizācijas šūpuli, pašsaprotami (?) tiek runāts par Seno Grieķiju un pēc tam par Seno Romu kā Rietumu kultūras pamatu. Feniķieši šajā diskursā kaut kā neiekļaujas – neies taču visu gadsimtos veidoto konstrukciju mainīt. Turklāt vispār tie feniķieši bija semīti… Respektīvi, var gadīties, ka stipri kritiski jāpārvērtē vispārpieņemti diskursi. Man ir ļoti paviršas zināšanas par psihoanalīzi, toties ilgu laiku varēja paļauties uz Rietumu struktūru finansiāli atbalstīto Eiropas universitāti Sanktpēterburgā. Un, ja viens no šīs augstskolas regulāri izdoto pētījumu sērijas "Stasis" sējumiem ir "Psihoanalīze un feminisms mūsdienās", tad man ir pamats nojaust, ka psihoanalīzes "tēvi" sava koncepta ietvaros par sievietēm ir domājuši… pavirši. Iespējams, šī nav vienīgā disciplīna, kas saturiski tradicionāli ir veidota ja ne gluži patriarhālā vērtību sistēmā, tad nepārdomāti gan. Tas man atgādina savulaik lasīto – vēl pēc Otrā pasaules kara Rietumos bijis pieņemts, ka jaunus medikamentus testē "uz" vīriešiem, jo, lūk, nevar taču mocīt sievietes trauslo organismu. Pamatojums jau mīlīgs, tikai problēma tā, ka rezultātā tirgū nonāca arī tādi medikamenti, kas neņēma vērā sievietes organisma īpatnības. Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešams laiks, lai pielektu, ka kaut kas nav pareizi. Ļoti iespējams, ka tas ir neizbēgami un tā būs arī turpmāk, kārtējām aplamībām parādoties pat negaidītās jomās.
Pirms dažiem gadiem lasīju pārskatu par tolaik modīgo t.s. virtuālo asistentu (Siri, Alexa u.c.) salīdzinājumu vienā konkrētā pozīcijā. Protams, vispirms man būtu, ko teikt par lietotājiem, kuri programmatūrai ne tikai uzdod debilus jautājumus ("Tu esi sieviete?"), bet arī izsaka komplimentus un dažādus seksuāla rakstura piedāvājumus. Tomēr mūs interesējošā kontekstā svarīgi ir tas, kurš izstrādā atbilžu algoritmus. Es šaubos, ka atbildes "Nemulsiniet mani! Man viss neirotīkls nosarcis!" izstrādē tika ņemts vērā, kas par šādu un līdzīgu atbilžu variantiem būtu sakāms sievietēm. Pilnīgi noteikti līdzīgas piezīmes var izteikt par x skaitu citām tēmām zinātnē un tehnoloģijās, kuras es vienkārši nepārzinu.
Rezumējot: puslīdz adekvātā sabiedrībā nevienu neizbrīna, ja sieviete vada zinātnisku institūtu vai ir izcila pētniece. Droši vien arī turpmāk būs nepatīkami starpgadījumi, kas izriet no fakta, ka cilvēki ir dzīvnieki. "Royal Society Open Science" šīgada februārī publicēja pētījumu [11] par Austrālijas ziemeļu reģionos dzīvojošiem Dasyurus hallucatus – tādiem kaķu dzimtas radījumiem, kuru populācijā arvien pagadās tēviņi, kas attiecībās ar pretējo dzimumu sava statusa pierādīšanas nolūkā burtiskā nozīmē nodzen sevi līdz nāvei.
[1] López-Ruiz, C. (2021). Phoenicians and the Making of the Mediterranean. Harvard University Press.
11