Savulaik izmeklēta publika varēja vērot monarhu rīta tualeti. Nu visi interesenti var tiešraidē sekot, kā eliti vakcinē.
Uzreiz jāteic, ka negrasos apspriest amatpersonu vakcinēšanas saturisko pusi, jo viedokļi par to jau izteikti. Vieni runā par privilēģiju izmantošanu un līšanu bez rindas, citiem tā ir priekšzīmes rādīšana, lai iedrošinātu cilvēkus vakcinēties. Man šajā sižetā un tekstā interesē procesa rituālais raksturs, kad elites pārstāvji kameru priekšā atkailinās, demonstrējot gan apakšveļu, gan fizisko formu, turklāt pēc rituāla vēl sniedz komentārus. Sakiet, ko gribat, bet ir zināma līdzība ar, teiksim, XVIII gadsimta augstmaņu atkailināšanos rīta tualetes rituāla ietvaros, uzturot sarunu ar viesiem.
Rituāls politikā un varas izpausmēs – mēs esam pieraduši to vērtēt un apzīmēt ironiski, ar nepatiku, lietojot tādus vārdus kā "teātris", "cirks" un līdzīgus. Tajā pašā laikā vēsturiski politiskie rituāli bijuši visos laikos un valstīs, protams, pildot dažādas funkcijas. Piemēram, dažādu gadatirgu vai sporta spēļu apmeklēšanas rituāla mērķis ir demonstrēt varas pārstāvja tuvību "tautai", savukārt piedaloties kādā talkā vai vakcīnu propagandēšanas akcijā, deklarētais uzdevums ir rādīt priekšzīmi. Cik veiksmīgi tas izdodas, cik patiesi ir nodomi, tas jau ir cits jautājums – dalība rituālā nenozīmē ticību tam.
Rituālam ir vairākas iezīmes. Pirmkārt, laika gaitā tas visbiežāk kļūst vēlāk dzīvojošajiem nesaprotams un tādēļ var iemantot noraidošu attieksmi. Piemēram, lietuvieši 1213. gadā lauza 1212. gada miera līgumu ar vāciešiem, metot šķēpu Daugavā [1] – domāju, ka vairumam mūsdienu cilvēku nav saprotams, kādēļ nevarēja vienkārši aizsūtīt ziņnesi ar attiecīgu informāciju. Otrkārt, varas rituāla mērķis – paralēli jau minētajai kopības un priekšzīmes rādīšanai – var būt arī nejaukāks (vismaz no auditorijas viedokļa). Piemēram, Osmaņu impērijas sultāns Mustafa III 1758. gadā Stambulā noteica, ka tikai musulmaņi drīkst valkāt dzeltenus ādas zābakus [2]. Ja šādi noteikumi paliktu tikai deklaratīvā līmenī, tad varētu teikt, ka šī ir samērā nesāpīga sabiedrības ranžēšanas forma, kurā kritērijs – tieši dzelteni zābaki – ir tik nepārprotami nejauši izvēlēts, ka mums ir darīšana ar jocīgu, bet kopumā nekaitīgu rituālu, kurā viena grupa demonstrē savu pārākumu. Tomēr rituāls tiek uzturēts ar vardarbību – pārbaudēm un nāves sodiem. Rituāls prasa upurus.
Treškārt, arī tad, ja rituāla funkcija ir tā pati – piemēram, tas, ko dēvē par stājas (vai sejas) saglabāšanu – dažādās situācijās vienam un tam pašam rituālam ar būt dažādas sekas un novērtējumi. Piemēram, Japānas imperators Hirohito 1945. gada 15. augustā, uzrunājot nāciju, atzina, ka "militārā situācija nav attīstījusies par labu Japānas interesēm" [3]. Pēc atombumbu nomešanas uz Hirosimu un Nagasaki tik mērens novērtējums valsts stāvoklim var likties neadekvāts, tomēr es pieļauju, ka imperators šajā gadījumā veica rituālu darbību, mēģinot pateikt, ka mūžības priekšā (neaizmirsīsim, ka Japānas imperatori tolaik tika uzskatīti par saules dievietes Amaterasu pēctečiem) sakāve karā nav, kā saka, pasaules gals. Man nav ne jausmas, cik uzmundrinoši šāda sejas saglabāšana iedarbojās uz japāņiem, tomēr var pieņemt, ka zināma pozitīva ietekme tam bija.
Paliekot konkrētajā vēsturiskajā kontekstā, var minēt citu augstas amatpersonas stājas demonstrēšanas rituālu, kas izskatās relatīvi jēdzīgs: 1929. gadā toreizējais ASV Valsts sekretārs Henrijs L. Stimsons atsacījās lasīt pārtvertās japāņu militārās telegrammas, norādot, ka "džentlmeņi svešas vēstules nelasa" [4]. Savukārt citos apstākļos šāda ritualizēta uzvedība politikā, manuprāt, nav jēdzīga. Piemēram, Latvijai izšķirošā brīdī, 1918. gada rudenī, attiecības starp Demokrātiskā bloka (DB) un Latvijas pagaidu nacionālās padomes (LPNP) politiķiem neveidojās tik labas, kā varētu vēlēties, arī tādēļ, ka … "sava loma bija arī tam, ka LPNP vadītāji bija korporanti – galvenokārt Letoņi, padomes vadītājs [Voldemārs] Zāmuels bija filistrs, tāpat kā [Arveds] Bergs, bet DB, šķiet, bija tikai divi korporanti: [Spricis] Paegle un [Miķelis] Bružis, abi no Selonijas, kuri tomēr nebija DB redzamākie biedri" [5]. Man nav iebildumu pret studentu korporāciju vai, teiksim, sporta fanu klubu rituāliem, tostarp savas hierarhijas pozīcijas demonstrēšanu, tomēr politikā tas visbiežāk neder.
Vēlreiz: politiskā vara ļoti bieži izmanto rituālu, lai demonstrētu sevi kā varu. Pat ja rituāls ir diezgan bezjēdzīgs vai pat pašai varai kaitīgs, jo šādi vara saka: varu to atļauties, jo esmu vara. No šī viedokļa arī Latvijas (vai citu valstu) amatpersonu vakcinēšanās pret Covid-19 ir politisks rituāls.
Vai tas sasniedza deklarēto mērķi – priekšzīmes rādīšanu? Daļēji. Ja rituālā piedalās vecāka gadagājuma cilvēki vai amatpersonas, kurām vakcīna var izraisīt smagākas blaknes viņu veselības problēmu dēļ, tad šāda vakcinēšanās ir zināma drosme. Ja to dara jauni un vidēja vecuma cilvēki, rituāla efekts, manuprāt, mazinās. Atgriežoties vēsturisko salīdzinājumu jomā – ja vienā apakškreklā uz aukstas dievnama grīdas zemojas sirms valdnieks, tad viņa dalība rituālā izraisa cieņu; ja valdnieks ir spēka gados, ir pamats domāt, ka neko daudz viņam šis rituāls neprasa.
Rituāla tēmai esmu "uzsēdies" arī tādēļ, ka vairāki citi aizvadītajā nedēļā ievērību ieguvušie notikumi iekļaujas rituālu žanrā. Piemēram, Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova paziņojums, ka Krievija esot gatava "pārtraukt attiecības ar Eiropas Savienību". Tas ir tik nekonkrēts solījums vai drauds, ka skaidrs – runa primāri ir par rituālu vaigu piepūšanu kontekstā ar iespējamām jaunām sankcijām pret Kremli. Atklāti sakot, rituāla nozīme ir arī Latvijas lēmumam uz gadu aizliegt "Rossija RTR" retranslēšanu Latvijas teritorijā, kam sekoja vēl 16 Krievijas TV programmu izslēgšana no Latvijā retranslējamo programmu saraksta. Skaidrs, ka Kremļa propagandas ietekme Latvijā šādu lēmumu rezultātā būtiski nemazināsies, tomēr šādi Latvija rituāli demonstrē savu nostāju pret opozicionāru vajāšanas pastiprināšanos kaimiņvalstī.
[1] Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Neputns, 2018, 34. lpp.
[2] Trentmann, Frank. Empire of Things. Penguin Books, 2017, 40. lpp.
[3] Scheidel, Walter. The Great Leveler. Princeton University Press, 2018, 123. lpp.
[4] Ferguson, Niall. The Square and the Tower. Networks and power, from the Freemasons to Facebook. Penguin Books, 2017, 362. lpp.
[5] Stranga, Aivars. Latviešu sociāldemokrāti – mazinieki Latvijas neatkarības pasludināšanas priekšvakarā. 1917.–1918. No: Latvijas zemes no 19. gadsimta beigām līdz 1918. gadam: ceļš uz valsti. Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2020, 145. lpp.
0