Kultūra
12.06.2013

Pašiem savi brīnumi

Komentē
2

Brīnumi Latvijā gadās reti un negribīgi, un pat tad, kad notiek, tie notiek kaut kā tik ilgi, samocīti un nepareizi, ka beigās no brīnuma nekas daudz vairs pāri nav palicis, un ir tikai dažādi rūgtumi, vilšanās, nepatikšanas un dusmas.

Tā tas ir ar turpat vai gatavo Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, ar tā arī neiesākto Rīgas akustisko koncertzāli, ar Laikmetīgās mākslas muzeju Andrejsalā, ar nokavēto Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, ar atjaunotajā Biržas namā ierīkoto muzeju, ar Liepājas koncertzāli un vēl visu ko – katrs šo sarakstu gan jau zinās papildināt pēc savas gaumes ieskatiem. Tomēr laiku pa laikam brīnumi notiek, un ej nu sazini – varbūt to retums katru no tiem padara vēl vērtīgāku.

Viens tāds brīnums pilnīgi noteikti ir nupat Daugavpils cietoksnī atklātais Marka Rotko centrs. Pareizāk gan būtu sacīt, ka tas ir daudzu dažādu brīnumu kopums. Vispirms jau brīnumains ir fakts, ka līdz ar centra atklāšanu ir īstenojies faktiski viena cilvēka – mākslas entuziastes un Daugavpils novadpētniecības muzeja darbinieces Faridas Zaletilo – sapnis. Brīnums ir arī fakts, ka Daugavpils Rotko centra ideja ir bijusi tik stipra, ka spējusi pārliecināt piedalīties un to atbalstīt paša Rotko bērnus Keitu Rotko Prizelu un Kristoferu Rotko. Droši vien var strīdēties par vietu sadalījumu, taču Rotko pilnīgi noteikti ir viens no 20. gadsimta abstraktās glezniecības pirmās trijotnes. Tāpēc brīnums ir centrā izstādītie 6 Rotko oriģināldarbi – 3 agrīnāka perioda gleznas, 2 abstrakcionisma posma darbi un viens, kuru varētu uzskatīt par tādu kā tiltiņu starp abiem. Brīnums ir bijusi spēja šim pasākumam piesaistīt Eiropas Savienības un citus līdzekļus un beigu galā to visu novest līdz patiesi baudāmam rezultātam.

Saprotams, daudziem no šiem brīnumiem ir iespējams atrast izskaidrojumu. Tā, piemēram, diezin vai Rotko centru būtu izdevies atklāt Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā, kas nebūtu saistīta ar Rotko dzimtas vēsturi un kur nebūtu iespējams Rotko stāstu ierakstīt plašākā – Krievijas rietumu provincēs mītošās ebreju sabiedrības un tās likteņu – kontekstā. Šis konteksts varētu būt bijis papildu arguments gan finansiāla atbalsta gūšanai, gan Rotko bērnu ieinteresētībai, taču tas kļūst arī par centrā skatāmās Rotko veltītās ekspozīcijas dramaturģisko pamatu.

Skatītājs, virzoties arvien dziļāk pustumsā slīgstošā izstāžu telpā, vispirms iepazīst Daugavpili jeb Vitebskas guberņas Dvinsku Rotko dzimšanas laikā, tad – pilsētas ebreju kopienu, tās attiecības ar varu un citu tautību iedzīvotājiem, pēc tam nāk Rotko ģimenes stāsts, aizbraukšana uz ASV, kļūšana par mākslinieku un mākslinieka gaitas, un tikai pašā noslēgumā gaišā telpā, kuru no pārējās ekspozīcijas nodala stikla durvis, ir skatāmas centram uzticētās sešas Rotko gleznas.

Katram projekcijās redzamajam attēlam vai pat apmeklētāja spertajam solim ir vieta šajā Rotko stāstā – pat ekspozīcijas sākumā novietotajiem trim koka atzveltnes krēsliem. Tikai tālāk, mazā zālītē skatoties dokumentālo filmu "Marks Rotko. Abstraktais humānists", nāk atskārta, ka tieši tādā krēslā vienā no melnbaltajām fotogrāfijām redzams sēžam pats Rotko.

Šķiet, ka Rotko centrs un Eiropas Savienības atbalsts vēl nesen pagalam bēdīgajā Daugavpils cietokšņa ainavā varētu ienest jaunu dzīvību un nākotnes cerības. Bez Rotko centra ēkas nu jau atjaunotas arī vairākas citas, pilnībā rekonstruēts ielu tīkls un ietves, un pat Lembergam jau sen zināms, ka salabotas ielas nudien ir padarīšana, kas labāk liek izskatīties pat šo pašu ielu malās esošiem graustiem (nez, kāpēc tas nepielec Rīgas valdniekiem, bet tas nu tā). Nozīmīgais priekšnoteikums, lai cerības piepildītos un centrs dzīvotu, ir cilvēki, kas uz to nāks, brauks, piedalīsies tajā notiekošajā un dzīvos tā tuvumā.

Tieši tāds pats priekšnoteikums ir vēl kāda pavisam svaiga brīnuma nākotnes veiksmei. Nesen raidījumā "100 g kultūras", kas bija veltīts jaunās Rēzeknes akustiskās koncertzāles un Latgales vēstniecības "GORS" atklāšanai, gan koncertzāles pārstāve, gan pieaicinātais Cēsu Mūzikas un mākslas festivāla rīkotājs Juris Žagars tika tirpināti ar jautājumiem, vai patiesi ir bijis jēdzīgi un saprātīgi tādā vietā kā Rēzekne būvēt ko tik lielu un, kā pārliecinājos, Latvijas koncertzāļu plānajā pulciņā kvalitātes ziņā nepārspētu kā arhitektu Ulda Baloža un Daigas Bikšes projektēto "GORS". Manuprāt, šāds jautājums ir netaisnīgs pret visiem (aptuveni 31 000) pilsētas iedzīvotājiem, pret iespējamajiem pilsētas viesiem un arī pret cilvēkiem, kas šī pasākuma īstenošanā jau ir ieguldījuši, iegulda vai tikai ieguldīs savus spēkus, sirdi un dvēseli.

Kā gadījās dzirdēt, skeptiķu netrūkst arī Rēzeknē, celtne esot iemantojusi iesauku "Titāniks", taču jau tagad ir bijušas arī reizes, kad lielo zāli ar 1000 sēdvietām ir izdevies piepildīt līdz pēdējam krēslam. Un kas par to, ka tas esot noticis Raimonda Paula koncertā, kurā dziedātāja Aija Andrejeva izpildījusi komponista dziesmu versijas krievu valodā. Manuprāt, patlaban pati svarīgākā ir pilsētnieku vēlme turp iet, skatīties, klausīties un piedalīties – kaut vai pa apkārtnes gludajiem kājceliņiem vizinot bēbīšus, ļaujot bērniem dauzīties pa strūklaku vai apmeklējot mazajā zālē drīz vien gaidāmos kino seansus. Mūzikas skola Rēzeknē ir, bet pašiem sava simfoniskā orķestra nav, un jaunās skanīgās un izskatīgās telpas varētu būt labs pamudinājums šo apstākli mainīt.

Pamats Rēzeknes koncertzāles "GORS" un Daugavpils Rotko centra veiksmīgai darbībai nākotnē varētu būt sadarbošanās – parādība, kas Latvijā bieži vien padodas ar grūtībām, taču, kā laiku pa laikam novērots, ir vainagojusies ar panākumiem.

Iespējams, uz vienu pašu Rēzekni vai Daugavpili piedabūt aizbraukt Rīgā ieceļojušus ārzemju tūristus varētu būt grūti, tāpēc tagad ar skubu jāsāk domāt, kaldināt plānus un kartēs zīmēt maršrutus, kā atsevišķos un daudzos vēstures, kultūras un dabas punktus savienot aizraujošos maršrutu rakstos.

Vakarā koncerts Rēzeknē, no rīta – brauciens uz Daugavpili un Rotko centra apmeklējums, iepazīšanās ar Latvijā senāko augstāko mācību iestādi (kurā vietā Latvijā tā ir?), palūkoties pāri Eiropas Savienības robežai uz Krieviju, tad cauri Sēlijai gar Daugavas malu, ar pārceltuvi pār upi pie Līvāniem, pakavēties Likteņdārzā vai Salaspils memoriālā – mums ir tik daudz, ko redzēt, ko rādīt un stāstīt citiem un ar ko lepoties, ka te nu gan nebūtu jāgaida uz brīnumiem, bet jāsaņemas un jāķeras pie darīšanas. Un jābeidz īdēt jautājumus, kam gan tas viss vajadzīgs, jo vispirms jau mums pašiem. Jeb, kā tikšanās reizē teica Rēzeknes "GORS" pārstāve Aija Eriņa, "Rēzekne tikai no Rīgas ir tālu, Rīga no Rēzeknes – ne".

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!