"Tev vajadzētu uzrakstīt par to stāstu," es kādu rītu saku priekšniekam. Mēs stāvam pie noliktavas, gaidām mašīnu ar kravu, smēķējam un pļāpājam par ceļošanu. Viņš, izrādās, bijis Amerikā tā gada 11. septembrī – pie radinieces Ņūdžersijā. Abiem torīt bija plānots doties uz Ņujorku, abi mazliet novēloti piecēlušies, ieslēguši televizoru un secinājuši, ka steigties vairs nevajag.
"Tas bija kaut kas pilnīgi sirreāls, tas, ko tur ziņās rādīja. Vēl vakar tu garāmbraucot esi tos torņus redzējis, un tagad..." priekšnieks domīgi stāstīja.
"Nu, tas izskatījās gana sirreāli arī šeit," es piebildu. Man šķiet, vismaz katrs otrais tovakar, blenžot ekrānā, bija neizpratnē par to, kāpēc CNN translē kaut kādu grāvēju. Nenovēršot acis no televizora, piezvanīju čomam, kurš, kā izrādījās, sēdēja krogā, un dzirdēju, kā viņš skaļi prasa bārmenim, lai ieslēdz ziņas. Mirkli vēlāk – patiesas sajūsmas pilnu izsaucienu. Saprotams, tagad man tas liekas nožēlojami, bet tobrīd es visnotaļ labi to sapratu – šo pusapzināto vēlmi redzēt pasauli liesmās. Manī pašā, gadiem ejot, tā ironiski transformējusies izmisumā par to, ka neko tā pa īstam nespēju nosargāt un viss skaistais lemts nenovēršamai bojāejai. Tas lauž manu sirdi – reizēm līdz trīsām un elpas trūkumam. Bet tovakar mēs ar čomu vēl brīdi parunājām, spriedelējot par to, kur un cikos sāksies karš, kas tādos apstākļos šķita pilnīgi neizbēgams, un enerģiski atvadījāmies. Un, lūk, kas ir savādi – šodien es piepeši vairs nevaru pats sev atbildēt – sākās toreiz karš vai tomēr ne. Jo, lai cik ciniski tas neizklausītos, tās štatu militārās operācijas saules dedzinātās valstīs neizteiksmīgi noritēja fonā kam globālākam. Būdams visai aprobežots savās interesēs (un vispār), es reti kad esmu pievērsies kādas tēmas izpētei, bet 11. septembra notikumi ir viena no tām – kopā ar visu sazvērestības teoriju vagonu, bez kurām šo notikumu, šķiet, vispār vairs nav iespējams aplūkot – un šī konspiroloģijas renesanse pilnā mērā gulstas uz Baltā nama iemītnieku un t.s. 9/11 (Kīna–Zelikova) izmeklēšanas komisijas pleciem, kuras darba rezultātu publiskotā daļa pašu štatu iedzīvotājiem neizsauc vairāk uzticības kā savulaik Vorena komisijas atzinumi Kenedija slepkavības lietā. Mēģinot izskaidrot 3000 cilvēku bojāeju ar baltiem izolācijas lentes diegiem šūtiem makaronu kāršu namiņiem, rezultāts ir visai paredzams – aizkaitinātai masveida neticībai, ieslogotai jebkādas neapstrīdamas, oficiālas informācijas deficītā, nav cita ceļa kā sarūgt eskeipisma un apofēnijas putrā.
Kādu dienu – jau visai pasen – mēs kaut kur braucām, es neatceros vairs, kurp un kā. Man gribētos domāt, ka tā bija lidmašīna, kur viņa man kā mazam bērnam iešķieba "Rīgas Laika" numuru, lai ceļā palasu un nedīdos, grozot savu putna galvu uz visām pusēm. Tajā bija raksts par laikam jau slavenāko 11. septembra fotogrāfiju – "Krītošais Cilvēks". Fotogrāfijas autors ir Ričards Drū, kurš savulaik stāvējis tieši aiz muguras Bobijam Kenedijam mirklī, kad vēsture apmeta vēl vienu ironiski traģisku cilpu. Raksta autors, Toms Džuno, bija uzrakstījis to tik sasodīti labi, ka es lasot nespēju tikt galā ar kvēlojošas skaudības un sajūsmas dozāciju. Ir tādi mirkļi, piemēram, kad tu dzirdi kaut kādā svešas valsts krodziņā džeza ģitāristu, kurš spēlē tik labi, ka tev gribas vienlaicīgi viņu skūpstīt un nožņaugt.
"Lūk, kā mums pietrūkst!" es pēc tam teicu viņai, viegli trīcošu pirkstu bungojot pa žurnāla lapām. "Mums pietrūkst šādas publicistikas skolas, šādas žurnālistikas." Bet arī Džuno, cik atceros, bija spiests izmantot savā rakstā neskaitāmas efemeras jautājuma zīmes attiecībā uz notikušā versijām. Un nav pat speciāli jāaizdomājas, lai saprastu, cik absurdi tas ir, jo rodas iespaids, ka par kaut kādu 16. gadsimta Livonijas karu mēs zinām vairāk nekā par traģēdiju, kuras gaitā izsprāgušo logu lauskas gan jau vēl tagad atrodamas Manhetenas šķērsielās. Un tas nav tikai iespaids. Mūs visus pavisam konkrēti uzmeta, un to izdarīja lielvara, kuru no laika gala bijām – te slepus un paklusi, te skaļi un ar gavilēm – uzskatījuši par demokrātijas meku. To, ko nebija spējušas sagraut visas neskaitāmās ASV militārās ekspansijas, iejaukšanās Indoķīnas karā un Vjetnamas kara uzsākšana, sava simpātiskākā prezidenta novākšana un citas Hirosimas, viegli nokāva teroristu pases 11. septembra katastrofu vietās. Ko darīt, kad Pasaules policists izrādās melis?
"Stāstu varētu rakstīt, ja es nebūtu nogulējis un būtu izbraucis laikus," saka priekšnieks. "A tā... Nu, ko tur rakstīt. Vienkārši televizoru skatījos apstulbis. Pēc tam tur vēl ilgi viss bija ciet, nekur tikt nevarēja. Kad tikām, tad jā... Nu, skats bija kā pēc kara. Viss putekļos – ēkas, ielas."
"Nu, nē," es saku, "ja tu būtu bijis tur, epicentrā, tieši tad nebūtu, par ko rakstīt, jo tu vienkārši nesaprastu, kas notiek. Skrietu līdz ar pārējiem tajā haosā prom no torņiem bez mazākās sapratnes par to, kas lēcies. Ko par to rakstīt?"
Un ko vispār rakstīt par lielāko šī gadsimta upurēšanu, kurai ziedotas gandrīz 3000 cilvēku dzīvības? Nespekulēt ar skopajiem faktiem situācijā, kad oficiālās iestādes piedāvā kaut kādu pussalīmētu sazvērestības teoriju, ir teju neiespējami. Pievērt uz to acis un aizmirst? Es neizslēdzu, ka šis gadsimts vispār ieies vēsturē kā acu piemiegšanas un aizmiršanas laiks. Un tas liek man kārtējo reizi pārskatīt manu uz pusmūža pusi aktivizējošos vēlmi pēc pēcnācējiem – nudien nesaprotu, ko es viņiem atbildētu, kad viņi sāktu uzdot šos "neērtos" jautājumus. Un es sajuktu prātā, ja viņi noticētu tam, ko viņiem būtu izstāstījuši skolā. Kārtējā pata situācija.
"Nu nē, Aksel!" man vēlā telefonsarunā kliedz Krišijs. "Amerika ir mūsu draugs!"
Mūsu draugs vairāk vai mazāk ir tieši atbildīgs par Krītošā Cilvēka fotogrāfiju. Un, kas manā izpratnē ir vēl daudz baisāk, arī pie visiem šiem plakanās Zemes aizstāvjiem un Covid noliedzējiem arī. Mūsu draugs ir devalvējis ticību demokrātijai un pārvērtis mūs visus ķīlniekos. Mani pašu glābj tikai tas, ka politika man no laika gala bijusi totāli vienaldzīga. Es nevaru un negribu ticēt tam, ka saujiņa aizdomīgu onkulīšu var ietekmēt mūsu dzīvi pat tad, kad tas jau ir pilnīgi acīmredzams. Droši vien tas nozīmē tikai to, ka arī pats esmu "acu pievēršanas" gadsimta bērns, ne vairāk.
"Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk" – iespējams, tas ir pats biežāk izmantotais virsraksts pēc 11. septembra. Katras valsts laikraksti diezgan droši nopublicēja vismaz piecas slejas zem tādiem virsrakstiem. Cilvēki tika sagatavoti pārmaiņām, kuras nenotika tā, kā bija paredzēts. Lidojumā vairs nevarēja stiept līdzi divus smaržu flakoniņus, štati atkal bumboja kaut kādu aizdomīgu republiku, un CIP beidzot varēja likumīgi lasīt visas mīlnieku vēstules. Šur tur kalnainu valstu teritorijās gāja bojā pa saujiņai mūsu džeku, Buša ģimenes locekļi vairs nedraudzējās ar Osamas bin Ladena dinastiju. Bet baisākais tomēr ir tas, kas nebija redzams – neticības radītais autoritāšu noliegšanas vilnis, paļaušanās krīze. Par to, kā ļautiņi beidzot saprata, ka viņu pusē nav neviena.
Vai no tā vispār ir iespējams izdarīt kādus secinājumus? Vai mums ir, ko no šīs nelaimes mācīties? Izņemot pašu acīmredzamāko – to, ka tas var notikt atkal – laikam jau ne. Par to, kādi bija patiesie notikušā apstākļi, mēs neuzzināsim nekad, labākajā gadījumā paspēsim pieredzēt tās pašas 9/11 komisijas slēdzienu atslepenoto pusotras lapaspuses publikāciju, kurā ir minēts kaut kas par bin Ladena dinastijas sakariem Vašingtonā. Vai arī ne. Man ir čoms ar afgāņu asinīm. Viņš arī ir Ladens – tajā pusē tas ir tas pats, kas Bērziņš šeit. Tā ka man arī ir sakari ar to famīliju.
Vai manī ir kaut kāds nicinājums pret Ameriku? Protams, ka ne. Es vispār nesaprotu, kā var nicināt valstis – tas ir kaut kas tik iracionāls, ka neiztur nekādu primitīvāko kritiku. Es mīlu Ameriku tikpat ļoti, kā mīlu Latviju, Poliju vai Azerbaidžānu. Ar cilvēkiem ir nedaudz sarežģītāk. Jo sevišķi ar politiķiem.
Neilgi pēc 11. septembra es sarakstīju par to cinisku dzejoli. Cilvēkiem tas patika un, šķiet, pat tika kaut kur nopublicēts. Par laimi, es neatceros vairs ne rindiņas no tā, un man kauns, ka toreiz ko tādu uzrakstīju. Jo tas nav viens no tiem notikumiem, kurus apspriest līksmā, "veselīgi ironiskā" manierē, neatkarīgi no tā, kādu notikušā versiju apskata. Ikviena no tām ir baisa. Un man personīgi šis datums atrodas savrup no pārējām pilnīgi neprātīgajām, sasodīti traģiskajām lietām, kas notikušas. Tam ir sava, īpaša vieta. Būtu pārāk patētiski apgalvot, ka tas mainījis mani, bet pasauli ap mani tas mainīja pilnīgi noteikti. Un tās ir gan tādas pārmaiņas, par kurām runāt nav nekādas jēgas to acīmredzamības dēļ, gan tādas, par kurām nav vērts runāt tieši pretēju iemeslu dēļ – tās ir gandrīz neiespējami saprotami definēt. Man gribētos teikt, ka šīs gadsimts – tovakar tā pat vēl īsti nesācies – graujoši novecoja pusstundas laikā.
Man nav nekādas mapītes ar neapgāžamiem pierādījumiem, lai atklāti rādītu ar pirkstiem uz vainīgajiem. Un pēc visām neskaitāmajām neatkarīgajām izmeklēšanām, ko veikuši visdažādāko jomu un kalibra cilvēki, tāpat ir skaidrs, ka nekāda pierādījumu bāze te nepalīdzētu. Un es varētu sašust un nesaprast visus bojāgājušo amerikāņu tautiešus par šo pasivitāti un mēmo pieņemšanu, kura hrestomātiski sekoja visām pārējām nolieguma un dusmu stadijām, bet es to nevaru, jo saprotu. Saprotu, ka pat doma par šādas prātam neaptveramas patiesības uzpeldēšanu var likt sastingt iekšām. Jo ko ar to darīt tālāk? Diezgan droši, ka arī onkuļi sirmiem deniņiem un piedauzīgi taisnām mugurām askētiskos kabinetos milzīgu valstu galvaspilsētās to lieliski saprot. Monopolizēt patiesību izrādījās daudz vienkāršāk, nekā to savulaik iztēlojās Orvels. Nav pat nepieciešama nekāda Domu Policija – pietiek cilvēku nostādīt tik šķebinošas un drausmīgas patiesības priekšā un viņš pats izvēlēsies tās vietā pieņemt jebko citu. Vēl vairāk – viņš savus dēlus nosūtīs karot kaut kur uz tuksnesi Labākas Pasaules vārdā, pilnīgi un galīgi, toties pavisam labprātīgi aizmirstot par faktu, ka nevienam nekad nekādā veidā šo pasauli nav izdevies uzlabot nogalinot – tas vienkārši tā nestrādā. Tieši tāpat kā vienu rītu nesaprotamu iemeslu dēļ nenostrādāja Bostonas lidostas drošības sistēma. Tieši tāpat kā Krītošais Cilvēks majestātiski saliec kāju mirkli pirms nāves.
""Satori" nekad nenopublicēs šāda satura sleju," man saka cilvēks ar skaļu vārdu un zīmīgu reputāciju.
"Deram, ka tomēr publicēs?" es atbildu, jo jau pasen esmu noguris dzīvot sazvērestību teoriju ielenkumā. Un domās nosūtu savus simt desmit dēlus karot kāpās ar kaijām.
1