I've put away my childish things
Abandoned my silence too
For the future will contain
Random acts of senseless violence
Deivids Silvians
Es neesmu politologs, vēsturnieks, žurnālists,
es neesmu eksperts, speciālists vai armijnieks, spiegs,
karavīrs, neesmu pieradis, neesmu sagatavojies,
neesmu drošības dienesta pārstāvis ar sūru pagātni,
neesmu izmeklētājs ar ķiršu pīrāgu un, sasodīts, cik labu kafiju,
neesmu jurists, ne disidents redaktors,
notašķīts cinobra eļļas krāsām metro.
Es esmu dzejnieks, kam, godīgi sakot, profesionālajā dzīvē
interesē tikai lasīt un rakstīt pantus, turklāt manā gadījumā –
tādus atsperīgus, dzīvespriecīgus, smieklīgus
pantus, rakstīt par to, cik savādi ir rakstīt, un rakstot
peldēties valodā, kas pati peldas mūsos, jā.
Es savu darba laiku gribētu veltīt
traģisku vārsmu pētīšanai un komisku vārsmu sacerēšanai,
it kā lēkājot no tuvplāniem uz masu skatiem un atpakaļ.
Es gribētu skatīties seriālus par pusaugu vampīru medniecēm,
iet uz krogiem un dejot, dejot pie dīdžeja basiem,
ar savu sangviniķa temperamentu lustīgi zīmēties,
jūsmot par saulstaru spēlēm mākoņu vēderos virs Miera ielas;
es gribētu fokusēties uz īstajiem izaicinājumiem,
kopīgi pievērsties planētas ekoloģiskajam un bioloģiskajam plānam,
klimata pārmaiņām un slimībām, patiesajām prioritātēm;
es gribētu, lai mums ir laiks risināt diskrimināciju,
es gribētu – gribētu, bet nevaru –, jo dienaskārtībā iespraucies tu.
Tu, kaimiņtautas tirān, ķidu ķeizars, moku magnāts,
cirozes cars, impotences imperators, disleksijas diktators,
ķēmu ķēniņš, vivisekciju valdnieks, karošanas karalis.
Tu esi iesūcies visās sfērās kā puve kartupeļu pagrabā,
kā pelējums ievārījumā, tu esi saindējis ikdienu,
samaitājis Tarkovski, samaitājis Puškinu, Aivazovski, Čaikovski, Staņislavski,
jā, pat visus, kas pretojās un kritizēja, un cieta,
bet pamanījās aizplīvuroti paņirgāties, Šostakovičs, Bulgakovs;
tu esi samaitājis burtu "P", šahu un pareizticīgo pompozo arhitektūru,
samaitājis transetniskas draudzības, interlingvālas attiecības un manu miegu,
no tevis vairs nevar izvairīties, jo tu izlēmi
izdalīt dzīvībām vērtību: lūk, ukraiņiem – nav;
lūk, saviem ierindniekiem – arī nav, bet sacīsim, ka ir;
lūk, pārējiem vietējiem – var būt un var nebūt, tev vienalga,
kamēr vien nespirinās, maitas, kamēr neiziet ielās, kuces.
Tā ir nekropolitika, tanatosprogramma, mortemideoloģija.
Tu esi padarījis bezdarbību par līdzdalību noziegumā,
tāpēc nevaru nerunāt, kaut šausmīgi negribu,
kaut arī man atņemta mana jautrība,
kaut arī neesmu politologs, vēsturnieks, žurnālists,
kaut arī mani vārdi pat nav tie, kuros būtu jāklausās,
jo jāklausās ir tajos, kuru tuviniekus tevis dēļ slepkavo un izvaro
(es ticu: prelūdija tavai ellei būs bezgalīgs ukraiņu koncerts
ar Ševčenko, Ukrainkas, Franko, Žadana un visu pārējo varoņu dzeju).
Es nevaru nerunāt, bet viss, ko varu piedāvāt,
viss, ar ko māku operēt, ir impresijas,
nospiedumi, jā, nospiedumi, iespaidi un atbalsis,
un ar to, protams, nepietiek, bet šovakar man nekā cita nav,
tāpēc, lūk, Vladimir Vladimirovič, Vovka, lūk, kāds ir mans iespaids par tevi:
tu esi apdirsies, to var saost, smird viss tavs kabinets, viss bunkurs,
smird visa tava pils, smird radio istabā ar paklāju pie sienas,
smird televizors virtuvē ar vecu mikroviļņu krāsni,
smird avīze uz atveramā galda,
smird grezno piļu laukums, lāču dresētāja elpa,
smird tantuku klačas un spalvainu onkuļu lamāšanās,
smird tavas interneta mājas lapas, smird slejas, tavi viedokļu raksti
un ziņas, smird intervijas un oficiālo kanālu vienīgās, bet mainīgās versijas,
smird visa tava valsts, Vlaģik, man vismaz tāds iespaids,
ka smird, smird valsts, jo tās ilglaicīgākā tradīcija ir korupcija;
tā ir valsts, kuras mantojums ir mazvērtības komplekss;
valsts, kuras valūta ir nozagti čaiņiki;
valsts, kuras ģerbonis ir uzsista sievas acs zem tonālā;
valsts, kuras kultūra ir kontrabanda;
valsts, kuras izglītība ir šmaukšanās, šmugulēšana un nodevība;
valsts, kuras vispārpieņemtā prakse ir stučīšana;
valsts, kuras sports ir dopings;
valsts, kuras ārlietas ir psiholoģiskā projekcija;
valsts, kuras kompensācijas mehānisms ir kodolieroči;
valsts, kuras industrija ir piekaušana un pazemošana;
valsts, kuras portrets ir blokmāju prusaki;
valsts, kuras lepnums ir homofobija, transfobija, ksenofobija, rasisms un seksisms;
valsts, kuras etiķete ir apķēzīties un aiz sevis nesavākt;
valsts, kuras neizsmeļamākais resurss ir iemesli piedzerties;
valsts, kuras karogs ir asinssarkanos toņos;
valsts, kuras himna ir smiekli par raudošu bērnu.
Lūk, Vova, kādu iespaidu tu atstāj.
Un sākumā šķiet, ka visu šo apstākļu dēļ tava valsts būs vāja,
ka to būs viegli apturēt, atsist vai pat mainīt,
bet izrādās: tās nav vājības, bet tieši tās dimanta spēks,
tie ir gadsimtu gadsimti, kuru laikā viena neētiska rīcība
tikusi piesegta ar otru neētisku rīcību: pārkāpi ātrumu –
piekukuļo policistu; izsūtīji Sibīrijā visus, kas izrunājās –
sadedzini hronikas; iebruki neatkarīgā valstī –
piemet ogles melu lokomotīvei, kas to attaisno masām;
un tas strādā! – esmu redzējis rakstniekus, māksliniekus,
filozofus, mediķus, zinātniekus un profesorus
ar "Z" burta baneriem, ar "Z" burta tetovējumiem,
ar "Z" burtu uz savu BMW vējstikliem,
ar majonēzes izzīmētu "Z" burtu uz biešu salātiem.
Un, jā, es zinu, ka ir labi ļautiņi, mīļi ļautiņi,
gudri ļautiņi, labsirdīgi un redzīgi ļautiņi,
pat tādi, kas sazīmē plakātus un piketē, un riskē,
un es zinu, – ka viņi ir nobijušies,
jo tieši viņi ir tava vājā vieta, Valoģa, un tu to apzinies
(vismaz, izejot no maniem iespaidiem),
tāpēc tu dari visu iespējamo, lai tavi 70–80% balsotāju
nemaz nenonāktu līdz miljons dolāru jautājumam,
jautājumam, kas šķiet kā nācis no absurdā eksistenciālisma multenes,
kam scenāriju rakstījis Kafka, bet režisējis Orvels;
jautājumam, kura kolektīva atbildēšana varētu gāzt valdības,
jautājumam, kas šķiet tik vienkārši atbildams,
ka kļūst baisi, apzinoties, ka ir tik daudz labo ļautiņu,
kas to nav izdarījuši (pēc iespaidiem spriežot).
Jautājums, starp citu, šis: kas drīzāk ir patiesība –
ka simtiem vai pat tūkstošiem savstarpēji nesaistītu
reportieru, izmeklētāju, fotogrāfu, amatpersonu,
novērotāju, ziņotāju, liecinieku, aktīvistu,
institūciju un ministriju ir apvienojušās maziskā sazvērestībā,
lai vienas nakts laikā par slepeniem līdzekļiem viltotu video, satelītuzņēmumus
un safabricētu pierādījumu gūzmu – ar mērķi pasargāt
neonacistu sektu, kam ir ebreju prezidents,
vai – ka zemeslodes lielākajai teritorijai ir imperiālas intereses?
Mani pašu kopš februāra gan nomāc kas cits –
ar studentiem mēdzam apspriest Šekspīra lugas
un abstrakti vaicāt: "Vai iespējams pretoties ļaunumam,
pašiem nekļūstot ļauniem?" Lūk, Vovčik, es būtu gribējis,
lai šis jautājums paliek bakalaura studiju semināros
kā prāta vingrinājums, kā hermeneitikas paraugdemonstrējums,
analizējot Hamleta rīcību, kā diskusiju jautājums,
ko iesūtīt pēdējā vakarā pirms lekcijām.
Bet, nē, šis jautājums tagad ir iemiesots, materializēts,
mēs to elpojam, un atbilde jau ir zināma,
jo – tu jau esi padarījis mani par sev līdzīgu,
tas ir, es pirmo reizi dzīvē jūtu naidu.
Es jūtu to, kā jūt zobu sāpes, kā vēdergraizes,
kā paaugstinātu temperatūru un nostaigātas kājas;
es tevi ienīstu, un tā ir un arī būs tava vienīgā uzvara.
Agrāk es teiktu: "Tumsu var uzveikt tikai ar gaismu,
jo citādi mēs vien vairojam to, pret ko cīnāmies,"
bet naids ir kā vīruss, kas inficē, kā savāda ēde,
kā lipīga lepra; tu esi izlutināts skolnieciņš huligāns tieši brīdī,
kad uzklūp klusajam, bet talantīgajam paralēlklases biedram, –
apturēt tevi var tikai ar varu; pat ja es to negribu,
ar tevi ir jārunā valodā, kuru tu sapratīsi,
tu pasaules kauns, tu bandīt, tu vircas bedre smadzenēs;
kariķēt tevi kā aptrakušu paviānu ir aizvainojums pērtiķiem;
ne pelns, ne pīslis, bet velns un pislis, dirslis, knislis;
truls asmens bez spala, augonis bez gala, tu parazīts, tu zajebala;
tu jomajo, tu joptvaimaķ, huilo un varmāka vārgais,
tu esi pārāk cieši pievilkta skrūve, kas noslogo visu konstrukciju,
pati trausla, bet, tev pieskaroties, – notiek sprādziens.
Tev nav atpakaļceļa, augstprātīgais žultspūslis,
tu esi iestāstījis saviem bērniem, ka viņi ir apbižoti,
viņi kļūst aizvainoti, dusmīgi, cieti kā melnie caurumi,
dauza cits citu ar dūrēm un saka: "Tu pats vainīgs!"
Kaut tev izaugtu garšas kārpiņas tūplī!
Kaut tev uzgāztos virsū taukbergs (jā, taukbergs, nevis aisbergs,
tas ir tāds sacietējušu spļaudekļu, eļļaina ūdens un salvešu blāķis,
kas veidojas kanalizācijas sistēmā, – kaut kas līdzīgs tavai dvēselei:
tonnu smagam aizcietējumam)! Kaut tu pārdzimtu Krievijā! –
Es ticu mīlestības triumfam, bet mēs vēl tiktāl neesam,
pagaidām ir jāupurē karma, ir jārunā,
ir jārunā valodā, kuru tu sapratīsi:
Русский военный корабль, иди на хуй!
Русский военный корабль, иди на хуй!
РУССКИЙ ВОЕННЫЙ КОРАБЛЬ, ИДИ НА ХУЙ!
2